Junkeru izvirzīja Eiropas Parlamentā visvairāk balsu guvusī Eiropas Tautas Partija, kas ir centriski labējs spēks. Tas nozīmē, ka tagad valstis var izvirzīt savus komisārus, sadalīt atbildības portfeļus un septembrī varētu sākties komisāru noklausīšanās.
Tas, ka Junkers ir kļuvis par Eiropas komisijas prezidentu, nozīmē, ka citos amatos – Eiropas Savienības Padomes prezidenta un augstā ārlietu pārstāvja krēslā varētu nākt sieviete un kāds no jaunajām dalībvalstīm.
Pret Junkera kandidatūru iepriekš asi iestājas Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons, norādot, ka Junkers ir pārāk vecmodīgs un kaislīgs Eiropas federalizācijas piekritējs, un, ka ar viņu būšot grūti ienest jaunas vēsmas Eiropas telpā. Līdzīgi Lielbritānijai domā arī Ungārija, taču, diplomāti lēš, ka Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans balsojumā par Junkeru varētu gluži vienkārši atturēties, savukārt Zviedrija, Nīderlande un Itālija, kuras arī līdz šim bijušas visai kritiskas, tagad savas domas pamazām ir mainījušas.
Nīderlandes premjerministrs Marks Rute atzina: „Mums nav nekas pret pašu Žanu Klodu Junkeru. Lai atbildētu uz jautājumu, kurš ir vislabākais kandidāts Eiropas Komisijas prezidenta amatam, mēs izvērtējām piedāvājuma saturu. Nebūdami pilnīgi droši, ka viņš ir labākais, mēs tomēr nolēmām Junkeru atbalstīt.”
