Kapitālsabiedrību pārvaldības vēsture Latvijā ir samērā sena, bet pēdējie būtiskie soļi tika sperti 2015. gadā, kad līdz ar iestāšanos Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (OECD) tika izveidots jauns pārvaldības modelis.
“Izveidojās pašreizējais modelis, kur ir daļēja koordinācija kapitālsabiedrību pārvaldībai,” norādīja PKC vadītājs Pēteris Vilks. PKC izstrādā gan normatīvo regulējumu, gan pārvaldības modeļa vadlīnijas.
Vilks stāstīja, ka tika izvirzīta prasība visām kapitālsabiedrībām veidot darbības stratēģijas: “Bet mēs redzam, ka ne līdz galam visas tās lietas darbojās. Tāpēc mums ir jāiet tālāk, uzlabojot šo pārvaldības modeli”.
Mērķis – koncentrēt resursus
Viens no instrumentiem, kuru praktizē arī citas OECD valstis, ir daļēji centralizēta kapitālsabiedrību pārvaldība, lai koncentrētu resursus vienuviet: “Pašreizējā brīdī pārvaldība ir izkliedēta starp dažādām ministrijām. Pašlaik ir 11 ministrijas, kā arī Nacionālā radio un televīzijas padome un kapitāldaļu turētāji dažām valsts kapitālsabiedrībām.”
Visas kapitālsabiedrības ir sadalītas divās grupās. Vienā grupā ir tās kapitālsabiedrības, kas pilda valsts deleģētos uzdevumus. Šādu ir vairāk nekā 50. To vidū ir teātri un slimnīcas. Otrā grupā ir deviņas komerciālās kapitālsabiedrības, kurām ir iespēja arī nonākt biržā.
“Tas mērķis ir koncentrēt resursus, novērst interešu konfliktus, kas dažkārt veidojas, jo, esot ministrijās kapitālsabiedrību daļu turētājiem, bieži vien ir tas nosacītais interešu konflikts, kad ministrijas sēž uz diviem krēsliem – gan politikas veidotāji, gan jāsaprot, kāds ir komerciālais guvums no kapitālsabiedrības, kas faktiski darbojas komerciālā vidē, tirgū,” pauda Vilks.
PKC 30. aprīlī sekretāru sanāksmē nāca klajā ar kapitālsabiedrību pārvaldības modeļa ideju. Proti, veidot vienu valsts kapitālsabiedrību, kurā būtu koncentrēti resursi un kura pārvaldītu komerciālās kapitālsabiedrības, kopskaitā deviņas, kas tiktu nodotas centralizētajam pārvaldītājam.
“Pārresoru koordinācijas centrs būtu šīs kapitālsabiedrības kapitāldaļu turētājs un faktiski darbotos vairāk ar mērķu izvirzīšanu šai kapitālsabiedrībai, kas ir šis centralizētais pārvaldītājs,” sacīja Vilks.
Sagaida plašas diskusijas
PKC prognozēja, ka par jauno pārvaldības modeli vēl būs plašas diskusijas. Patlaban PKC apkopo ministriju, sociālo sadarbības partneru un asociāciju iesniegtos iebildumus. To apjoms ir liels.
“Ministrijas ir diezgan kritiskas. Mēs apzināmies, ka, protams, arī esošajai sistēmai ir savas priekšrocības, savi plusi. Mēs cenšamies spert jau nākamo soli, lai pārvaldības modelis būtu atbilstošāks un modernāks, un mēs redzam, kāpēc tas dod savu labumu ilgtermiņā, jo tad skaidri tiktu nodalītas komerciālās intereses un valsts nozares intereses. Un būtiskākais ir panākt, lai tās atbilstoši arī finansētu,” uzsvēra Vilks.
Savu atzinumu par valsts sekretāru sanāksmē izsludināto konceptuālo ziņojumu sniegusi Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera. Tas valdes loceklis Jānis Lielpēteris uzskaitīja galvenos jaunā pārvaldības modeļa klupšanas akmeņus: “Konceptuālais ziņojums šobrīd paredz ik piecus gadus pārvērtēt neprivatizējamās kapitālsabiedrības, kā piemēram, ''Latvenergo'', starptautiskā lidosta ''Rīga'', ''Augstspriegumu tīkls'', ''Latvijas dzelzceļš'', ''Latvijas Gaisa satiksme'', ''Latvijas Valsts meži'', Latvijas Radio un Latvijas Televīzija. Mūsu ieskatā katrs konkrētais gadījums būtu jāvērtē individuāli, nevis šādā ik piecu gadu ciklā”.
“Pavisam noteikti, izvēloties šo stratēģisko kapitālsabiedrību pārvaldību, nevajadzētu kā ieguvumu norādīt valsts politikas īstenošanas mazināšanu, jo, mūsu ieskatā, šī centralizācija tieši pretēji varētu radīt negatīvus efektus un šo politisko ietekmi nevis mazināt, bet vairot, ņemot vērā, ka vairākas valstij stratēģiskas nozīmīgas kapitālsabiedrības pārvaldības koncentrēsies vienās rokās,” norādīja Lielpēteris.
Atbilst labai starptautiskajai praksei
Domnīcas “Providus” asociētais pētnieks Valts Kalniņš, uzskata, ka piedāvātais modelis, kad deviņas komerciālas un stratēģiski svarīgas kapitālsabiedrības tiktu nodotas vienas jaunas kapitālsabiedrības turējumā, ir loģiska reakcija, jo dažādu ministriju pārvaldības bijušas atšķirīgas un nereti tās nav atbildušas labas pārvaldības principiem.
“Tur arī diezgan bieži veidojas zināmi interešu konflikti starp ministriju kā īpašnieka lomu un ministriju kā nozares pārvaldītāju,” norādīja Kalniņš. Šāda daļēja kapitālsabiedrību pārvaldības centralizācija, viņaprāt, atbilst labai starptautiskai praksei. Protams, ir arī ēnas puses, jo jāņem vērā, ko nozīmē tik milzīgu resursu kontroles centralizācija.
“Šīs reformas piedāvājums ietver arī lielus riskus. Izdošanās gadījumā efekts var būt brīnišķīgs un izgāšanās gadījumā vai, nedod Dievs, ja rodas korupcija tajā centrālajā pārvaldības līmenī, arī riski var būt milzīgi,” brīdināja Kalniņš.
Viņaprāt, modelis ir pareizs, bet būtu rūpīgi jāraugās uz riska vadību, tostarp jauno pārvaldības modeli ieviest pakāpeniski un ilgākā periodā. Tāpat, viņaprāt, nepieciešama savstarpēja uzraudzība.
“Runa ir arī par to, kā veidot šo kapitālsabiedrību padomi tā, lai tajā piedalītos ne tikai hierarhiskā veidā centralizētā turētāja interešu pārstāvji, bet arī nozaru un dažādu pušu interešu pārstāvji,” sacīja pētnieks.
Pagātnes pieredze mudina būt kritiskiem
Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas vadītāja un profesore Iveta Reinholde to negribētu dēvēt par kapitālsabiedrību reformu: “Tas ir absolūti normāls attīstības sakārtošanas process, jo stāsts par kapitālsabiedrībām un kapitālsabiedrību vai valstij piederošu uzņēmumu pārvaldības uzraudzības sakārtošanu velkas un faktiski tiek kārtots un darīts kopš 90. gadu beigām.”
Profesores ieskatā, brīdī, kad tika panākta daļējā centralizācija, tas jau bija pietiekami liels sasniegums un modeļa pilnveidošana ir tikai loģisks nākamais solis: “Šeit nav pamata kaut kādā veidā apšaubīt šo reformu. Protams, arī tai laikā, kad Latvija pēdējos piecpadsmit gados ir sakārtojusi kapitālsabiedrību jautājumu, arī OECD vadlīnijas un izpratne par kapitālsabiedrību pārvaldību ir attīstījusies un tapusi daudz precīzāka. Šajā brīdī mēs iekļaujamies kopējās Eiropas un arī ekonomiski attīstītāko valstu tendencēs.”
Viņa nenoliedz, ka pagātnes negatīvā pieredze Latvijas iedzīvotājus mudina būt kritiskiem un aizdomīgiem par politisko ietekmi kapitālsabiedrības uzraudzības iestādē, kuru varētu vadīt aptuveni trīs cilvēki: “Ir mūsu saistības OECD, un tās arī nosaka to, ja gadījumā teorētiski un praktiski uz vienoto centralizēto pārraugu izdara politisko spiedienu, tad tas ir pietiekami ātri identificējams un piefiksējams un tad var sanākt ne visai smuka situācija. Tai skaitā arī attiecībā pret mūsu saistībām.
Sekmētu iespējas nokļūt birža
Biržas "Nasdaq Riga" valdes priekšsēdētāja Daiga Auziņa-Melalksne uzsvēra, ka šī iniciatīva ir svarīga un nāk īstajā laikā, jo Latvijas ekonomikas attīstība lielā mērā ir atkarīga no tā, cik veiksmīgi būs mūsu valsts uzņēmumi.
“Latvijas valstij pieder diezgan daudzi uzņēmumi, un laiku pa laikam ir debates par to, kā šos uzņēmumus labāk pārvaldīt, kā novērtēt to darbību, cik veiksmīgi tie strādā un vai Latvijas valstij vajadzētu šos uzņēmumus paturēt savā īpašumā. Līdz ar to es domāju, ka neatkarīga pārvaldība ir svarīga. Patlaban, kad politika bieži sajaucas ar ekonomiskiem mērķiem, tas kopumā nav labi priekš uzņēmumiem,” atzina Auziņa-Melalksne.
Caurspīdīgs valsts kapitālsabiedrību pārvaldības modelis nākotnē varētu arī sekmēt šo uzņēmumu iespējas nonākt biržā. Patlaban biržā obligācijas ir emitējuši vien divas no Latvijas kapitālsabiedrībām - ''Latvenergo'' un attīstības finanšu institūcija "Altum". Turpretim citviet pasaulē un arī mūsu kaimiņvalstīs valsts kapitālsabiedrību nonākšana birža ir ierasta prakse.
“Lietuvā visi valstij piederošie enerģētikas sektora uzņēmumi tiek kotēti biržā. Igaunijā pavisam nesen bija piemērs ar Tallinas ostu, kur uzņēmums piesaistīja jaunu kapitālu un 14 tūkstoši Igaunijas privātpersonu investēja šī uzņēmuma akcijās un kļuva par līdzīpašniekiem. Tāpat ienāca arī daudzi ārvalstu investori. Politika, kad visi vai liela daļa uzņēmumi ir valsts īpašumā, ir Baltkrievijā vai Krievijā, bet ne Eiropas Savienības valstīs. Lai paliktu uz vietas, mums ir jāskrien, un mēs atpaliekam,” atzina Auziņa-Melalksne.
PKC vadītājs Pēteris Vilks prognozē, ka līdz tam, kad jaunais kapitālsabiedrības pārvaldības modelis tiks iedzīvināts praksē, vēl būs daudz diskusiju un šķēpu laušanu un, visticamāk, tas varētu sākt funkcionēt ne ātrāk kā nākamajā gadā.
