Nepārtraukta šaušanas dunoņa – tā pirms nedēļas, 17. februārī, skanēja Bahmuta. Kara plosīta pilsēta Doneckas apgabalā Ukrainā, kuru tobrīd apmeklēja organizācijas "Save Ukraine" brīvprātīgie, kas nodarbojas ar cilvēku evakuāciju.
Todien brīvprātīgajiem no Bahmutas izdevās izvest trīs cilvēkus. Un viens no pirmajiem pieturas punktiem šiem cilvēkiem ir improvizēta patvertne kādā draudzes namā Kramatorskā. Patversme iekārtota plašā telpā, no kuras lielu daļu aizņem gultas. Draudzes cilvēki atbraucējiem sniedz pirmo nepieciešamo palīdzību.
"Barojam, mazgājam, tīrām. Ierodas smakojoši, netīri, no gruvešiem izvilkti, viņi nav ēduši, izsalkuši. Visu darām. Apmazgājam, apģērbjam, ja ir, ar ko, ja nav, nopērkam. Visādi gadās. Un vedam prom jau tīrus. Ir tādi, kas nedēļu paliek. Bija viens mums te divus mēnešus un nomira..." stāsta Ļuba.
Latvijas Radio apmeklējuma laikā tur uzturas daži cilvēki. Lielākā daļa no viņiem tikko evakuēti no Bahmutas.
Starp viņiem ir arī Nikolajs – pensijas vecuma vīrs. Trausls kā skaliņš.
Nikolajs: Pulksten 10 atbrauca voluntieri - vīrietis. Savāca mūs trīs un atveda šeit.
Latvijas Radio: Vai esat ievainots? Kaut kas jums tur..
Te ir rēta, un galvā te ir rēta..
Tās ir pasenas...
31. janvāris.
Nikolajs Bahmutu pamest piekrita tikai pēc tam, kad uzlidojumā iznīcināta viņa māja. "Mājas jau vairs nav. No šodienas," saka vīrietis.
No rīta Bahmutā viņa rajonā bijuši astoņi uzlidojumi. Kamēr viņš bijis izgājis pārnest mantas, ēka sabombardēta, un vairs nav bijis, kur atgriezties. Pilsētā vispār palikušas tikai dažas kara neskartas ēkas.
"Visi dzīvo pagrabos, un var teikt, ka pilsētas vairs nav," saka Nikolajs.
Cik sen viņiem nav elektrības? "Mēs jau esam aizmirsuši, kas tas ir! [Pēdējo reizi bija] kaut kad jūnija sākumā. Ūdens arī nav," stāsta Nikolajs, apstiprinot, ka nav arī telefonsakaru.
Uz jautājumu, kāpēc viņš tur tik ilgi palika, Nikolajs stāsta: "Ziniet, kopš februāra, marta sākās atklāts marodierisms, tāpēc es arī tur paliku, lai kaut kā saglabātu vecāku māju. Domāju – ja ne šodien, tad rīt viss nomierināsies, un visi atgriezīsies mājās."
Par notiekošo Nikolajam ir grūti runāt. Viņš cenšas valdīt asaras. Bahmuta ir vieta, kur viņš pavadījis visu savu mūžu. Un pērn tur pazaudējis arī divus savus dēlus – 35 gadus veco Genādiju un 33 gadus veco Juriju.
"Viens – bija sprādziens piecstāvenē, apšaude bija, un viņš ar sevi nosedza bērnu. Bērns vesels un neskarts, bet viņu sarāva gabalos. Otro – brauca automašīnā darba darīšanās, un lādiņš trāpīja tieši automašīnā. Un viss," stāsta vecais vīrs.
Patversmē Nikolajs reģistrēts atbalsta saņemšanai, un viņš bez maksas varēs ar vilcienu doties pie savas māsas Poltavā. Taču viss, ko vēlas viņš, ir atgriezties izpostītajā Bahmutā: "Es atgriezīšos mājās. Atjaunosim visu. Kaut kā... kaut ko... Es obligāti atgriezīšos mājās!"
Arī Sergejs ir no Bahmutas. 41 gadu vecs, kalsns, izstīdzējis vīrietis. Tērpies zaļā dārznieka kombinezonā, kuram šķembas izrāvušas caurumus. Viena acs viņam melni zila – kāda šķemba lidojusi pāri sejai un mazliet aizķērusi to.
Neskatoties uz smagajiem apstākļiem Bahmutā, pilsētu līdz pēdējam nav gribējis pamest. "Mani piespieda mani radinieki, tuvie. Es negribēju. Domāju, ka tas viss kaut kā ātri beigsies," saka Sergejs.
Arī viņam par pieredzēto Bahmutā grūti runāt: "Kā lai to pasaka... Es tur izaugu, tā ir mana dzimtā… Man ir grūti par to runāt."
No īsajām frāzēm var saprast, ka Sergejam Bahmutā bijis plašs īpašums. Bahmutā vietējie viņu dēvējuši par budzi. Viņš arī bija labi gatavojies kara pārlaišanai – pagrabs bijis pilns ar gaļas konserviem un ūdeni, ierīkojis tur arī apkures krāsniņu. Taču beigu beigās piekritis izbraukt.
"Tagad dodos uz Dnipro. Mamma mani sauc, viņa uz turieni aizbrauca. Jo te dzīvot... Lai kāds budzis es nebūtu, man nav tik bruņotas sienas, lai lādiņi tās nevarētu sagraut," saka Sergejs.
Patvertnē Latvijas Radio sastapa arī brīvprātīgo Oļegu. 25 gadus vecu vīrieti, kurš ved ārā cilvēkus no Bahmutas.
"Mēs strādājam kopā ar karavīriem. Viņi mums saka – tur un tur jūs varat braukt, bet, piemēram, tur un tur – nevarat," atklāj Oļegs.
Taču arī tur, kur var braukt, ir bīstami. "Tur, kur paņēmām sievieti, tur vienkārši sasistas mašīnas. Mēs aizbraucām uz turieni, un, jau braucot atpakaļ, bija jauni sprādzieni uz ceļa, kur mēs braucām. Mums brīnumainā kārtā paveicās, ka mēs nenokļuvām zem apšaudes," stāsta brīvprātīgais.
Līdz ar sievieti Oļegs izvedis arī divus viņas mājdzīvniekus. Suņi, kaķi visai bieži tiek ņemti līdzi.
Taču no Soledaras apkaimes nācies izvest arī mirušus cilvēkus, lai tuvinieki viņus varētu apglabāt.
Kāpēc jūs esat te? "Visi to prasa... Nu, es pats esmu no Žitomiras. (..) Es pats arī esmu ticīgais baptistu evaņģēliskajā baznīcā. (..) Es sapratu, ka tā ikdienas rutīna nav tas... Vajag palīdzēt cilvēkiem. Ir ļoti daudz cilvēku, kas nevar izbraukt," saka Oļegs.
Organizācijas "Save Ukraine" paspārnē šobrīd visā Ukrainā darbojas aptuveni 100 cilvēku liela komanda. Trīs viņu brīvprātīgie cilvēku evakuētāji tika nogalināti pērn pavasarī Černihivas apgabalā.
Taču tas nav atturējis citus pievienoties un turpināt iesākto. Šobrīd organizācija nodarbojas gan ar cilvēku izvešanu no kara karstajiem punktiem, gan organizē bēgļu izmitināšanu un dažāda veida palīdzības sniegšanu, tajā skaitā rehabilitāciju no seksuālas un citas vardarbības cietušajiem bērniem, kā arī izmitināšanu vientuļajiem vai pamestajiem sirmgalvjiem.
"Šīs karš parādīja, cik ļoti ukraiņi var savākties un mobilizēties un cik liela ir vēlme palikt par brīvu valsti un cīnīties ar ienaidnieku," saka stāsta "Save Ukraine" vadītājs Mikola Kuleba.
Ar viņu Latvijas Radio tiekas organizācijas birojā kādā daudzstāvu ēkā Kijivā vakarpusē, kad darba laiks jau sen kā beidzies, bet birojs ir pilns ar cilvēkiem. Pamatīgā tumsā, jo elektrības tobrīd nav, un izmantojamas tikai USB lampas, organizācija turpina darbu.
"Vakar pie mums uz centru bija atbraukusi ASV vēstniece, un iedomājieties – viņa runā ar astoņus gadus vecu puisīti. Puisītis dzīvojis okupācijā. Viņa jautā puisītim: par ko tu sapņo? Puisītis atbild: Lai Putins nosprāgtu. Puisītis kaut ko dara, un vēstniece jautā: Un ko tu dari? Puisītis atbild: Es lidmašīnu taisu. Viņa – ā, tu gribi būt lidotājs? Puisītis: Jā, lai nogalinātu krievus.. (..) Tie ir bērni, kuri aug. Un ne tāpēc viņš tā runā, ka Ukrainā ir nacisti, bet tāpēc, ka
krievi ir izdarījuši visu, lai pat mazi bērni viņus ienīstu," saka Kuleba.
Viņa vadītā organizācija palīdz ģimenēm ar bērniem ne vien frontes karstajos punktos, bet arī atgriezties pie vecākiem vai citiem radiniekiem tiem bērniem, kuri kaut kādā veidā nonākuši Krievijā, Krimā vai okupētajās teritorijās un netiek ārā no turienes.
"Daudzi bērni tika izvesti uz tā sauktajām nometnēm it kā atpūtai, bet pēc tam krievi atteicās viņus atgriezt uz mūsu teritoriju," zina stāstīt Kuleba.
"Save Ukraine" īstenojusi trīs šādas bērnu glābšanas operācijas, kurās no Krievijas un okupētajām teritorijām Ukrainā atpakaļ atvesti 44 bērni. Pēdējie 16 bērni pirms pāris nedēļām atpakaļceļu no Krievijas mērojuši caur Latviju. Detaļas Kuleba atklāt nevar, vien atzīmē, ka uz Latvijas robežas viss bijis labi.
Taču tādu ukraiņu bērnu Krievijā vēl ir daudz: "Katru dienu kāds zvana no Krievijas un lūdz palīdzēt atgriezties Ukrainā, jo viņiem nav līdzekļu, lai to izdarītu."
Kopš Krievijas vispārējā iebrukuma ar kājām gaisā sagriezusies arī paša Kulebas dzīve. Bijušais bērnu tiesībsargs tagad spiests domāt nevis par to, kā uzlabot bērnu dzīves kvalitāti Ukrainā, bet kā saglabāt bērnus dzīvus. Pats pavadījis arī savus četrus bērnus ārpus valsts – drošībā.
"Mūsu galvenais uzdevums ir saglabāt ukraiņu nākošo paaudzi, kura atjaunos šo valsti pēc kara. Tas ir pats galvenais uzdevums," saka Kuleba.
Viņš tic Ukrainas uzvarai un par šo dienu sapņo. Tā būs šāda: "Pirmkārt, mana ģimene atkalapvienotos, un es no jauna būvētu savu valsti. Es gribu uzcelt tādu Ukrainu, par kuru sapņo visi ukraiņi, – neatkarīgu, attīstītu valsti, kur katrs bērns justos laimīgs, pamostos ar smaidu, kur ģimenes nejuktu un kur bērni sapņotu nevis par to, kā nogalināt Putinu un krievus, bet par savu nākotni."
KONTEKSTS:
2022. gada 24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu.
Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.
Krievija ar raķetēm regulāri apšauda Ukrainas pilsētas, lai ziemā atstātu ukraiņus bez elektrības un siltuma. Eiropas Parlaments ir pasludinājis Krieviju par terorismu atbalstošu valsti.
