Ne par bēgļiem, ne politiķiem neesmu Verneram neko jautājis. Viņš, kalsns vīrietis tuvu septiņdesmit, ir piebraucis pie pārtikas veikala un apvaicājies, vai netraucēšot, ja pieslēgs savu divriteni blakus manējam, pats piepeši uzsācis par to runāt. Vārdu plūdiem turpinoties, pienāk brīdis, kad Verners savā monologā nedaudz ļauj iespraukties arī man. Izdzirdējis savādu vācu valodas akcentu, viņš samulst. “Ne-vācieti” savu raižu uzklausītāja lomā acīmredzot nav gaidījis. Bažījas, vai nav pateicis ko aizskarošu. “Vai jūs esat mācījies vācu skolā?” viņš mēģina netieši noskaidrot, no kurienes nāku. Man nav ko slēpt. Neesmu mācījies vācu skolā. Nāku no Latvijas. Ak tā, tādu valsti viņš, protams, zinot. “Bet...” Verners piesardzīgi iesāk, “jūs taču neesat bēglis, vai ne?”
Cilvēki, kurus vēl arvien nav sasniegusi informācija par kustības brīvību Eiropas Savienībā arī tās “jaunajās” dalībvalstīs un kuri ir cieši pārliecināti, ka latviešiem, rumāņiem vai čehiem, lai iebrauktu Vācijā, nepieciešamas vīzas, Vācijā nebūt nav retums. Tomēr tādu ir mazākums. Ar savu ziņkāri par “bēgļiem no Latvijas” Verners drīzāk ir izņēmums, ne tipisks gadījums. Taču viņš nepavisam nav izņēmums ar savām raizēm un nedrošības sajūtu.
Bailes, nedrošība, bažas – tās virmo visapkārt. Un ar to vienlaikus kaut kas līdzīgs eiforijai. Simtiem tūkstošu cilvēku ir sajūsmā par iespēju būt vajadzīgiem.
Nest paciņas, vākt drēbes vai mācīt vācu valodu bēgļiem. „Mēs visiem parādīsim, ka mēs esam atvērta nācija, ka esam humānisti,” šī apņēmība strāvo gaisā.
Šī pretrunīgā atmosfēra Vācijā ir jauna parādība. Pats bēgļu pieplūdums, protams, nav nekas jauns. Taču līdz pat 19.augustam tam piemita cita dimensija.
Pārpildītas bēgļu mītnes, pārslogota patvērumu izskatīšanas procedūra, labējo radikāļu nodedzinātas bēgļu mītnes, naidīgi komentāri internetā un tai pašā laikā arvien augošs brīvprātīgo bēgļu palīgu skaits – tas viss bija arī agrāk. Tomēr tā bija “viena no tēmām”. Tiem, kuru māju tuvumā neslējās teltis vai kuru ciemā netika ierīkota jauna bēgļu patversme, tā tomēr bija abstrakcija. Kaut kas uztraucošs, kas notiek Eiropā, un Vācijā - tāpat kā Grieķijas parādu krīze - tomēr redzams tikai televizorā. Pēc vakara ziņu programmas var pārslēgt kanālus, pārejot uz ko izklaidējošāku.
Šis laiks ir beidzies. Diskusija par bēgļiem Vācijā ir ieguvusi aprises, kādas vēl pirms dažiem mēnešiem diez vai kāds būtu spējis iedomāties. Un ne tik daudz par apjomu, cik par saturu ir runa. Jautājumi, kas izskan šobrīd, vairs nav tikai par to, “kuru bijušo būvmateriālu veikalu labāk pielāgot bēgļu mītnes vajadzībām”, “vai ir ētiski bēgļus izmitināt kapu teritorijā” vai “cik naudas vēl vajadzīgs”.
Tiek vaicāts kas krietni būtiskāks. Kas mēs esam? Kāda nākotnē izskatīsies mūsu valsts? Kāpēc mēs esam tik agresīvi un tik ļoti nīstam svešos? Kāpēc mēs esam tik humāni, atvērti un labsirdīgi? Cik lielā mērā mūsu attieksmi pret bēgļiem šodien noteic mūsu pagātnes melnākās lappuses un nacistiskās pagātnes pārvērtēšana? Kas ir Eiropa? Vai tā vēl vispār ir?
Kas tad notika 19.augustā? Būtībā nekas sevišķs. Šajā dienā Vācijas iekšlietu ministrs Tomass de Mezjērs pēc tikšanās ar federālo zemju pārstāvjiem paziņoja, ka prognozes par Vācijā gaidāmo patvēruma meklētāju skaitu tiek koriģētas. Tiek sagaidīts, ka iepriekš paredzēto 400 000 vietā ieradīsies divreiz vairāk – 800 000.
Patlaban šis skaitlis jau tiek apšaubīts. Nav skaidrs, kā tas aprēķināts, un, iespējams, reālais patvēruma meklētāju skaits varētu būt mazāks. Taču ir jau par vēlu. Savu simbolisko lomu tas jau nospēlējis. Tas tika iztulkots kā signāls apzināties patiesību, kuru pirms tam daudzi vēlējās paslaucīt zem paklāja.
Proti, šis stāsts nav tikai “ziņas televizorā”. Un ir pilnīgi skaidrs, ka turpmāk kaut kas šajā valstī būtiski mainīsies.
Varbūt uz labu. Varbūt tiks izgudrota kāda vācu “brīnummetode”, kā miljonus iebraucēju lieliski integrēt. Kāds no vācu “unikālajiem ceļiem”, kādus vācieši mēdz iet jau kopš Otrā pasaules kara. Līdzīgi kā pāreja uz zaļo enerģiju, atsakoties no atomstacijām, kas īstermiņā rada lielus sarežģījumus, bet ilgtermiņā varētu izvirzīt Vāciju par pasaules līderi zaļajās tehnoloģijās. Varbūt bēgļi atjauninās novecojušos Vācijas sabiedrību un nākotnē ar saviem nodokļiem maksās tās veco ļaužu pensijas.
Varbūt uz sliktu. Varbūt Vācija sāks līdzināties Francijai ar tās imigrantu geto. Varbūt gaidāmi ilgstoši kultūru un reliģiju konflikti un labējā ekstrēmisma uzliesmojumi. Varbūt nākotne nesīs īres cenu eksploziju, pārpildītas skolas, noziedzības pieaugumu, labējo partiju “Alternatīvu Vācijai” parlamentā nākamajās vēlēšanās.
Kas tieši un kā mainīsies, nespēj paredzēt pat pētnieki. Jo - kas ir bēgļi? No kurienes viņi ir? No Sīrijas? Afganistānas? Eritrejas? Kosovas? Protams, šāda statistika ar sadalījumu pa valstīm ir pieejama. Taču aiz tās stāv nākamie skaitļi: cik no viņiem tiks piešķirts bēgļa statuss un cik - izraidīti? Cik nosūtīs atpakaļ uz Itāliju vai Ungāriju, ja Dublinas regula vēl būs spēkā? Cik vispār nav tikuši tik tālu, lai reģistrētos kā patvēruma meklētāji? Cik gadu viņi vēl pavadīs, gaidot valsts iestāžu lēmumu?
Tie ir tik dažādi cilvēki ar tik dažādiem likteņiem, raksturiem, reliģijām, valodām, kultūru, ka jebkurš klasifikācijas mēģinājums ir apšaubāms.
Tikt skaidrībā ir grūti pat par vienkāršo “patiesību”, kuru “zina” jebkurš interneta komentētājs Austrumeiropā. Proti, ka uz Vāciju bēgļi raujas, jo “tur taču būs lielāki sociālie pabalsti”. Tas, ko par Vāciju “zina”, piemēram, žurnālistu uzrunātie Vīnes centrālajā stacijā uz Minhenes vilcieniem gaidošie bēgļi, daudz neatšķiras no tā, cik daudz par “bēgļiem no Latvijas” zina Verners pie pārtikas veikala.
Bagdādē neviens nezina kaut kādu Austriju. Neviens par to neko nav teicis, visi runāja tikai par Vāciju - tā stāsta bēgļi. Bērns ir slims, un tikai vācu ārsti viņam spēj palīdzēt. Vācijā visi dabū darbu. Vācija ir bagāta. Un nav nozīmes tam, ka, ja palūkotos skaitļos, atklātos, ka finansiālais nodrošinājums Austrijā ir būtiski bagātīgāks nekā “bagātajā Vācijā”.
Nauda ir viens no tematiem, par kuriem domā arī Vācijā. Cik mums tas viss izmaksās? Kāpēc, lai pieliktu dažus eiro bērnu pabalstam, mums jādiskutē mēnešiem ilgi, beigās secinot, ka mēs to nevaram atļauties? Kāpēc bēgļiem turpretī varam ar vieglu roku atvēlēt miljardus?
To, ka šie jautājumi nodarbina cilvēkus, žurnālisti lieliski zina. Taču respektablos medijos par to runā reti.
“Virtuves sarunās” žurnālisti atzīst - tā ir milzīga atbildība. Nepielaist uguni sausai zāle. Ja runāt, tad tikai lietišķi, bez emocionāla tonējuma. Jo - kurš būs līdzatbildīgs, ja pēc “kritiska raksta” nodegs kārtējā patversme un ies bojā cilvēki?
Tikai pēc 19.augusta bēgļus pa īstam ir “pamanījuši” arī politiķi Vācijā. Toskait Vācijas kanclere Angela Merkele.
Iespējams, viens no svarīgākajiem atslēgvārdiem viņas sacītajā ir “elastība”. Tā turpmāk vāciešiem būs nepieciešama. Ja to, kas notiek, nevar novērst, tad lai tas notiek. Tas nenozīmē atmest visam ar roku. Tas nozīmē pielāgoties pasaulei. Valsts iestādēm vairs nepieprasīt bēgļiem “piezvanīt uz Sīriju” un palūgt, lai atsūta nozaudēto dzimšanas apliecību, jo bez tās, lūk, nevar iegūt veselības apdrošināšanu. Tas nozīmē apzināties: jā, skolas ir pārpildītas, dzīvokļu trūkst, daudzi likumi vairs nedarbojas. Tā būs arī turpmāk. Un būs jāizdomā kas jauns un atjautīgs, lai to atrisinātu. Un tas izdosies – galu galā līdz šim ir izdevies jau neskaitāmas reizes.
