Panorāma

Ukrainas bērnu nolaupīšana – kara noziegums

Panorāma

Panorāma

Saimniecība – uz frontes līnijas. Laukos – nevis labība, bet mīnas

Ukrainas laukos – nevis labība, bet mīnas. REPORTĀŽA no saimniecības pie frontes līnijas

Sadragātas ēkas un nomīnēti lauki – šādas skaudras realitātes priekšā ir daudzi Ukrainas zemnieki, kuru saimniecības atradās tuvu frontei vai uz pašas ugunslīnijas. Daudz tādu ir arī Hersonas pusē, Ukrainas dienvidos, kur simtiem zemnieku šo gadu aizvada tukšā. Viņu vidū ir arī Anatolijs Djo, kura ģimene Ukrainā ir seni ienācēji, bet kurš kopā ar citiem Posad-Pokrovskes ciema zemkopjiem tagad līdz kaulam izjūt un pārdzīvo kara sāpes, bet par spīti visam saglabā mieru un skaidri zina, ka nepadosies.

Ir augusts, karstums, pats ražas laiks, bet Anatolija saimniecībā ir klusums. Ja nu vienīgi pļāvēju troksnis. Vīri sakopj apkārtni. Stāvam angārā, kura metāla jumts ar lādiņu šķembām sakapāts kā siets.

Vietējie blakus ciemā, kuriem ir līdzīgas būves, tās iesaukuši par planetārijiem.  Te kādreiz glabājās graudi, ko katru vasaru novāca vairāk nekā 100 hektāru lielajā saimniecībā. Tagad plānās kaudzēs guļ pērnās labības atliekas, ko Anatolijs atvēlējis kaimiņiem sīklopu barībai.

"Viss, kas atradās te, bāzē – sējas materiāls mieži, kvieši, tas viss ir pagalam," stāsta Anatolijs.

Pēc tautības Anatolijs ir uzbeks, bet visa viņa ģimene Ukrainas zemi ir apstrādājusi gadiem. Pagājušā gada pavasaris un vasara bija pirmā reize, kad viņi bija spiesti savas mājas pamest – Krievijas armija bija ienākusi Hersonā un lauzās tālāk pāri laukiem uz Mikolajivas pusi.

"Pirmo mēnesi ar ģimeni nosēdējām mājas pagrabā. Man ir sieva un divas meitiņas. Ļoti gribējās braukt šurp, visu nosargāt un glābt, jo skaidri zinājām, ka kontakta līnija ies tieši caur mūsu ciemam," atzīst Anatolijs.

Blakus angārā, kas arī apšaudēs pamatīgi cietis, stāv pilnībā izpostīts kombains, kas vairs nav darbināms. Daļu no tehnikas – traktorus – zem intensīvām apšaudēm tomēr bija izdevies izvest. 

"Tā kā mums, zemniekiem, tagad graudus nav, kur uzglabāt, ostas nestrādā, bizness faktiski ir apstājies.

Novākto pārdot uzreiz sanāk ļoti lēti, un vest tos tālu ir ļoti neizdevīgi."

Bet Anatolija laukos graudu šovasar arī nebūs, jo pilnīgi visas apstrādātās zemes platības šobrīd nav izmantojamas, jo ir mīnētas. Un tagad, kā saka saimnieks, atliek tikai gaidīt, kad tās atbrīvos.

"Pats lielākais atbalsts no valsts mums būs, ja līdz nākamajai sezonai atmīnēs laukus un arī palīdzēs ar zemes nodokļu atlaidēm," saka Anatolijs.

Kopā ar Anatoliju aizbraucam uz viņa laukiem. No ceļa tālu iet nost nevar. Saimnieks brīdina. Lauka malā stāv atmīnēšanas mašīna, kuru sapieri darbina ar tālvadības pulti. Ja tā būtu darbībā, šeit atrasties nedrīkstētu, ja nu sprāgtu atrastas mīnas un lidotu šķembas.

Tālumā redzams, kā kūp lauki, jo tos attīra no zāles, lai varētu redzēt, kur atrodas mīnas.

"Man ir smagi uz to skatīties, 20 gadus te esam pavadījuši, uz šīs zemes strādājuši, jā, protams, ir ļoti skumji…"

Ugunslīnija ir iznīcinājusi visu. Kara dienās ar kovidu saslima un nomira abi viņa vecāki, tēvs, kas visu mūžu bija uzturējis saimniecību. Ģimeni – sievu ar abām meitām – Anatolijs aizsūtīja uz Igauniju un stingri norunāja, ka viņas neatgriezīsies, kamēr karš nebūs beidzies.

Bet, lai arī cik grūti tagad būtu, Anatolijs nepieļauj domu padoties. Tikko lauki būs tīri, sāks saimniekot atkal.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti