Latvijā piemin nacionālās pretošanās kustības dalībniekus

Pamanīti un ielenkti, 24 partizāni Īles bunkurā līdz pat pēdējam pretinieku mīnas sprādzienam cīnījās ar cerību ne vien palikt dzīviem, bet palikt dzīviem ar ticību par brīvu Latviju. Pērn miris pēdējais cīņas aculiecinieks Modris Zihmanis, pateicoties kura atmiņām 17. marta kauju var izspēlēt detalizēti.

"Kāpēc mēs šeit pulcējamies jau 20 gadus katru gadu šeit Īlē, lai jaunajai paaudzei nestu puišu cīņas garu, ar domu, ka mēs, mūsu Latvijas dēli jebkurā brīdī būtu gatavi, lai būtu griba cīnīties par savu valsti," skaidroja kluba "Latviešu karavīrs" biedrs Normunds Jērums.

Turklāt Īlē plecu pie pleca cīnījās divu tobrīd brīvību zaudējušo nāciju pārstāji – latvieši un lietuvieši.

Lai pieminētu savus tautiešus, no Lietuvas Īlē šodien ieradās kaimiņvalsts skolēni un jaunsargi.

Kritušos puišus pazina Biruta Būčiņa-Rodoviča, viņu kā sakarnieci, partizānu atbalstītāju padomju vara vēlāk viņu izsūtīja, bet garu nesalauza.

"Mans tēvs 1918. gadā karoja, bija komandieris, pēc tam bija policists. Mēs visi patriotiskā garā tikām audzināti, tāpat arī mani bērni un tādi man viņi ir!" stāstīja Būčiņa-Rodoviča.

"Es varu pateikt paldies vecākiem, ka es augu jau skolas laikā ar apziņu, ka ir bijusi brīva Latvija, ka tādai arī nākotnē, tālā, nezināmā, tuvā, jābūt ir. Tas deva lielāku man pašvērtību, pašapziņu," piebilda Birutas Būčiņas-Rodovičas meita Rūta Eglīte.

Šodien zīmīgs gads ne vien Īles bunkuram, bet arī Latvijas Centrālajai padomei. Pirms 80 gadiem parakstīts memorands, pieprasot atjaunot Latvijas valstisko neatkarību.

"Mūsu paaudzes pienākums ir izdarīt visu, lai nekas pat tuvu tam, kas bija četrdesmito gadu vēsturei neatkārtojas," pauda Rinkēvičs.

Nacionālos partizānus šodien pieminēja arī Rīgā, guldot ziedus pie pieminekļa Gunāram Astram.