Hasbulatovs pēc izcelsmes bija čečens, kura ģimeni Otrā pasaules kara laikā Staļina režīms deportēja uz Kazahstānu.
Pagājušā gadsimta 80. gados viņš bija viens no Borisa Jeļcina sabiedrotajiem. 1991. gada augustā Hasbulatovs līdz ar Jeļcinu nostājās pret tā saukto "augusta puču", kad konservatīvie spēki mēģināja sarīkot valsts apvērsumu, lai gāztu toreizējo PSRS līderi Mihailu Gorbačovu un mēģinātu saglabāt brūkošo PSRS režīmu.
1991. gada oktobrī Hasbulatovs tika ievēlēts par Krievijas Federācijas parlamenta priekšsēdētāju un šo posteni saglabāja arī pēc PSRS izjukšanas.
Taču drīz vien viņam radās nesaskaņas ar Krievijas prezidentu Jeļcinu. Hasbulatovs un Krievijas viceprezidents Aleksandrs Ruckojs nostājās pret Jeļcina īstenoto sociālekonomisko politiku.
Konflikta kulminācija bija 1993. gada oktobrī, kad Jeļcins pavēlēja armijai ar spēku ieņemt Krievijas parlamenta ēku. Hasbulatovs un Ruckojs tika arestēti, bet pēc dažiem mēnešiem viņus atbrīvoja.
Hasbulatovs uzskatīja, ka Jeļcina lēmums izrēķināties ar parlamentu būtiski ietekmēja turpmāko Krievijas vēstures gaitu, jo iznīcināja parlamentāro demokrātiju Krievijā un noveda pie nedalītas prezidenta varas, ko iemieso tagadējais Kremļa saimnieks Vladimirs Putins.
"Krievijā nav parlamenta, parlamentārā demokrātija ir mirusi, to iznīcināja 1993. gada apšaudē," 2008. gadā komentārā "Radio Brīvā Eiropa" vēstīja Hasbulatovs.
Pēc viņa domām, tas noveda arī pie Čečenijas kariem un militarizētas sabiedrības veidošanās Krievijā.
"Kāda sabiedrība radās tā rezultātā? Sabiedrība ar militārām nosliecēm. Sabiedrība, ko pārņēmis naids. Sabiedrība, kurā cilvēki neuzticas cits citam."
Hasbulatovs šo neuzticēšanos skaidroja arī ar Krievijā vērojamo korupcijas pieaugumu. "Korupcija palielinājās, jo cilvēki neuzticas valsts varai, kas izrādījās tik noziedzīga, lai apšaudītu pati savu parlamentu," uzskatīja Hasbulatovs.
