Dinas lielā izvēle notika 12 gadu vecumā. Viņai diagnosticēja osteosarkomu jeb ļaundabīgu kaulu audzēju. Ārsti galdā lika trīs izvēles iespējas – drošākais variants nozīmēja, ka Dinai jāsadzīvo ar protēzi. Lēmuma pieņemšana nebija viegla, bet viņa izvēlējās kājas amputāciju.

Viena kāja Dinai ir no metāla, bet tā paver ceļu uz pilnvērtīgu dzīvi, jo ļauj gan staigāt, gan strādāt.

"Jābeidz izolēt cilvēkus, kas ir atšķirīgi, atsevišķās institūcijās. Viņiem ir jāļauj būt daļai no sabiedrības, jo viņi ir daļa no sabiedrības," uzsvēra Grīnberga. 

Skolā Dinai paveicās, jo klase bija ļoti pieņemoša. Pēc vidusskolas absolvēšanas Dina profesiju neizvēlējās uzreiz, bet laika gaitā tā atnāca dabiski, – viņa kļuva par tehnisko ortopēdi. Vaivaru rehabilitācijas centrā Dina palīdz izgatavot un pielāgot protēzes cilvēkiem, kuriem tāpat kā viņai nācies piedzīvot amputāciju. Ortopēde pārliecinājusies, ka pacienti ir dažādi, bet viņiem palīdz, ka ir iespēja parunāt ar cilvēku, kam dzīvē nācies piedzīvot tādu pašu pārbaudījumu. 

Skriešana Dinai ir iepriekš nepieredzēts un grūts izaicinājums, kas ļauj piedzīvot savu ķermeni un izkāpt no rāmja, kurā dzīvots ilgus gadus.

Arī piedzīvot īstu kustību.

"Pirmo reizi es atcerēšos vienmēr, man liekas. Tu skrien pa stadionu, pēkšņi jūti – gaiss sejā, ir plūsma, tu esi ātrs, patiešām ātrs un kusties. Sajūta ir neaprakstāma – bilde kustas garām nepierasti ātri, jo ikdienā tu tikai staigā."

Kad Dina tika pie labas protēzes, viņa sev apsolīja to neslēpt. Dodoties ikdienas gaitās, protēze ir redzama – lielā mērā tādēļ, lai izglītotu sabiedrību un parādītu, ka tas ir normāli. Nākamais Dinas mērķis bija skriet. Lai to darītu, vajadzēja īpašu skriešanas protēzi, kādu viņai bija iespēja izmēģināt Vācijas pilsētā Hofenheimā, kur netālu dzīvoja viņas mamma. 

Skriešanas pēdu Dinai apmaksāt palīdzēja ASV grants, bet vēl vajadzēja atbilstošu protēzes ceļgalu. To viņa nopirka no kādas amerikāņu sievietes, kam praktiski nelietoto detaļu pasliktinājušās veselības dēļ nebija iespēja izmantot pašai. Turklāt ceļgals izmaksāja piecas reizes lētāk, nekā būtu jāmaksā par jaunu detaļu.

"Man beidzot ir komplektācija, ar ko es varu skriet. Tas nebija ātri, tas ilga 2–3 gadus, kamēr to dabūju," atzina ortopēde.

Enerģijas patēriņš, skrienot ar protēzi, Dinai ir apmēram divreiz lielāks nekā parastam skrējējam, tomēr tas viņu neattur.  Dina ir pieņēmusi, ka viņai nav vienas kājas, bet enerģiskā sieviete tādēļ negrasās sēdēt mājās, raudāt un uzskatīt sevi par norakstītu. "Nevienam par sevi tā nebūtu jādomā," piebilda dzīvespriecīgā skrējēja.

"Rimi" Rīgas maratona skrējieni risināsies 14. un 15. maijā.