To intervijā Latvijas Radio programmai „Krustpunktā” sacīja Krievijas žurnāliste, interneta portāla „Meduza” galvenā redaktore Gaļina Timčenko.
„Neizdevās, neizdevās. Un tas sākās vēl pirms Putina. Solis aizā tika izdarīts kaut kad vēl 1996.gadā, kad žurnālisti nostājās Jeļcina pusē. (..) Žurnālisti diezgan acīmredzami ļāva ar sevi manipulēt viena politiskā spēka labā,” sacīja Timčenko. Viņa norāda, ka toreiz žurnālisti atbalstīja visu, izņemot komunistus, jo vēl labā atmiņā bija PSRS laiki, kuros toreiz žurnālisti nevēlējās atgriezties.
Līdz ar Putina laiku, kas sākās 1999.gada izskaņā, žurnālistu darbs pakāpeniski kļuva ierobežotāks. Viņasprāt, vārda brīvības Krievijā nav un arī citu brīvību veidi ir apdraudēti vai jau vairs nepastāv. „Ja runā par vārda brīvību, tad nav. (..) Pagaidām ir privātās dzīves brīvības, kas ir apdraudēta. Ir pārvietošanas brīvība, taču redzam, ka pēdējā pusgada laikā Krievijas Domes deputāti vairākkārt ir rosinājuši ierobežot to. Pulcēšanās brīvības sen jau vairs nav,” uzskaitīja Timčenko.
Tomēr vienlaikus Krievijas žurnālistikā nav atklātas cenzūras. Daudz biežāk ir sastopama pašcenzūra un pēccenzūra.
Pašcenzūra nozīmē paša žurnālista izpratni par to, ko drīkst un ko nedrīkst rakstīt. Parasti šī izpratne rodas līdz ar redaktora vai medija īpašnieka ietekmi uz žurnālistu. Savukārt pēccenzūra izpaužas, piemēram, kā kāda ierēdņa pavēle no interneta medija izņemt kādu rakstu, mainīt akcentus tajā vai izņemt kādu rindkopu.
Timčenko ir bijusī interneta medija lenta.ru galvenā redaktore. Pēc tam, kad viņu no amata atlaida, darbu šajā portālā pameta arī daļa redakcijas. Pēcāk daļa no lenta.ru bijušajiem darbiniekiem Timčenko vadībā sāka strādāt Rīgā jaunajā medijā meduza.ru.
