Nav nejaušība, ka eiropiešu uzmanību uz kontinentu, nevis uz Atlantijas okeānu, vērš tieši Markons, jo viņa valsts kļūs pa militāri spēcīgāko Eiropas Savienības dalībvalsti. Šo statusu Francija steigsies izmantot, uzņemoties līdera lomu sarunās par kopēju Eiropas Savienības aizsardzības politiku. Tās šovasar materializējās kopēja militārā fonda izveidē, kuram ik gadu plānots veltīt piecarpus miljardus eiro. Nākotnē šī integrācija, kas iet paralēli NATO, varētu tikai padziļināties. Vismaz tā ir iecerējis Francijas prezidents.
“Mums nav tā pati parlamentārā, vēsturiskā un politiskā kultūra, mums ir atšķirīgi sensitīvie jautājumi, un mēs to neizmainīsim vienas nakts laikā. Taču es piedāvāju sākt veidot vienotu stratēģisko kultūru ar šo Eiropas intervences iniciatīvu,” paziņoja Makrons.
“Lai mēs būtu ciešāk kopā, nepieciešamas būtiskas pārmaiņas. Es aicinu mūsu partnerus popularizēt šo iniciatīvu savās armijās, tāpat kā es to darīšu Francijā. Aicinu visas valstis brīvprātīgi piedalīties šajā projektā, cik vien iespējams. Apmaiņā ar izlūkošanas datiem un informāciju, plānošanu un operāciju atbalstu.
Nākamās desmitgades sākumā Eiropai nepieciešami kopēji intervences spēki, kopējs aizsardzības budžets un kopēja rīcības doktrīna,” norādīja Makrons.
Lai šādas pārmaiņas iekustinātu, Makronam būs nepieciešami spēcīgi sabiedrotie, it īpaši spēcīgākā no tām – Vācijas kanclere Angela Merkele. Abas valstis jau Miterāna un Kola laikā izveidoja kopēju militāro brigādi “Eurocorps” ietvaros, kur 6000 karavīru lielajā pašas Eiropas militārajā struktūrā pašlaik piedalās jau 13 valstis. Vēsturiski zīmīgi, ka 2009. gadā Vācijas spēki tika pastāvīgi izvietoti Ilkirhā netālu no Strasbūras.
Tā bija pirmā reize, kopš nacistiskā Vācija okupēja Franciju Otrajā pasaules karā, kad vācu karavīri pastāvīgi tika dislocēti uz Francijas zemes. 2014. gadā plecu pie pleca vācieši un francūži no šīs brigādes piedalījās starptautiskajā misijā Mali stabilizēšanai.
Francijas prezidenta pieteiktais kurss aizsardzības jomā sakrīt arī ar Merkeles plāniem pakāpeniski palielināt aizsardzības tēriņus.
Kā “Pasaules panorāmai” skaidro atvaļināts Bundesvēra ģenerālmajors un aizsardzības politikas pētnieks Klauss Vitmans – pēc vairākām pacifisma desmitgadēm Vācija šajā ziņā ir atmodusies un arvien vairāk domā par tradicionālo aizsardzību, ne vien starptautiskajām misijām.
“[Krievijas prezidenta Vladimira] Putina agresīvā politika attiecībās ar Ukrainu ir atvērusi daudzas acis. Cilvēki saprot, ka pakāpeniska aizsardzības tēriņu palielināšana un aizsardzības spēju kāpums ir nepieciešams,” saka Vitmans. “Es varu minēt daudzus piemērus lietām, kuru mums vairs nav. Piemēram, armijas pretgaisa aizsardzība – tā ir pazudusi. Munīcijas krājumi – tie ir ļoti zemi. Mums vairs nav dzelzceļa vagonu, ar kuriem transportēt tankus. Vācijā pašlaik mums ir trīs vai četri artilērijas bataljoni un trīs vai četri tanku bataljoni. Tā ir otra galējība, un tas nav pietiekami valstij, kas ir Eiropas centrā un, manuprāt, kurai ir lielāka atbildība par kontinenta drošību un stabilitāti nekā, teiksim, Portugālei pie Atlantijas okeāna. Tomēr arī šajā jomā straume ir pagriezusies uz otru pusi, mēs esam, piemēram, pārtraukuši atdot “Leopard” tankus, jo to skaits ir ļoti samazinājies,” norādīja Vitmans.
Turklāt Vācija ne vien palielina militāros tēriņus, bet klusībā arī spērusi pirmos soļus starptautiskā spēku integrācijā.
Tādā pašā veidā, kā tika izveidota Francijas un Vācijas kopējā brigāde, Bundesvērā jau tiek integrētas Nīderlandes armijas brigādes. Turpinot šo ceļu, gada sākumā tika paziņots, ka Vācijas armijas 10. divīzijā integrēs arī čehu un rumāņu brigādes. Taču šāda vienību integrācija liecina par pavisam reāliem kopēju pašas Eiropas militāro spēku aizmetņiem, kur cieša sadarbība starp Eiropas valstīm būtu ne tikai starptautiskajās misijās ārpus Eiropas Savienības, kā tas lielākoties bijis līdz šim.
