Saiksa-Piko līgums ir 23 gadus jaunāks par bēdīgi slaveno Molotova-Rībentropa paktu, kas sadalīja Vācijas un Padomju Savienības ietekmes zonas, izraisot reģionālu katastrofu un satricinājumus 20.gadsimta Eiropā.
Līdzīgi, redzot, ka strauji brūk turku osmaņu impērija, savas interešu sfēras Tuvajos Austrumos sadalīja Francija un Lielbritānija, izveidojot mūsdienu Sīriju un Irāku un taisnu garu robežu starp abām. Ar zilas un sarkanas krāsas zīmuļiem ievilktās līnijas tā laika Divupes reģionā jeb Mezopotāmijā līdz mūsu dienām saglabājušās būtībā nemainītas. Tāpat kartē iezīmētas arī teritorijas, kas pārtapa mūsdienu Izraēlā un Libānā.
Vairums ekspertu vienisprātis, ka tieši šī slepenā vienošanās starp dižākajām Eiropas koloniālajām lielvarām nu jau gadsimtu turpina provocēt konfliktus. Sekas ir pilsoņu karš Sīrijā, sociālie nemieri, etniskā un reliģiskā spriedze Irākā un pat Islāma valsts straujā izplešanā un neskaidrās nākotnes prognozes plašam ar naftu un gāzi bagātam, stratēģiski svarīgam reģionam.
Tuvo Austrumu un baznīcas vēstures eksperts Andris Priede ir pārliecināts, ka šādu līgumu un koloniālā mantojuma pārvarēšana ir neskaitāmu konfliktu cēloni: "Tuvie Austrumi nav nekāds izņēmums. Ja atgriežamies pie pēdējo 50 gadu vēstures, tad lielākā daļa robežkonfliktu ir tieši mantojums tam, ka koloniālās valstis, savā starpā sadalot iekarotās teritorijas un pēc tam piešķirot neatkarību savām bijušajām kolonijām, nekur nav lielā mērā ņēmušas vērā tos principus, kādus ievēroja mūsu pašu Eiropā. No otras puses, vai tas ir vienkārši, kaut vai mūsu pašu Latvijas un Igaunijas vai Latvijas un Lietuvas robežu nospraušana. Palanga, Brunava, Roņu sala, Valka un Valga – cik piepūles neizgāja, tikai šādu dažu ciemu un pilsētiņu robežu nospraušanai, ko mēs varam gribēt, tādā gadījumā par Āfriku un Āziju."
Kā parādīja laiks, sadalot etniski un reliģiski sarežģīto reģionu ar pāris taisnām līnijām stāvoklis tikai sarežģījās. Robežas pārdalījušas daudzo šeit dzīvojošo cilšu zemes; nereti abpus tām dzīvo arī vienas ģimenes locekļi. Laikā, kad Eiropā veidojas jaunas nacionālas valstis, Saiksa-Piko līgums ignorēja kurdus. Tādēļ mūsdienās vairāk nekā 30 miljoni kurdu sadalīti starp dažādām zemēm. Uzskata, ka Irākas kurdiem to autonomajā Irākas apgabalā ir lielākās iespējas kļūt par suverēnu valsti. Kurdi Sīrijā kļuvuši par vienu no būtiskākajiem spēkiem cīņā ar Islāma valsti. Savukārt radikālā Turcijas kurdu daļa pati rīko teroristiskus uzbrukumus, cīnoties par savām politiskajām tiesībām. Tieši ar šo radikālo organizāciju darbību saistāmi jau vairāki pēdējā laikā notikuši sprādzieni Turcijā.
Varas vakuums abās robežas pusēs Irākā un, jo īpaši, Sīrijā, šķidrās robežas un daudzie iekšējie konflikti identificēti kā viens no būtiskākajiem faktoriem, kas ļāva šajā reģionā strauji izplesties teroristiskajai organizācijai “Islāma valsts”, kas uzņēmusies atbildību arī par pēdējiem asiņainajiem terora aktiem Eiropā. Bet Islāma valstij jeb "Daīš" Saiksa-Piko līgums ir svarīga propagandas daļa un naida avots pret Rietumu lielvarām.
Politologs un RSU pasniedzējs Māris Cepurītis uzsvēra, ka "Daīš cenšas" pārinterpretēt cīņu par sava kalifāta izveidi, kā cīņu pret Rietumu bijušajiem kolonizatoriem. Arābu valstīs Saiksa-Piko līgumu uzskata par nodevības līgumu. Kā piemēru tam, kā Rietumu valstis bija sadalījušas šo teritoriju. ""Daīš" to izmanto. Cenšas izstāstīt savu stāstu par to, ka viņi tad ir tie patiesie arābu valstu pārstāvji, kas nodrošinās cīņu un galējo uzvaru pār rietumiem," paskaidroja Cepurītis.
Latvijā mazāk, bet bijušajās Rietumeiropas impērijās stāsts ir atšķirīgs. No vienas puses sāpes par zudušo varu un ietekmi pasaulē, bet arī stāsts par atbildību. Jo daudzas problēmas, kas ir virknē valstu, var sasaistīt ar koloniālisma periodu, un britu gadījumā, nedeva pamatu demokrātiskām institūcijām, bet izmantoja jau esošās valdnieku un reliģiskās hierarhiskās struktūras.
Saiksa-Piko līgumam piekrišanu deva arī Krievijas imperators, kura dienas tronī gan bija skaitītas. Tieši Krievijas lielinieki bija tie, kas pusotru gadu vēlāk publicēja vienošanos kā piemēru buržuju un Eiropas aristokrātijas sazvērestībām. Ironiski, ka tieši šo Sīrijas un Irākas robežu aizsargāšanu Krievija un Rietumvalstis uzskata par lielāko drošības izaicinājumu Tuvajos Austrumos un risinājumu draudošajai bēgļu problēmai Eiropā.
