Diskusijas par tā dēvēto drošības klauzulu Eiropas Komisijā aizsākās 2011. gadā, kad Itāliju pārpludināja no Tunisijas ieceļojošie bēgļi, kas vēlējās tālāk meklēt patvērumu arī citās Eiropas Valstīs. Jau toreiz organizācijas „Amnesty International” ziņotāja Annelīza Baldačini prognozēja, ka rosinājumi ieviest pagaidu vīzu ierobežojumus ir saistīti arī ar bažām par situāciju Balkānos.
Pirms četriem gadiem, 2009. gada decembrī Eiropas Savienība atcēla vīzas Maķedonijas, Melnkalnes un Serbijas iedzīvotājiem, bet gadu vēlāk - 2010. gada decembrī šāds pat lēmums tika attiecināts arī uz Albāniju un Bosniju. Kā liecina šomēnes publicētais Maltā bāzētā Eiropas Patvēruma atbalsta biroja jaunākais ziņojums, 2012. gadā lielākais skaits bēgļu un patvēruma meklētāju Eiropas Savienībā nāca tieši no sešām Rietumbalkānu valstīm - Albānijas, Bosnijas un Hercogovinas, Kosovas, Maķedonijas, Melnkalnes un Serbijas. Salīdzinot ar 2011. gadu, šis skaitlis pieaudzis par 50 procentiem, sasniedzot 53 tūkstošus. Tā ir aptuveni septītā daļa no gandrīz 350 tūkstošiem starptautiskās aizsardzības pieprasījumiem, kas ik gadu tiek saņemti Eiropas Savienības dalībvalstīs.
Kā galvenos iemeslus patvēruma meklēšanai Eiropā eksperti min nabadzību, rasismu, kā arī iespēju iegūt pagaidu finansiālu atbalstu vai dzīvesvietu. Tā kā no visiem patvēruma pieprasījumiem apmierināti ir tikai aptuveni pieci procenti, dalībvalstis ir lūgušas Eiropas Komisiju risināt šo problēmu. Kā norādījusi Eiropas Savienības iekšlietu komisāre Sesīlija Malmstrēma, Balkānu valstu gadījumā runa ir nevis par politisko represiju upuriem, bet gan par ekonomiskajiem bēgļiem.
Eiropas Parlamenta konservatīvais deputāts no Spānijas Agustins Diazs de Mera pēc divu gadu ilgām diskusijām ir panācis vienošanos par vīzu noteikumu mainīšanu, kas cita starpā atsevišķos gadījumos paredz iespēju atjaunot vīzu režīmu. De Mera norādījis, ka Eiropas Komisija var tagad brīvi izvēlēties, vai un kad vīzu režīmu atjaunot, norādot, ka tā nav obligāta prasība. Vienlaicīgi tiek uzsvērts, ka šo iniciatīvu atbalsta Parlamentā pārstāvētie labējie un liberāļi.
Taču šai iniciatīvai gan nav pilnīga parlamentāriešu atbalsta. Kā paziņojusi Slovēnijas sociālistu deputāte Tanja Fajona, izstrādātā vienošanās nav sabalansēta. Viņa norādījusi, ka dalībvalstu spiediena dēļ Eiropas Parlaments var zaudēt savas uzraudzības pilnvaras. Pēc viņas vārdiem, atceļot Eiropas Parlamenta kopīgo lēmumu pieņemšanas procedūru vīzu politikas jautājumos, tiktu atvērta Pandoras lāde arī citos likumdošanas jautājumos. Pēc Fajonas vārdiem, dalībvalstīm būtu jāļauj izpētīt pēdējo septiņu gadu datus par patvēruma meklētājiem un tikai tad varētu spriest par vīzu režīma atjaunošanu.
Kā norāda Eiropas bēgļu atbalsta birojs, situācija dalībvalstīs ir diezgan atšķirīga. Piemēram, tādās valstīs kā Ungārija un Itālija, kur ar Balkāniem pastāv bezvīzu režīms, straujš patvēruma meklētāju pieaugums nav novērots, bet Lielbritānijā, kas joprojām pieprasa vīzas, situācija ir atšķirīga.
Vissarežģītākā situācija izveidojusies Eiropas Savienības jaunākajā dalībvalstī Horvātijā, Briselē bāzētais Eiropas Jezuītu bēgļu dienests norāda, ka arvien lielāks skaits cilvēku izvēlas Balkānu maršrutu, lai nokļūtu Eiropā, tostarp no kara pārņemtajām Afganistānas un Sīrijas. Taču Horvātijai bēgļu uzņemšanas procedūras ir visai vājas, turklāt valstij nav pietiekami spēcīgas infrastruktūras bēgļu uzņemšanai. Eksperti pieļauj, ka Horvātija, visticamāk, izvēlēsies pastiprināt robežu uzraudzību tā vietā, lai investētu patvēruma meklēšanas sistēmā.
