Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Par pagājušā gadsimta 40. - 50. gadu Centrālās izlūkošanas pārvaldes dokumentiem

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Suņu čipošana. Vai visi saprot - kāpēc?

Īstenības izteiksme 15 minūtēs. Reportāža no Doelas Beļģijā

Beļģijas spoku pilsētiņas iedzīvotāji jau gadu desmitiem cīnās pret ciema nojaukšanu

Doela jeb Dūla, kā to izrunā vietējie flāmi, ir Beļģijā labi zināms spoku ciemats blakus Antverpenes ostai. Par septiņsimt gadus vecās Doelas nojaukšanu, kurā Pīteram Paulam Rubensam kādreiz piederējis nams, tika lemts jau 1999. gadā, taču pilsētu sargā vairāki desmiti iedzīvotāju, kas te ir palikuši vēl līdz šim.

Doelas stāsts par nepadošanos

Ir pievakare. Dienas darbi pabeigti un interneta vietnē „YouTube” skatos videoklipu. Tajā redzama no augšas, visticamāk, ar tagad tik populāro dronu jeb bezpilota lidaparātu filmēta pilsēta. Starp koši zaļiem, kupli salapojušiem kokiem lejā vīd sarkanu ķieģeļu nami – tukši, pamesti, aiznaglotiem logiem, izlauzītām verandām, balkoniem.

Tās ir bijušas skaistas, turīgas, labi iekoptas ģimeņu ēkas. Asfaltētajās ielās nav nevienas dzīvas dvēseles. Ietvju malās un krustojumos slejas vientuļi, tagad nevienam nevajadzīgi laternu stabi. Šīs pamestās pilsētas seju vēl skarbāku dara milzu grafiti zīmējumi. Kā tetovējumi uz noguruša bezpajumtnieka ādas tie klāj ēku sienas, logus, durvis, žogus, mūrus.

Doela jeb Dūla, kā to izrunā  vietējie flāmi, ir jau daudzus gadus pamesta, kādreiz rosīga vieta Antverpenes ostas malā. Beļģijā labi zināmais spoku ciemats.

Atzīšos, atvairot vieglu neomulību, pošos uz Doelu, lai izzinātu tās stāstu un saprastu, kā pilsēta var kļūt tukša, kas ar to notiek tālāk, un tur esot atskārtīšu, ka

katrai šādai kādreiz dzīvai un tagad cilvēku atstātai vietai ir sava sūtība. Doelai tā ir stāsts par nepadošanos.

Rubensa nams, Beļģijas vecākās dzirnavas un atomelektrostacija blakus

Beļģijā ir tipiska ziema – mazliet uzlīst un tad piesalst vai turas pie nulles. Tāda nenoteikta un pelnu pelēka ir diena, kad kāpju vilcienā, lai no Beļģijas galvaspilsētas Briseles dotos uz valsts rietumiem, Ziemeļjūras virzienā.

Beļģija ir divas reizes mazāka par Latviju, un te ir lieliska dzelzceļa satiksme, bet, lai nokļūtu Doelā, būs jāveic garš un piņķerīgs ceļš. 

Santniklāsa ir Doelai tuvākā pilsētiņa, līdz kurai var tikt ar vairākiem vilcieniem, un tad ir jāiemanās noķert autobusu, kurš uz Ziemļjūras pusi dodas vienu reizi dienā. Uz tablo mainās informācija, un aizvien skaidrāk saprotu, ka šodien to nesagaidīšu. Neatliek nekas cits, kā līgt vedēju.

Līva, tā sauc šoferi, strādā vietējā taksometru kompānijā un graciozi līkumo pa apļveida krustojumiem, kamēr aizmugures sēdeklī tiesāju dzelzeļa stacijā ātrumā nopirktu picas gabalu – spoku pilsētā taču kafejnīcu un veikalu nebūs. Mēs šķērsojam vismaz piecas citas plaukstas lieluma pilsētiņas, kas izkārtojušās rindā pa ceļam uz Doelu. Līvai pašai ir atmiņas no tās puses.

„Es esmu no Beverenes, tas ir netālu un, kad biju maza meitene, ar velosipēdu braucu uz Doelu. Esmu tur bijusi ļoti daudz reižu. Tā bija ļoti skaista vieta.”

Jo tuvāk esam, jo dziļāk sabiezē migla. Lauku ceļi kļūst arvien tukšāki. Šis pelēki baltais piens, kas izlijis Beļģijas ainavā, no vienas puses ir ieguvums, no otras – negaidīts šķērslis.

Viss izskatās vēl noslēpumaināk un spokaināk, bet tad Līva rāda uz automašīnas priekšējā loga kreiso stūri, pa kuru, ja vien nebūtu miglas, varētu ieraudzīt tālumā slejamies divus balti kūpošus milzu atomelektrostacijas cilindrveida torņus.

Doela, kurā tūdaļ iebrauksim, atrodas blakus diviem nozīmīgiem industrializācijas vaļiem – plaukstošajai Antverpenes ostai un vienai no Beļģijas divām atomelektrostacijām, līdz kurai var nokļūt desmit minūšu gājienā. Tās tuvums ir viens no iemesliem, kādēļ daži ir izvēlējušies pārcelties dzīvot citur, taču Doelas namus no cilvēkiem ir iztukšojis kāds cits iemesls.

Tas īstais iemesls ir plaukstošā Antverpenes osta, kam, paplašinot darbību, ir vajadzīga zeme, uz kuras novietojies 700 gadu vecais ciemats ar Beļģijā vecākajām akmens dzirnavām un namu, kas savulaik piederējis pasaulslavenajam flāmu baroka gleznotājam Pīteram Paulam Rubensam.

Pilsēta - audekls ielu māksliniekiem 

Par Doelas nojaukšanu vara un Antverpenes osta ar vietējiem iedzīvotājiem cīnās jau kopš septiņdesmitajiem gadiem, bet 1999. gadā par spīti asajiem protestiem šo vietu oficiāli pasludināja par nojaucamu. Lielākā daļa no vairāk nekā 600 iedzīvotājiem sakravāja iedzīvi, namus pārdeva korporācijām un pārcēlās uz jauniem, ierādītiem mājokļiem tuvākajā apkārtnē, taču daži palika, vismaz 25, un turas joprojām.

Visos šajos gados Atverpenes osta tā arī neko nav iesākusi, šai vietai nav pieskārusies. Bet pamestā Doela ir kļuvusi par milzu audeklu ielu māksliniekiem, cīnās ar bezpajumtniekiem un narkomāniem, galvenajam ceļam priekšā ierīkojot barjeru, ko vakaros nolaiž, bet rītos paceļ, vasarā piesaista tūristus un ziņkārīgos un sarīko festivālu, kad vientuļajās ielās atkal ieplūst dzīvība.

Līva mani izlaiž biezas miglas pārņemtajā un pamesto, ar grafiti zīmējumiem izraibināto namu ieskautajā vietā, kur vienīgā skaņa labu brīdi ir mitras ziemas dienas pieblīdis klusums, kurā pa laikam iespraucas putnu čirkstēšana un tālumā Antverpenes ostas krānu metāla īdoņa un kuģu dobjās taures.

Pa tukšo ielu rūtīm drīz vien nonāku baznīcas laukumā, kuram blakus ir kapsēta ar lieliem akmens krustiem. Sarkanu un baltu ķieģeļu baznīca ir augsta un stalta, un pie koka durvīm rūpīgi piesprausta balta lapa flāmu valodā vēsta – šajā Dievnamā joprojām notiek kristības, kāzas un bēres. Ja ir interese to apmeklēt, tad var zvanīt uz diviem numuriem. Paraksts: „Cecīlija”.

Starp pamestiem namiem vīd dzīvība

Doelas ielās ir skaidri redzams, ka dažos namos pa vidu pamestajiem kāds dzīvo. Manu uzmanību piesaista kāds pelēks vienstāva miteklis ar koši baltām ārdurvīm, tikpat sniegbaltu pastkastīti, virs kuras piekārts Ziemassvētku vainadziņš, palodzi, pār kuru no maziem podiem graciozi izvēlušās vīnstīgas, un logu, aiz kura rūtīm salikti pelēki māla eņģeļi, attēloti muzicējam ar taurēm un lautām. Tā kā ir dienas vidus, iemītnieku nav mājās.

Taču divas ielas tālāk ir rosība. Ietvju malā nostājušās vairākas automašīnas, un te ir bārs, par kuru biju dzirdējusi jau agrāk. Tas saucas „Doel 5”.Uz ielas izlikta tāfele ar ēdienkarti vēsta par dienas piedāvājumu.

Iekšā ir silti un omulīgi. Pie vairākiem galdiem pusdieno vidēja vecuma vīri. Kā vēlāk uzzināšu, viņi speciāli brauc uz šejieni no tuvējām iestādēm, arī ostas. Aiz bāra letes stāv 37 gadus vecā Šīla. Kādreiz viena no aktīvākajām Doelas saglabāšanas aizstāvēm. Viņa ir laipna, bet, kad pasaku, ka esmu žurnāliste, nosaka, ka nerunās.

„Es to nedarīšu. Jau desmit gadi pagājuši, kopš runāju ar žurnālistiem, un aizvadītajā gadā pateicu – viss, es vairāk ar žurnālistiem nerunāšu,” viņa stāsta.

Tāpat viņa neuzskata, ka šo gadu laikā kaut kas būtu mainījies.

„Ir dažas izmaiņas, bet man ir apnicis runāt par ciematu. Jūs varat paiet paskatīties, parunāt ar citiem. Mēs te esam palikuši tikai 18 cilvēku, un mums tik bieži nākas atbildēt uz jautājumiem,” viņa apgalvo. Tomēr sarunas laikā Šīla pamazām atveras. Pastāstu viņai, ka arī Latvijā ir pamestas vietas, protams, iemesli ir citi, un viņa interesējas, kas ar tām notiek tālāk. Šīla atklāj, ka Doela ir viņas dzimtā vieta un viņa nekad to pilnībā nav atstājusi.

„Es te dzīvoju un izaugu, bet pirms pieciem gadiem pārcēlos uz Antverpeni. Es gluži vienkārši gribēju iztīrīt savu galvu. Es te strādāju, bet vakaros braucu uz mājām Antverpenē, visu atstāju aiz sevis un ļauju sev visu aizmirst. Vienkārši nedrīkst tikai skaitīties atpakaļ, ir jādzīvo tālāk, ir jāiet uz priekšu.”

Ārā uz ielas netālu no kafejnīcas durvīm apstājusies neliela kravas automašīna. Atvedusi limonādes pudeles, alu. Jauno vīrieti, kurš ceļ laukā plastmasas kastes ar vedumu, sauc Tims, un viņš atzīst, ka šī ir ļoti neparasta vieta, klusa un gandrīz izmirusi.

"Tas ir Beļģijai tik raksturīgi. Osta izdomāja paplašināties, lūdza cilvēkiem doties prom, bet - vai te jebkad kas notiks, to tagad neviens nevar pateikt, un, iespējams, te mūžīgi paliks tā, kā ir tagad.

Ļoti skumji par tiem cilvēkiem, kuriem vajadzēja doties prom, lai gan, man jāteic, ka šai vietai ir arī kāds šarms. Katru gadu pavasarī te ir trīs dienu ilgas svinības, kad cilvēki sabrauc, un kaut kā te izdodas noturēt dzīvību," stāsta Tims.

Tims pasaka arī to, ko esmu dzirdējusi iepriekš – Beļģija, atšķirībā no citām Eiropas zemēm, piemēram, Itālijas, Spānijas, kur veidojas spoku vietas, nav tā valsts, kurā iedzīvotāji pamestu attālākās pilsētiņas vai ciemus un pārceltos uz pilsētām. Te patiesībā notiek pretējs process. Un tieši tāpēc Doela ir tāds izņēmums un valsts mēroga uztraukums.

Suņu dāma un nerunīgi vietējie

Gabaliņu tālāk no bāra kādā logā ieraugu sievieti ar kuplu, sirmu galvas rotu. Pamāju un viņa, ar maza auguma suņu armiju aiz muguras, garā vilnas jakā ietinusies, drēgnajā dienā iznāk uz sliekšņa mazliet parunāties. Sabīne, tā viņu sauc, ir grafiķe un trīs reizes nedēļā lasa lekcijas Santniklāsas mākslas akadēmijā. Sabīne netic ostas plāniem un domā, ka nekad te nekas nemainīsies.

"Es domāju, ka te dzīvot ir drošāk nekā Briselē," viņa teic, jautāta, vai naktīs nav bail.

Pēc Sabīnes satikšu Doelā vēl kādu vīru, kurš rosīsies savas ar zaļiem, rūpīgi koptiem dzīvžogiem ieskautās mājas pagalmā, bet pa gabalu atmetīs ar roku un liks saprast, ka ar žurnālistiem nerunā.

Pie viņa sarkanā divstāvu ķieģeļa nama augšējiem logiem piekārts liels, pabalējis auduma plakāts, uz kura lieliem, sarkaniem, drukātiem burtiem rakstīts: „ Doelai ir jāpaliek 2020!!”. No kāda pamesta dārza iznirs četri beļģu medicīnas studenti, kuri brīvdienu nedēļā atbraukuši līdz Doelai pafotografēt.

Atklāšu, ka ciemata galā - jau tuvu ūdeņiem - ir vecās dzirnavas, kurās iekārtots omulīgs restorāns un pusdieno četri sirmgalvju pāri. Migla kļūs arvien biezāka un tā joprojām neļaus saskatīt atomelektrostacijas torņus, bet aiz augsta, no zemes uzbērta aizsargvalņa, kas nodala ciematu no Šeldas upes ūdeņiem, pret krastu sitīsies neredzami viļņi, un ik pa laikam tālumā dobji nodūks kuģi.

No Doelas atgriežos, saprotot, ka tā ir un nav spoku pilsēta, jo piespiedu pamestībai te līdzās spīvi turas dzīvība. Viena no tām būs stiprāka.

Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti