Pagājis gads kopš Krimas aneksijas un Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs ("Vienotība") ir aicinājis neaizmirst šo notikumu. Īpaši jau tad, kad Krievija šo pirmā gada jubileju sagaidīja ar saviem vārdiem saucot, dokumentālu filmu par Krimas atgriešanos dzimtenē. Filma, kā jau pierasts, apliecina ģeniālā Krievijas prezidenta spējas dot vajadzīgās pavēles īstajā laikā.
Galvenais vēstījums, kas ir palicis pāri no šī dokumentālā kino, ir saistīts ar Krievijas prezidenta atklāsmi, ka viņš ir pieļāvis iespēju Krimas krīzes laikā izmantot kodolieročus. Tātad ir aktuāls ne tikai strīds par to, bija vai nebija Krievijas karavīri Ukrainas teritorijā ārpus jau esošajām kara bāzēm, papildus tam, Putins apliecināja to, ka bija gatavs iebrukt svešā valstī, izmantojot masu iznīcināšanas ieročus.
"Mēs to bijām gatavi darīt. Es taču runāju ar saviem kolēģiem un tieši viņiem pateicu – tā ir mūsu vēsturiskā teritorija, tur dzīvo mūsu, krievu cilvēki, viņi ir nonākuši briesmās un mēs nevaram viņus pamest. Ne jau mēs veicām valsts apvērsumu. Bet kur jūs, kritiķi, atrodaties? Tūkstošiem kilometru tālu, kamēr mēs esam tepat blakus, un tā ir mūsu zeme. Jūs par ko tur vēlaties karot? Nezināt? Mēs gan zinām un esam gatavi to darīt," secināja Putins.
Krimas atgriešanās Ukrainas sastāvā - tāls mērķis
Atziņa par kodolieročiem izraisīja žurnālistu vētru un arī sacēla nedaudz kājās atsevišķu valstu atbildīgās iestādes, kuras norādīja, ka šādi paziņojumi nevar tikt uztverti nekā citādāk, kā tikai ar bažām. Putins arī var blefot, bet viennozīmīgi viņš turpina to, ko sauc par aukstā kara retoriku.
Jeilas universitātes vēsturnieks Timotijs Snaiders arī ir vērsis uzmanību, ka šobrīd notiek savdabīga jēdzienu izmantošana pilnīgi pretējās nozīmēs. Piemēram, īstie antifašisti tiek pasludināti par fašistiem, nemaz neaizdomājoties, ka tāda valsts kā Ukraina ir viena no visvairāk cietušajām Otrajā pasaules karā.
Atgriežoties pie oficiālo amatpersonu sacītā, skaidrs, ka Ukrainas konfliktā ātru pārmaiņu nevar būt. Krimas atgriešanās Ukrainā arī, visticamāk, ir tāls mērķis. To, ka Krimas pievienošana nebija nekāda tautas griba, bet blefs, Latvijas Radio ziņu dienestam vēlreiz norādīja Krimas tatāru līderis Mustafa Džemiļevs. "Kas attiecas uz referendumu, tad tas protams bija falsificēts. Bija zināms, ka neviens šo referendumu, kas sarīkots okupētā teritorijā, neatzīs. Tomēr Kremļa propaganda to turpina izmantot. Tika runāts, ka ir piedalījušies 82%, bet patiesībā - un tās ir precīzas liecības - piedalījās 34%, un nav teikts, ka viņi visi nobalsoja par pievienošanos Krievijai," norāda Džemiļevs.
Krimas tatāru viedoklis ir dažāds. To neskaitāmos medijos var redzēt līdz ar viena gada pieminēšanu kopš Krimas pievienošanas. Lai arī cilvēkus individuāli var ietekmēt dažādos veidos, tas, kas paliek atmiņā - labākais variants aptaujātajiem bija, lai tikai nešauj. Tātad pievienošanās Krievijai nenotika kategorijās, kurās vadās pēc lielākā entuziasma, bet gan tāpēc, ka domāts tika par mazākajiem draudiem.
ASV Valsts departamenta preses sekretāre Dženifera Psaki atklāti norādīja medijiem, ka gada laikā ASV nostāja nav mainījusies, jau no pašiem pirmsākumiem ir skaidrs, kādu spēli spēlē Krievija. Turklāt ASV Valsts departaments apliecināja, ka turpinās sankcijas pret Krieviju, kamēr Krima neatgriezīsies Ukrainas sastāvā, kas, visticamāk, nozīmē to, ka šobrīd šīm sankcijām nav redzams beigu termiņš.
"Mūsu nostāja pilnīgi noteikti nav mainījusies. Pirms gada prezidents Putins pasauli centās pārliecināt, ka Krievijas karavīri nemēģina okupēt Krimu. Tagad viņš pats to apliecina filmā. Viņa vārdiem trūkst ticamības. Kā mēs varam zināt, ka viņš nemelo, kad saka - Krievijas karavīru nav Austrumukainā? Manuprāt, grūtības sagādā arī tas, ka viņš ne tikai noklusēja Krievijas karavīru esamību, viņš tagad atzina gatavību iet tālāk un pielietot vēl agresīvākus ieročus. Kam mēs pievēršam uzmanību, ir šā brīža situācija Austrumukrainā, un vai tam, kas tiek ziņots, ir arī kāda ticamība," uzsvēra Psaki.
Vēsturnieks: Krievija ir radījusi jēdzienu pretrunas un cenšas šķelt Eiropu
ES šobrīd gan ievelk elpu un izskatās, ka kārtējo reizi nav spējīga reaģēt ātri. Skaidrs, ka ES ir grūtāk reaģēt savu nevienādo interešu dēļ. EK pārstāve Maja Kocijančiča atzina, ka ES šobrīd neplāno pastiprināt sankcijas pret Krieviju. Pārfrāzējot, paliksim pie tā, kas jau ir sarunāts, jo vairāk mēs tāpat šobrīd nespējam. "Mēs šobrīd esam pilnīgi skaidri norādījuši, ka mūsu uzmanība tiek veltīta pilnīgai Minskas vienošanās ievērošanai. Mēs arī cenšamies darīt visu iespējamo, lai atbalstītu Minskas vienošanos, piemēram, mēs atbalstām konflikta novērotājus Ukrainā. Tāpat ES arī ir pilnīgi skaidri norādījusi, ka, ja būs nepieciešams, tad ieviesīs papildus pasākumus, bet šobrīd mēs atsaucamies uz Minskas sarunām, lai rastu mieru Austrumukrainā," uzsvēra Kocijančiča.
Savukārt ES Padomes prezidents Donalds Tusks pagājušās nedēļas beigās nāca klajā ar paziņojumu, ka sankcijas, kas tika ieviestas pēc Malaizijas lidmašīnas notriekšanas, gan tiek saglabātas līdz šī gada beigām.
Vēsturē, ko pati Krievija labprāt izmanto savās interesēs, ir ļoti daudz no kā mācīties. Kā Otrā pasaules kara laikā nacistiskā Vācija centās sanaidot Eiropu, to pašu šobrīd dara Krievija.
"Manuprāt, jēdzienu pretruna, kas pastāv starp fašismu un antifašismu, ir daļa no lielākas politikas. Tā ir Krievijas politika, kuras mērķis ir šķelt. Krievija neko daudz nespēj piedāvāt Eiropas vienotībai, toties sašķeltībai gan, turklāt, visi, man šķiet, jau zina sašķeltības simptomus. Krievijas stratēģija ir atbalstīt satelītvalstis ES iekšienē, atbalstīt separātismu, kas nāk no Eiropas, atbalstīt arī labējos populistus, vai galējos gadījumos, atbalstīt pat fašistus un neonacistus, bet visam pāri, Krievija mēģina uzturēt politisko teoriju, ka integrācijai nav jēgas," atzīmē vēsturnieks Timotijs Snaiders.
Loģisks jautājums, kas varētu rasties, kāpēc lai mēs aicinātu Krimas aneksijas gadadienu pieminēt kaut kā īpaši? Teorētiski, kas zaudēts, tas pazaudēts. Taču vērā būtu jāņem ne tikai vēsturnieku, ārlietu ministru vai prezidentu sacītais, bet jāatceras arī senais romiešu teiciens – kas skalda, tas arī valda. Krievijas vadība mūs šobrīd cenšas iebiedēt. Cik labi tas izdosies, atkarīgs no mums, jo pilnā sparā rit informatīvais karš.
