Viena no baltkrievu protesta simboliem Veronika Cepkalo: Mēs vairs nevaram uzturēt šo režīmu

Mēs sapratām, ka Baltkrievijas sabiedrībai nepieciešamas pārmaiņas pēc iespējas ātrāk, sapratām, ka nedrīkstam apstāties, jo visa sabiedrība ir gatava pārmaiņām. Mēs vairs nevaram uzturēt šo režīmu, tā par notiekošo Baltkrievijā intervijā LTV stāsta viena no Baltkrievijas opozīcijas līderēm Veronika Cepkalo.

Viens no daudzajiem Baltkrievijas protesta kustības simboliem ir trīs sievietes – Veronika Cepkalo, Marija Koļesņikova un Svetlana Tihanovska. Opozīcijas līderes Tihanovskas vīru Sergeju aizturēja, neļaujot viņam reģistrēt kandidatūru prezidenta amatam. Arī Koļesņikovas pārstāvēto kandidātu Viktoru Babariko aizturēja, tādējādi liedzot kandidēt. Bet Cepkalo vīram, prezidenta amata kandidātam Valērijam Cepkalo, nācās pamest valsti pēc drošības iestāžu izteiktiem draudiem. Par spīti šiem apstākļiem trīs sievietes apvienoja spēkus un bezbailīgi turpināja vienotu kampaņu, par līderi izvirzot Tihanovsku, kura šobrīd tiek uzskatīta par patieso uzvarētāju prezidenta vēlēšanās. Kaut arī Koļesņikova šobrīd atrodas Baltkrievijā cietumā, Tihanovska un Cepkalo turpina cīnīties par varas maiņu, atrodoties ārpus Baltkrievijas.

Sākumā pastāstiet, kad jūsu vīrs nolēma kandidēt uz prezidenta amatu, kā jūs par to uzzinājāt un kā to uztvērāt?

Patiesībā oficiāli kandidatūra prezidenta amatam tika pieteikta 8. maijā. Bet, protams, mans vīrs tam gatavojās visu savu dzīvi, jo viņš ir politiķis. Viņš absolvējis Maskavas Universitāti, brīvi runā divās svešvalodās – angļu un somu. Viņš strādājis par vēstnieku Amerikas Savienotajās Valstīs, ir Augsto tehnoloģiju parka dibinātājs.

Viņš mācījās un studēja dažādas jomas, kā arī ieguva starptautisko pieredzi, pētīja, kā izglītības, veselības nozare darbojas, kā ekonomika strādā, kā vajadzētu strukturēt valdību.

Nākamais loģiskais solis viņam būtu pretendēt uz prezidenta amatu. Man tas nebija pārsteigums, ka viņš to nolēma.

Mēs ar viņu to pārrunājām. Protams, es kā sieva viņu atbalstīju. Domāju, ka viņš varētu daudz paveikt Baltkrievijas labā. Padarīt Baltkrieviju par demokrātisku un atvērtu valsti. Mēs to pārrunājām ilgi pirms vēlēšanām un, protams, es viņu atbalstīju.

Zinot, ka režīms varētu vērsties pret viņu, aizturēt viņu, vai jūs jau no paša sākuma nebaidījāties, kā situācija attīstīsies?

Ja mēs baidītos, mēs nekad nevarētu īstenot šo kampaņu. Mēs sapratām, ka Baltkrievija sabiedrībai nepieciešamas pārmaiņas pēc iespējas ātrāk, jo Baltkrievijas ekonomika pasliktinās, iekšzemes kopprodukts sarūk, cilvēki aizbrauc, redzam bailes cilvēku acīs.

Zinām, ka nav demokrātijas, tiek pārkāptas cilvēktiesības Baltkrievijā. Mēs sapratām, ka nepieciešams kāds, kurš varētu mainīt pašreizējo Baltkrievijas sistēmu.

Līdz ar to mums nebija baiļu, mēs vienkārši iestājāmies par izmaiņām mūsu valstī.

Mēs vēlamies dzīvot Baltkrievijā, nevienā citā valstī. Vēlos uzaudzināt savus bērnus Baltkrievijā. Nevēlos slēpties kur citur. Mūsu mērķis līdz ar to ir mainīt Baltkrieviju par valsti, kuru varētu apciemot cilvēki no kaimiņvalstīm un kur viņi vēlētos dzīvot.

Kad jūsu vīra kandidatūru uz prezidenta amatu noraidīja, kā jūs tajā brīdī jutāties? Vai paredzējāt, ka sāksies masveida represijas un aizturēšanas? Vai arī vienkārši pieņēmāt, ka kandidatūras noraidīšana ir daļa no sistēmas?

Nebiju pārsteigta, ka viņa kandidatūru noraidīja, ka viņu nereģistrēja kā kandidātu. Mēs savācām nepieciešamos parakstus. Pēc Baltkrievijas likumiem nepieciešams savākt 100 000 parakstu, lai tiktu reģistrēts kā prezidenta amata kandidāts. Bet sapratām, ka trīs spēcīgākie kandidāti – Sergejs Tihanovskis, mans vīrs un Viktors Babariko – tiek izslēgti no cīņas.

Divi no kandidātiem, Sergejs un Viktors, tika apcietināti.

Manam vīram draudēja kriminālapsūdzība, kas vēl joprojām ir spēkā. Tāpēc viņš nolēma pamest valsti.

Bet mums nepieciešamas pārmaiņas Baltkrievijā, nepieciešams virzīties uz priekšu. Tāpēc nolēmām apvienoties ar Svetlanu, jo viņa bija vienīgā reģistrētā kandidāte šajā kampaņā.

Sapratām, ka nedrīkstam apstāties, ka nepieciešams turpināt, jo visa sabiedrība ir gatava pārmaiņām. Mēs vairs nevaram uzturēt šo režīmu.

Veids, kā Lukašenko izturas pret cilvēkiem, kā ar viņiem runā, kā viņš neciena iedzīvotājus, tas vairs nav pieņemami. Apvienojāmies ar Svetlanu šo mērķu vārdā un nolēmām virzīties uz priekšu, neskatoties ne uz ko. Vismaz mēs mēģinājām, un uzskatu, ka mums izdevās. Uzskatu, ka mēs uzvarējām.

Tagad mūsu galvenais mērķis ir atbrīvoties no Lukašenko. Vēlamies, lai viņš atsakās no varas, viņš vairs nav leģitīms prezidents.

Jūs teicāt, ka tas bija loģisks solis apvienoties ar Tihanovsku. Bet vai viņa tam bija gatava? Vai bija saruna, kuras laikā centāties viņu pārliecināt? Kā tas īsti notika?

Jā, mēs ar viņu runājām. Mans vīrs un es ar viņu komunicējām kampaņas laikā. Pirms vēlēšanām mēs viena otru nepazinām, nebijām tikušās. Runājām ar viņu pa telefonu vairākkārt. Protams, kad sapratām, ka neesam reģistrēti, piezvanījām viņai un pateicām, ka esam gatavi viņu atbalstīt ar savu klātbūtni, ar saviem atbalstītājiem, jo mums tādu ir diezgan daudz.

Mums bija kopīgs mērķis mainīt valdību un prezidentu, atbrīvot visus politieslodzītos. Mēs vēlamies jaunas, demokrātiskas un atvērtas vēlēšanas tuvāko piecu mēnešu laikā. Tas ir saskaņā ar Baltkrievijas likumiem. Tā kā mums visiem ir kopīgs mērķis, nolēmām apvienoties un virzīties uz priekšu.

Nekad nevēlējāmies, lai mūsu cilvēki tiktu demotivēti vai justos vīlušies, ka mēs netikām reģistrēti. Vajadzēja kaut ko darīt, lai pēc iespējas ātrāk tiktu nodrošinātas pārmaiņas Baltkrievijā.

Cik lielu lomu spēlēja tas, ka viņa ir sieviete, jūs esat sieviete, Marija Koļesņikova ir sieviete. Jūs trijatā kļuvāt par vienu no daudzajiem pašreizējo notikumu simboliem. Vai par to bijāt domājušas stratēģiski? Vai pieņēmāt, ka Lukašenko varētu neuztvert nopietni sievieti kā prezidenta amata kandidāti?

Domāju, ka jā. Kad Svetlana tika reģistrēta, visticamāk, Lukašenko to negaidīja. Pirmkārt, viņš neparedzēja, ka trīs sievietes apvienosies.

Viņš izslēdza no kampaņas mūsu vīriešus un domāja, ka ar to viss beidzies.

Viņš pieņēma, ka, reģistrējot Svetlanu, kurai nav nekādas politiskās pieredzes, viņš vienkārši parādīs Baltkrievijas sabiedrībai, ka ir vēl kāds kandidāts. Bet viņš neparedzēja, ka apvienosies šie trīs spēki un pārstāvēs savus vīriešus. Uzskatu, ka viņa prātā tas likās pilnībā nepieņemami. Viņš neparedzēja, ka cilvēki apmeklēs mūsu mītiņus.

Tas bija kaut kas neatkārtojams, kad redzējām, cik daudz cilvēku apmeklēja mūsu mītiņus.

Pirmajā reizē, kas bija Minskā, tur bija ap 67 000 cilvēku, kurus mēs uzrunājām. Pirmais jautājums, kuru es uzdevu cilvēkiem, bija, vai kāds viņiem licis ierasties. Cilvēki atbildēja ar “nē”. Viņi vienkārši vēlējās dzirdēt Svetlanu, Mariju un mani. Tas bija brīnišķīgi.

Sieviešu solidaritātes dēļ es vēlējos atbalstīt Svetlanu, jo sapratu, ka viņas vīrs ir cietumā. Viņa, tāpat kā es, ir divu bērnu māte. Sapratu, ka viņai nepieciešams atbalstošs plecs blakus, jo mums visiem ir labākas un sliktākas dienas. Esam sievietes. Dažreiz mēs raudam, dažreiz smejamies, dažreiz mums vienkārši gribas aprunāties.

Kā sieviete, kā sieva, kā māte es pieņēmu lēmumu atbalstīt Svetlanu. Uzskatu, ka tas bijis viens no labākajiem lēmumiem manā dzīvē.

Jūs trīs kļuvāt par labām partnerēm, par draudzenēm. Vai varat pastāstīt vairāk par šo draudzību? Vai vēl joprojām uzturat kontaktu? Protams, ar Mariju Koļesņikovu tas nav iespējams, bet kā jūs uzturat šīs trijotnes komunikāciju?

Patiesībā, runājot atklāti, mūsu grafiks bija tik aizņemts. Dažreiz mums bija trīs pasākumi pa dienu dažādās pilsētās. Tas paņēma kādas trīs nedēļas, lai izceļotu pa Baltkrieviju. Dažās dienās mums bija kādas trīs tikšanās pa dienu, preses konferences, visa diena bija saplānota minūti pa minūtei. Bija daudz pārrunu, tikšanos, interviju ar medijiem, jo, protams, vēlējāmies, lai starptautiskā sabiedrība zina par Baltkrievijā notiekošo, ar ko mēs nebijām mierā.

Vienīgā reize, kad mums bija brīvs laiks trijatā, bija neaizmirstams. Mēs pavadījām kādu pusotru stundu veikalā, pērkot drēbes.

Tas bija lieliski, jo tajā pusotrā stundā mēs aizmirsām, ka esam atbildīgas par politiku. Kļuvām par vienkārši sievietēm. Diskutējām par to, kas piestāvētu Svetlanai, kas man, kas Marijai. Tas bija jautri pavadīts laiks ar meitenēm.

Tā kā mēs daudz ceļojām, mums bija brīvi brīži, kad varējām apsēsties un vienkārši parunāties par to, kas izdodas labi, kas ne tik labi. Man tie bija ļoti nozīmīgi brīži, kurus turu savā sirdī un kurus nekad vairs neaizmirsīšu. Tagad cenšamies uzturēt kontaktu. Jūtos slikti par Mariju, jo viņa pašlaik atrodas cietumā. Esmu viņai nosūtījusi vairākas vēstules, bet, cik zinu, viņa tagad nesaņem vēstules, kas nav no viņas radiniekiem vai ģimenes. Notiek kaut kāda vēstuļu pārbaude, neesmu gan pārliecināta. Bet zinu, ka viņa manas vēstules nav saņēmusi. Man viņas pietrūkst.

Uzskatu, ka Koļesņikova jāatbrīvo pēc iespējas ātrāk. Es darīšu visu iespējamo, lai tas notiktu, jo viņa ir mana draudzene.

Tas arī ir viens no maniem mērķiem – cīnīties par Mariju un visiem politieslodzītajiem, kuri pašlaik atrodas Baltkrievijas cietumos, jo tas ir vispārzināms fakts, ka Baltkrievijas cietumi ir pārpildīti ar apcietinātajiem. Un vairākums no viņiem ir politieslodzītie. Tas nav pieņemami Eiropas valstī 21. gadsimtā. Vēlamies to mainīt.

Kāda ir Svetlana Tihanovska? Jūs trīs esat diezgan atšķirīgas, bet vienlaikus jums ir kas kopīgs. Jūs jau minējāt, ka jums abām ir bērni un ģimene, par kuru rūpēties. Vienlaikus jums ir arī politiskie mērķi. Vai varat pastāstīt, kā viņa apvieno šīs divas lomas?

Diemžēl mēs abas esam divu bērnu mātes. Diemžēl tāpēc, ka pret mums tika izdarīts spiediens no valdības puses, gan man, gan Svetlanai nācās pārvietot bērnus ārpus valsts.

Svetlana aizveda bērnus uz Lietuvu drošības apsvērumu dēļ. Man vajadzēja bērnus aizvest uz Krieviju drošības iemeslu dēļ.

Kad ir bērni, no vienas puses, ir lieliski, ka viņi ir mājās, gaida tevi mājās no darba, tas sniedz daudz enerģijas, bet, no otras puses, kad pārvietojām mūsu bērnus ārpus valsts, tas mums iedeva lielāku pārliecību un mieru. Uzskatījām, ka tad viņi [mūsu pretinieki] mums nevarēs nodarīt neko ļaunu, jo bērni atrodas drošībā. Varējām runāt atklātāk un darboties daudz brīvāk.

Svetlana ir brīnišķīga sieviete. Viņa ir nācijas varone, jo viņa pārstāvēja savu vīru.

Neesmu satikusi viņas vīru Sergeju, bet domāju, ka viņa ir brīnišķīga sieva, kā arī māte. Vienlaikus viņa ir lieliska persona. Ļoti līdzjūtīga. Kad vēroju, kā viņa runā ar vecākiem cilvēkiem, ar bērniem, tas ir ļoti aizkustinoši. Viņa ir stipra sieviete, tāpat kā visas Baltkrievijas sievietes pašlaik.

Es, Marija un Svetlana parādījām piemēru, ka sievietes ir stipras, varam pieņemt lēmumus, piedalīties kampaņā mūsu vīru vietā.

Tagad redzam sieviešu solidaritāti Baltkrievijā, un es ļoti lepojos ar baltkrievu sievietēm. Esmu lepna būt baltkrieviete.

Kad redzat sestdienās notiekošos sieviešu gājienus, vai iedomājaties, ka jūs esat tos iedvesmojusi? Vai arī tā sieviešu solidaritāte vienmēr ir eksistējusi un tagad parādās visā tās krāšņumā?

Uzskatu, ka baltkrievu sievietes ir ļoti spēcīgas. Varbūt man taisnība, varbūt ne, bet es personiski uzskatu, ka tas saistīts ar to, ka Otrā pasaules kara laikā 25% jeb katrs ceturtais baltkrievs tika nogalināts. Palika daudz ģimeņu bez saviem vīriem. Mana ģimene nebija izņēmums.

Līdz ar to sievietes pašas audzināja bērnus, rūpējās par mājsaimniecību. Viņas parādīja piemēru, kaut arī tas bija pirms 75 gadiem. Viņas parādīja piemēru ģimenēs, ka sieviete var būt un ir spēcīga. Līdz ar to uzskatu, ka tā ir vairāku apstākļu kombinācija. Pirmkārt, es, Marija un Svetlana parādījām, ka mēs to varam. Bet, otrkārt, tas ir mūsu gēnos, tā es domāju. Proti, ja nav vīriešu, tad sievietei jāuzņemas atbildība.

Tāpēc redzam šos sieviešu gājienus, solidaritātes ķēdes, kā sievietes tur ziedus, ģērbjas baltās drānās. Tas ir ļoti aizkustinoši un man sirdij tuvu. Ļoti vēlētos būt tur, stāvēt blakus mūsu sievietēm, būt kopā ar savām dvēseles radiniecēm, jo visas baltkrievu sievietes ir manas dvēseles radinieces. Es ļoti lepojos.

Kā tika pieņemts lēmums, ka jūsu vīrs dosies uz Maskavu? Kā jūs atvadījāties no saviem bērniem toreiz?

Mēs saņēmām vairākus zvanus par to, ka mans vīrs tika apcietināts, jo pret viņu sākta kriminālizmeklēšana. Vienlaikus es saņēmu divas ziņas no savu bērnu skolotājiem. Viņi pastāstīja, ka divās dienās atnākuši tiesībsargājošo iestāžu darbinieki uz manu bērnu skolu, kaut arī tas bija vasaras brīvlaiks. Viņi mēģināja savākt informāciju par mani un to, kāda esmu kā māte, vai esmu bijusi laba māte, kura rūpējas par saviem bērniem.

Parasti, ja šādu informāciju saņem mūsu valstī, tad saproti, ka tas ir pavisam nopietni. Ir vairāki piemēri, kad vecākiem atņemtas tiesības. Tādi gadījumi bijuši pirms vairākiem gadiem, kā arī šogad.

Mēs kopīgi ģimenē pārrunājām šo situāciju un nolēmām, ka vīram ar bērniem jāpamet valsts.

Iemesls, kāpēc viņi devās uz Maskavu, ir tāds, ka starp Baltkrieviju un Krieviju nav reālas robežas. Citādi viņu uz robežas varētu aizturēt Baltkrievijas iestādes. Tāpēc mēs to pārrunājām, man tas bija ļoti grūts un emocionāls lēmums. Bet mēs sapratām, ka mums jāpanāk pārmaiņas valstī. Un kādam no mūsu komandas jābūt uz vietas, Baltkrievijā. Tāpēc viņi devās prom, bet es paliku Baltkrievijā un pievienojos Svetlanas komandai.

Un pēc tam jūs arī devāties uz Maskavu. Vai varat pastāstīt, kā jūsu ceļš vēlāk no Krievijas aizveda uz Poliju un citām vietām, ja jūtaties komfortabli par šo izteikties publiski?

Es nolēmu pavadīt vēlēšanu dienu Maskavā kopā ar bērniem, jo nebiju viņus redzējusi vairākas nedēļas. Protams, man viņu pietrūka. Tā kā mūsu kampaņa bija galā, mums nebija vairs nekādu pasākumu, mītiņu. Nevarējām vairs nodarboties ar nekādu aģitāciju, jo, pamatojoties uz Baltkrievijas likumiem, nedrīkst aģitēt vēlēšanu dienā. Nolēmu doties uz Maskavu, lai vienkārši pavadītu šo dienu ar bērniem.

Uzskatu, ka tā bija vēsturiska diena Baltkrievijai. Es ticu, nē, es zinu, ka mēs uzvarējām.

Vēlējos būt blakus bērniem. Pašlaik viņi ir diezgan mazi, viņiem ir tikai septiņi gadi. Bet domāju, ka pēc pāris gadiem viņi sāks saprast, kas noticis, un es vienkārši vēlējos būt viņiem blakus. Mēs devāmies uz Baltkrievijas vēstniecību Maskavā, nobalsojām, es parunājos ar cilvēkiem. Tur bija milzīga cilvēku rinda, daži gaidīja pat sešarpus stundas. Dažiem neizdevās nodot savu balsi, tikai pāris simtiem cilvēku sanāca nobalsot Maskavā.

Tad par manu vīru tika uzsākta starpvalstu meklēšana. Proti, viņš atradās federālā līmeņa meklēšanā Krievijā. Es vēlējos satikt savu vīru, viņš tajā laikā jau atradās Ukrainā. Nolēmām vienkārši apvienot atkal visu ģimeni, jo man arī pietrūka mana vīra. Devāmies uz Ukrainu un no turienes uz Eiropas Savienību, uz Poliju, kur pašlaik uz laiku uzturamies.

Kāda tagad ir jūsu dzīve? Vai jums katru dienu ir tikšanās dažādās valstīs? Kā jūs par to jūtaties?

Jūs redzat, kas tagad notiek Baltkrievijā. Cilvēki piedalās miermīlīgos protestos, daudzviet streiko, redzam sieviešu kustību Baltkrievijā. Mēs redzam, ka visa sabiedrība ir pret Lukašenko, pret viņa režīmu. Mēs viņu nepieņemam kā leģitīmu prezidentu vairs. Neatzīstam viņu kā valsts vadītāju.

Tāpēc es, mans vīrs un mūsu komanda uzskatām, ka mums nepieciešams turpināt cīnīties, jo mums jānonāk līdz punktam, kur Lukašenko atsakās no varas, jāpanāk jaunas, demokrātiskas, atvērtas vēlēšanas.

Mēs ceļojam pa Eiropu, mums ir daudz tikšanos ar Eiropas Savienības valstu pārstāvjiem, mēs skaidrojam, kas notiek Baltkrievijā, palīdzam izveidot fondus. Šo fondu mērķis ir palīdzēt Baltkrievijas cilvēkiem, kuri cietuši no šī režīma. Piemēram, kuriem tagad ir psiholoģiskas problēmas augustā notikušā dēļ. Daudz sieviešu, vīriešu, jauni cilvēki tika sisti. Daži tika spīdzināti. Vairākas meitenes un zēni tika izvaroti. Daži vēl joprojām ir pazuduši, daži ir nogalināti. Ir daudz izaicinājumu – fizisku, medicīnisku, psiholoģisku, īpaši meiteņu gadījumā. Tāpēc dibinām fondus dažādās valstīs, lai palīdzētu baltkrieviem, kas cietuši no šī režīma. Mēģinām palīdzēt šiem cilvēkiem visos iespējamos veidos.

Lukašenko režīms dara visu, lai ievainotu sabiedrību. Mēs to nevaram pieņemt. Viņš bija prezidents, bet tagad redzam, cik ļoti viņš ienīst Baltkrievijas cilvēkus, kā viņus soda. Vēlamies pārtraukt šo vardarbību un noziedzību Baltkrievijā.

Cilvēki turpina iziet ielās kopš prezidenta vēlēšanām, un viņu spēki ir ierobežoti. Viņiem ikdienā jāturpina rūpēties par savām ģimenēm, jāveido normāla dzīve. Ir tie fondi, par kuriem jūs runājat, bet vienlaikus, vai mēs zinām, cik ilgi viņi spēs to izturēt? Cik ilgi iedzīvotāji spēs izdarīt spiedienu uz Lukašenko režīmu, ņemot vērā, ka protestu līderi tiek aizturēti?

Kā jūs redzat, Baltkrievijas iedzīvotāju mentalitāte ir pamainījusies. Nav vairs ceļa atpakaļ.

Mūsu domāšana ir pilnībā izmainījusies. Kas Baltkrievija bija pirms četriem mēnešiem un kādi ir tās cilvēki tagad, tur ir milzīga atšķirība.

Mēs cīnīsimies līdz uzvarai. Mēs darīsim visu iespējamo, lai šie miermīlīgie protesti neapstātos. Mēs apzināmies, ka, jo vairāk spiedienu izdarām uz Lukašenko, jo ātrāk viņš padosies un pametīs savu pozīciju.

Vienlaikus mēs strādājam ar starptautisko sabiedrību un skaidrojam, kāpēc neatbalstīt Lukašenko. Skaidrojam, ka viņš nav leģitīms prezidents, ka viņam nevajadzētu saņemt nekādu finansiālo atbalstu.

Ja viņš tādu atbalstu saņems, viņš to izlietos, lai samaksātu drošības iestāžu darbiniekiem, kuri sitīs cilvēkus un liks viņus cietumā.

Bet atkārtošu, ka mums vairs nav nekādu baiļu. Sabiedrībai nav baiļu. Mēs redzam, cik daudz cilvēku apcietināti. Protestu laikā tie ir vairāki simti. Bet tas viņus neattur doties atkal ielās nākamajā dienā.

Mēs redzam, ka Eiropas Savienība un citas Rietumu valstis atbalsta to, ko jūs sakāt. Šīs valstis sola nepalīdzēt Lukašenko finansiāli un neatzīst viņu kā leģitīmo prezidentu. Bet vienlaikus Maskava ieņēmusi citu pozīciju. Vai Maskava varētu uzsākt dialogu ar opozīciju? Ņemot vērā, ka viņi nav apsveikuši Lukašenko pēc inaugurācijas ceremonijas, varbūt viņi uzsāks dialogu, kā jums liekas?

Mēs ceram, ka Krievijas valdība nostāsies Baltkrievijas cilvēku pusē. Kaut arī viņi sākotnēji atbalstīja Lukašenko un apsveica viņu kā jauno prezidentu, pēc notikušās slepenās Lukašenko inaugurācijas ceremonijas viņi klusē.

Lukašenko uz ceremoniju neuzaicināja Krievijas pārstāvjus, kas, visticamāk, Krievijas vadībai īsti nepatika. Līdz šim viņi nav apsveikuši viņu ar inaugurāciju.

Uzskatu, ka soli pa solim Krievija sapratīs, ka, pirmkārt, cilvēki, kuri iziet ielās, nepadosies.

Otrkārt, viņi redz, ka visa starptautiskā sabiedrība un vairākums valstu neatzīst Lukašenko kā leģitīmo prezidentu.

Domāju, ka tas ir laika jautājums. Ceram, ka Krievijas vadība nostāsies Baltkrievijas cilvēku pusē. Viņam [Lukašenko] ir jāaiziet, ir jārīko jaunas vēlēšanas, kurās iedzīvotāji varētu paust savu nostāju.

Vienlaikus mēs redzam, ka no Maskavas ierodas žurnālisti, kuri palīdz veidot materiālus, kas ietilpst Baltkrievijas režīma dienaskārtībā. Viņi arī dezinformē sabiedrību par ielās notiekošo. Piemēram, skaidro, ka ielās notiekošo iniciējušas rietumvalstis, ka īpaši Polija, Lietuva ir iesaistītas tajā, ka šī ir kārtējā krāsu revolūcija. Kādēļ, jūsuprāt, Krievijai ir nozīmīgi piedalīties šajā tā saucamajā informatīvajā karā šobrīd?

Es domāju, ka sākumā Krievija atbalstīja Lukašenko, bet tagad, manuprāt, soli pa solim viņu atbalsts Lukašenko mazinās. Tas ir mans personiskais viedoklis. Sākotnēji bija žurnālisti no Maskavas, kas darbojās valsts kanālos Baltkrievijā, bet es domāju, ka ar laiku tas mainīsies.

Krievijai jāsaprot, ka Lukašenko nav atbalsta viņa paša valstī, kā arī ārpus tās. Zinu, ka Krievija vēlas saglabāt labas attiecības ar vairākām valstīm. Un Baltkrievija ir stratēģisks partneris. Mums nav robežas ar Krieviju, runājam vienā valodā, mums ir kopīga kultūra, esam atradušies savienībā daudzus gadus. Vienlaikus viņiem jārespektē Baltkrievijas iedzīvotāju vēlmes. Manuprāt, tas ir laika jautājums. Krievija atbalstīs Lukašenko arvien mazāk.

Jūs domājat, ka tas ir tikai laika jautājums, kad drošības iestāžu darbinieki novērsīsies no režīma, vai arī pagaidām tādu indikāciju nav?

Uzskatu, ka tas ir laika jautājums. Man ir daudz draugu, kuri strādā drošības iestādēs Baltkrievijā. Viņi atklāti nesaka, ka neatbalsta Lukašenko, viņi baidās runāt atklāti, bet, kad viņi ir ar ģimeni, kad runā ar draugiem, redzam, ka viņi neatbalsta režīmu.

Kaut arī Lukašenko cenšas nodemonstrēt pasaulei, ka viņu atbalsta drošībnieki, ka viņi ir gatavi par viņu cīnīties un mirt, mēs tam neticam.

Tā ir tikai izveidota bilde masu medijiem. Patiesībā, kā jau teicu, daudzi drošības iestāžu darbinieki viņu neatbalsta. Līdz ar to tas ir laika jautājums. Domāju, ka mēs uzzināsim daudz informācijas par Lukašenko un viņa noziegumiem, kad viņš vairs nebūs prezidents. Kad viņš atteiksies no varas, uzzināsim daudz detaļu.

Kas ir tie cilvēki, kuri viņu vēl joprojām atbalsta jūsu valstī?

Trīs procenti. Vairākums viņu neatbalsta.    

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti