ĪSUMĀ:

• Divus gadus ilgā uzbrukuma laikā Krievijai nav izdevies sasniegt galveno mērķi: Ukrainas pakļaušanu.
• Pēdējā gada laikā frontes līnijas izmaiņas bijušas minimālas; nevienai no pusēm nav pārsvara.
• Rietumvalstu vilcināšanās piegādāt ieročus apgrūtināja Ukrainas iespējas doties pretuzbrukumā.
• Pašlaik ne Krievija, ne Ukraina nav gatavas miera sarunām, tādēļ karš turpināsies.
• Krievijas vadonis Putins nav atteicies no vēlmes iekarot visu Ukrainu.
• Sankcijas nav bijušas pietiekami efektīvas, tomēr ilgtermiņā Krievijas ekonomikai draud lielas problēmas.

Tas gan nenozīmē, ka Krievijas diktators Vladimirs Putins ir gatavs atteikties no sava neprātīgā plāna par Ukrainas iekarošanu. Uz spēles ir likts Putina nu jau gandrīz ceturtdaļgadsimtu ilgās valdīšanas mantojums, un Kremļa saimnieks ir apņēmies ieiet vēsturē kā Krievijas impēriskās varenības atjaunotājs.

Krievijā šobrīd neredz spēkus, kas gribētu un varētu apturēt Putinu, it sevišķi pēc tam, kad viņa spilgtākais pretinieks Aleksejs Navaļnijs ir nobendēts Arktikas cietumā.

Katra kara diena nes jaunu postu Ukrainai

Cīņu līdz pilnīgai uzvarai ir gatava turpināt arī Ukraina, jo ukraiņiem tas ir nācijas izdzīvošanas jautājums. Tas nozīmē, ka šis karš var turpināties vēl nenosakāmi ilgu laiku un pēc otrās gadadienas sekos arī trešā, ceturtā utt.

Stratēģisko un starptautisko pētījumu centra pētnieki ir aprēķinājuši, ka pēc Otrā pasaules kara lielākā daļa starpvalstu bruņoto konfliktu ir beigušies pirmā gada laikā, taču no pārējiem liela daļa turpinās arī 10 gadus un ilgāk.

Šāda perspektīva būtu īpaši nevēlama Ukrainai, jo karš pārsvarā notiek Ukrainas teritorijā, izņemot atsevišķus raķešu un dronu triecienus, ko ukraiņiem izdevies sarīkot pret stratēģiski svarīgiem objektiem Belgorodas apgabalā un citviet Krievijas teritorijā.

Katra diena, kamēr Ukrainā turpinās karš, ukraiņiem nozīmē zaudētas cilvēku dzīvības un iedragātu ekonomiku.

Krievijas sabiedrībai par kara turpināšanu nenākas maksāt tik augstu cenu, lai gan arī Krievija ir zaudējusi simtiem tūkstošu nogalināto un ievainoto okupantu armijas karavīru.

Ukraina ir noturējusies pret pārspēku

Krievija pašlaik ir ieņēmusi aptuveni piekto daļu Ukrainas teritorijas, taču tas nenozīmē, ka Krievija uzvar šajā karā. Arī tagadējo situāciju drīzāk var vērtēt kā Ukrainas uzvaru, jo ukraiņiem ir izdevies nosargāt savu neatkarību cīņā pret skaitliski daudz lielāku un labāk bruņotu pretinieku. Krievijai pašlaik ir aptuveni četras reizes vairāk iedzīvotāju nekā Ukrainai; tai ir krietni lielāka ekonomika, kas balstās uz naftas un gāzes eksportu.

Mēs varam atbalstīt Ukrainu ar ziedojumiem

Ukrainas tautai joprojām ir vajadzīga praktiskā palīdzība, tādēļ Latvijas sabiedriskie mediji sadarbībā ar Ziedot.lv aicina ziedot akūti nepieciešamo lietu iegādei.

Ziedot iespējams, zvanot pa tālruni 90204020 (maksa par zvanu – 1,50 eiro ar PVN) vai tiešsaistē ziedot.lv/ukrainai.

Visu saziedoto naudu sadarbībā ar Ukrainas vēstniecību Latvijā novirzīs Ukrainas atbalstam.

Taču pēdējā pusotra gada laikā Krievijas armijai tā arī nav izdevies gūt būtiskus panākumus Ukrainā par spīti gatavībai upurēt tūkstošiem karavīru. Iebrukuma sākumā Krievijai izdevās iekarot lielu daļu Ukrainas teritorijas, pārņemt savā kontrolē tādas pilsētas kā Mariupoli un Hersonu, taču kopš tā laika Krievijas panākumi frontē bijuši minimāli.

Krievijas propaganda kā lielas uzvaras mēģina attēlot tādu salīdzinoši nelielu Ukrainas pilsētu kā Bahmuta un Avdijivka ieņemšanu, noklusējot faktu, ka cīņā par šīm pilsētām zaudēti desmitiem tūkstošu karavīru.

Tomēr šobrīd arī Ukrainas pusē nav īpaša pamata optimismam, jo nekas neliecina, ka ukraiņi drīzumā varētu lauzt cīņas gaitu un pāriet pretuzbrukumā.

Šādas cerības bija pirms gada, kad pēc sekmīgām atbrīvošanas operācijām Harkivas apgabalā un Hersonā ukraiņi plānoja turpināt iesākto, izskanēja cerības arī par Krimas atbrīvošanu.

Taču rietumvalstis vilcinājās ar pretuzbrukumam nepieciešamo ieroču piegādi, kamēr Krievija ieguva laiku aizsardzības līniju nostiprināšanai. Tā rezultātā pagājušā gada Ukrainas pretuzbrukums beidzās bez būtiskiem panākumiem.

Kara sākumā Krievija pārāk zemu novērtēja Ukrainas pretošanās spējas, bet pagājušogad Ukraina un tās Rietumu sabiedrotie nespēja laikus reaģēt uz Krievijas stratēģijas maiņu, kas paredzēja pielāgošanos ilgam karam.

Zelenskim jāpieņem nepopulāri lēmumi

Rietumu līderi tagad vismaz vārdos ir atzinuši jauno realitāti un sola atbalstīt Ukrainu tik ilgi, cik būs nepieciešams. Taču problēmas ar finansējuma nodrošināšanu Eiropā un ASV liecina, ka vārdi ne vienmēr saskan ar darbiem. Rietumvalstis acīmredzot uzskata, ka Ukrainai ir pa spēkam izturēt cīņā pret daudz lielāku pretinieku, taču ukraiņiem par to nākas maksāt ļoti augstu cenu.

Divu gadu laikā neizbēgami ir saasinājušās arī Ukrainas iekšpolitiskās nesaskaņas, jo ir grūti ilgtermiņā uzturēt absolūtu sabiedrības vienotību.

Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis un viņa valdība joprojām var rēķināties ar sabiedrības vairākuma atbalstu, taču šis atbalsts ir mazāks nekā kara sākumā.

Zelenskim nācies pieņemt arī ļoti nepopulārus lēmumus, piemēram, par iepriekšējā Ukrainas Bruņoto spēku virspavēlnieka Valerija Zalužnija atbrīvošanu no amata. Zalužnijs publiski bija paudis bažas par kara nonākšanu strupceļā, bet šis viedoklis nesaskanēja ar optimistisko Zelenska vēstījumu, ka Ukraina neizbēgami tuvojas uzvarai cīņā pret okupantiem.

Ukrainas armijai vajadzīgi svaigi spēki

Pēdējā laikā ukraiņiem tiešām izdevies gūt vairākus būtiskus panākumus, piemēram, regulāri tiek notriektas Krievijas kara lidmašīnas un apšaudīti stratēģiski svarīgi objekti Krievijas teritorijā. Tāpat ukraiņiem izdevies nogremdēt vairākus Krievijas karakuģus un piespiest lielu daļu tās Melnās jūras kara flotes atkāpties no līdzšinējās bāzes Krimā.

Taču, lai turpinātu cīņu pret iebrucējiem, Ukrainas valdībai nāksies pieņemt smagus lēmumus. Piemēram, jautājumā par plašāku mobilizāciju, jo Ukrainas armijas vadība likusi noprast, ka būtu nepieciešami vēl līdz pat 500 000 karavīru, lai varētu sekmīgi cīnīties pret iebrucējiem.

Ukrainas armijā pašlaik karavīru vidējais vecums ir virs 40 gadiem, jo mobilizācijai netika pakļauti ukraiņu vīrieši, kas jaunāki par 27 gadiem. Taču līdzšinējās rezerves ir izsmeltas, tādēļ valdībai nāksies pieņemt nepopulārus lēmumus arī par jaunāku vīriešu mobilizāciju.

Krievijas ekonomikai ilgtermiņā draud lielas problēmas

Krievijas sabiedrībā tikmēr šādas diskusijas nav vērojamas, jo Putina režīms ar represiju draudiem ir apklusinājis jebkādus iebildumus pret "speciālo militāro operāciju". Putina pozīcijas pagaidām izskatās stabilas, un martā viņš tiks "ievēlēts" uz kārtējo sešu gadu termiņu Krievijas prezidenta amatā. Taču tas nenozīmē, ka Putina vara Krievijā ir absolūti nesatricināma. Lielākais risks Putina režīmam ir saistīts ar ekonomikas problēmām, jo tagadējais "kara ekonomikas" modelis nav ilgtspējīgs.

Kremlis pašlaik visus resursus ir mobilizējis kara turpināšanai Ukrainā, un pagaidām tam naudas pietiek, jo Krievija turpina pelnīt miljardus ar naftas un gāzes eksportu, kas no Eiropas pārorientēts uz tādām valstīm kā Ķīna un Indija.

Taču agri vai vēlu Putina režīmam nāksies izdarīt izvēli: turpināt līdzšinējā apjomā finansēt karu vai arī ķerties pie sociālo programmu samazināšanas, kas varētu izraisīt sabiedrības neapmierinātību.

Daudz runāts par to, ka Rietumu sankcijas pret Krieviju nav pietiekami efektīvas un Maskavai izdevies atrast dažādus veidus, kā tās apiet. Taču sankcijas jau no paša sākuma bija ilgtermiņa projekts Krievijas ekonomikas vājināšanai, jo Rietumu rīcībā nav instrumentu, lai panāktu tūlītēju Krievijas ekonomikas sabrukumu.

Un ilgtermiņa perspektīvā Krievijas ekonomikai patiešām draud katastrofa, jo sankcijas neizbēgami palielina Krievijas tehnoloģisko atpalicību no Rietumiem.

Papildu problēmas Krievijai sagādā darbaspēka deficīts, jo simtiem tūkstošu darbspējīgā vecuma vīriešu ir nogalināti vai ievainoti Ukrainā, bet vēl simtiem tūkstošu Krievijas talantīgāko cilvēku ir aizbraukuši no valsts, bēgot no mobilizācijas un Putina režīma.

Šādos apstākļos Putinam jārēķinās ar risku, ka viņa valdīšana izraisīs arvien lielāku neapmierinātību un pēc pagājušā gada Jevgeņija Prigožina sarīkotā dumpja varētu sekot arī citi mēģinājumi sacelties pret Putina varu.

Kremlis joprojām sapņo par Kijivas iekarošanu

Putina izteikumi pēdējā laikā gan rāda, ka viņš nebūt nav atteicies no domas par Ukrainas iekarošanu. Tieši otrādi, Putina ambīcijas ir tikai augušas, tādēļ Eiropas valstis ir pamatoti satrauktas, ka Krievija varētu mēģināt vērsties arī pret citām kaimiņvalstīm.

Tik ilgi, kamēr lielākā daļa Krievijas spēku ir piesaistīti Ukrainai, Kremlis diez vai uzdrošināsies riskēt ar uzbrukumu kādai no NATO dalībvalstīm.

Taču Maskava varētu izvēlēties kādu vieglāku mērķi, piemēram, nelielo Moldovu, kas ir stratēģiski ļoti ievainojama.

Arī attiecībā uz Ukrainu Kremlis nebūt nav samierinājies ar tagadējiem iekarojumiem. Krievijas amatpersonas regulāri devušas mājienus, ka Odesa un Harkiva patiesībā esot "krievu pilsētas", tāpat nav atmesta doma arī par Ukrainas galvaspilsētas Kijivas iekarošanu.

"Krievijas stratēģiskais mērķis joprojām ir Ukrainas pakļaušana. Krievija pašlaik uzskata, ka ir guvusi virsroku," komentārā par Krievijas mērķiem raksta britu analītiķi Džeks Votlings un Niks Reinoldss.

"Krievijas rosinātie padošanās noteikumi paredzētu, ka Ukraina atsakās no teritorijas, kas pašlaik ir Krievijas kontrolē, arī no Harkivas un dažās versijās arī no Odesas. Tāpat tiktu prasīts, ka Ukraina atsakās pievienoties NATO un tās vadībā būtu Krievijas apstiprināts līderis. Vienīgā piekāpšanās, ko piedāvātu Krievija, būtu atlikušās Ukrainas daļas uzņemšana Eiropas Savienībā," par Krievijas mērķiem spriež britu analītiķi. Viņi uzskata, ka Krievijas stratēģija paredz Ukrainas novājināšanu, lai līdz 2026. gadam varētu sasniegt šos mērķus.

Miera sarunām ar Putinu nebūtu jēgas

Protams, Ukrainas mērķi ir pilnīgi pretēji, un Ukrainas amatpersonas daudzkārt uzsvērušas, ka vienīgais pieņemamais kara iznākums būtu pilnīga Krievijas karaspēka padzīšana no Ukrainas teritorijas un valsts suverenitātes atjaunošana 1991. gada robežās.

Ukrainas prezidents Zelenskis secina, ka šādos apstākļos nav nekādas jēgas no miera sarunām ar Putinu, jo nevar ticēt nevienam Kremļa saimnieka vārdam. Zelenskis atgādina, ka pēc 2014. gada, kad Krievija okupēja Krimu un sarīkoja bruņoto konfliktu Ukrainas austrumos, jau notika "de facto" konflikta iesaldēšana, taču Krievija tikai izmantoja šo laiku, lai sagatavotu pilna mēroga iebrukumu Ukrainā.

"Putins nekad neapstāsies, kamēr nebūs zaudējis šajā karā. Nebūs nekādu jaunu "iesaldēto" konfliktu; mēs tam neticam," nesen intervijā ASV telekanālam "Fox News" atzina Zelenskis.

Pašlaik ne Krievijas, ne Ukrainas vadība nav gatava nekādām sarunām, jo jebkāda piekāpšanās pretiniekam tiktu uztverta kā valsts interešu nodevība. Ukrainas prezidentam Zelenskim nav tādu pilnvaru, lai atteiktos no likumīgās Ukrainas teritorijas, bet arī Putinam būtu ļoti sarežģīti atteikties no iekarotās Ukrainas teritorijas, kas ar lielu pompu tika pasludināta par Krievijas Federācijas sastāvdaļu.

Tiesa gan, Putins jau ir pierādījis, ka viņu var piespiest samierināties ar zaudējumiem, piemēram, neilgi pēc tam, kad 2022. gada rudenī Krievija paziņoja par Hersonas apgabala aneksiju ukraiņu spēkiem izdevās padzīt okupantus no Hersonas pilsētas.

Putins gatavs nogaidīt

Ja līdzšinējā situācija Ukrainas frontē saglabāsies ilgāku laiku, no Rietumiem varētu augt spiediens uz Ukrainu, lai pamudinātu Zelenski sēsties pie sarunu galda ar Krieviju. Jāatceras, ka šādas sarunas jau notika neilgi pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma, 2022. gada pavasarī, kad Ukrainas un Krievijas amatpersonas tikās vispirms Baltkrievijā, pēc tam arī Turcijā. Toreiz gan nekādu vienošanos neizdevās panākt.

Viens no priekšlikumiem paredzēja, ka Krievijas karaspēks atkāpjas uz pirmskara pozīcijām, bet Krima "de facto" paliek Krievijas kontrolē, šo jautājumu risinot līdz pat 15 gadu ilgās sarunās.

Ukraina apzinās, ka jebkāda vienošanās ar Putina režīmu būtu bezjēdzīga, jo Kremlis ne reizi vien ir demonstrējis, ka pie pirmās izdevības ir gatavs lauzt jebkādus parakstītos līgumus.

Taču spiediens uz Ukrainu varētu augt, it sevišķi, ja ASV prezidenta vēlēšanās novembrī uzvarēs republikānis Donalds Tramps, kurš izteicies, ka konfliktu Ukrainā varētu atrisināt 24 stundu laikā. Viņa recepte kara izbeigšanai acīmredzot būtu piespiest Ukrainu pieņemt Krievijas piedāvātos noteikumus.

Šāds scenārijs būtu katastrofāls ne tikai Ukrainai, bet arī Rietumiem kopumā, jo skaidri parādītu, ka agresorvalsts var sagrābt daļu kaimiņvalsts teritorijas un palikt nesodīta.

Savus secinājumus par to varētu izdarīt, piemēram, komunistiskā Ķīna, kas nav slēpusi savu vēlmi ar militāriem līdzekļiem pārņemt savā kontrolē nepakļāvīgo Taivānu.

Eiropas Savienības un ASV amatpersonas līdz šim ir uzsvērušas, ka nedrīkst ļaut Putinam uzvarēt, tādēļ Rietumi turpinās atbalstīt Ukrainu tik ilgi, cik būs nepieciešams.

Taču līdzšinējā pieredze rāda, ka Rietumi ir gatavi palīdzēt Ukrainai tik daudz, lai neļautu ukraiņiem zaudēt, bet rietumvalstis nav gatavas sniegt pietiekami lielu palīdzību, kas dotu Ukrainai iespēju uzvarēt.

Par to liecina, piemēram, vilcināšanās piegādāt Ukrainai raķetes, kas varētu sasniegt mērķus dziļi Krievijas teritorijā.

Ukraiņi saglabā ticību uzvarai

Rietumu sabiedrībā ir saprotama vēlme neprovocēt Krieviju, jo rietumvalstis paniski baidās, ka Krievijas un NATO konflikta gadījumā Kremlis varētu ķerties pie kodolieročiem.

Šo ieroču arsenāls ir galvenais iemesls, kādēļ ir maz izredžu militārā ceļā sakaut Putina režīmu, līdzīgi kā Otrā pasaules kara rezultātā tika sakauta nacistiskā Vācija.

Taču atomieroču arsenāls nebūt nenozīmē, ka lielvalsts nevar zaudēt karā. Pasaules vēsturē netrūkst šādu piemēru: ASV zaudēja Vjetnamas karā un bija spiesta izvest savu karaspēku, bet nesenākā pagātnē cīņā pret Afganistānas kaujiniekiem zaudēja gan PSRS armija, gan NATO vadītā koalīcija, kas ar kaunu bija spiestas atkāpties no šīs nepakļāvīgās zemes.

Ukraiņi tic, ka arī viņiem agri vai vēlu izdosies izcīnīt uzvaru un padzīt okupantu karaspēku no Ukrainas zemes.

Nesenajā sabiedriskās domas aptaujā 85% ukraiņu pauda ticību, ka Ukraina uzvarēs šajā karā. Tikmēr līdzīgā aptaujā, kas veikta Eiropas Savienības valstīs, tikai 10% eiropiešu ticēja Ukrainas uzvarai karā pret Krieviju.

Protams, arī uzvarai ir iespējamas dažādas definīcijas. Piemēram, pieņemts uzskatīt, ka somi uzvarēja Ziemas karā un sakāva skaitliski daudz lielāko PSRS armiju. Taču šī kara rezultātā Somija zaudēja ap 10% valsts teritorijas, simtiem tūkstošu somu bija spiesti pamest savas mājas Karēlijā, turklāt Somijai vēl ilgi nācās maksāt reparācijas Padomju Savienībai.

Varonīgi cīnoties pret padomju okupantiem, Somija zaudēja lielu daļu teritorijas, taču nosargāja svarīgāko: savu neatkarību, kas Somijai palīdzēja kļūt par attīstītu un plaukstošu valsti.

Ukraiņi šī nu jau desmit gadus ilgā kara laikā ir pierādījuši, ka arī viņi nevēlas dzīvot zem Krievijas varas, tādēļ ar Rietumu atbalstu Ukrainai ir labas iespējas nosargāt savu brīvību un veidot spēcīgu nāciju, kas vēl ilgi būs kā dadzis acī krievu imperiālistiem.