Ar „Homo Novus” jau astoto reizi strādā Gundega Laiviņa - Latvijas Jaunā teātra institūta direktore. Ar Gundegu Laiviņu par gaidāmo festivālu, par naudu izrādēm, par Latvijas skatītāju un teātru telpu sarunājās Anna Platpīre.
Institūts tikko pārvācies uz jaunām telpām, turpat, kur savulaik atradās viesnīca mājas augiem ”Mājas svētība”. Darba vēl daudz, lai festivāls atkal varētu satraukt pilnas skatītāju zāles, tāpēc sarunas fonā skan durvis, datora klaviatūras taustiņi, arī zvana telefons.
„Šis ir integrētākas un tematiski saistītākais festivāls. Tematiski izdevies ir atvest izrādes, kas ir ļoti aktuālas tematiskā ziņā. Atšķiras arī latviešu mākslinieku programma,” stāsta Gundega Laiviņa. ”Tā būs interesanta iespēja pabraukāt pa Rīgu un redzēt, kā izrādes var cieņpilnā veidā izrādīt dabā. Bet programma galvenokārt sastāv no instalācijām un izrādēm.”
Diemžēl, aizvien grūtāk Latvijā ir savākt teātra festivāla budžetu. Lielāka jēga ir sarunās ar privātajiem uzņēmējiem, no kuriem pat naudas summa nav tik liela, bet sarunas ir jēgpilnākas un ieinteresētākas nekā ar tām institūcijām, kuru funkcija ir atbalstīt. Protams, labi, ka papildu naudu devusi arī Kultūras ministrija, Rīgas dome un Kultūrkapitāla fonds.
„Teātris ir ļoti dārgs. Tas ir jautājums katru gadu: vai tas ir tā vērts. Bet mūs notur joprojām ticība tam, ka tas ir būtiski… labs, aktuāls teātris un māksla kopumā ir manas dzīves neatņemama sastāvdaļa un ticu, ka arī plašākai sabiedrībai tas tā ir. To arī teikuši ir skatītāji. Jo teātris un mākslinieks ar tiem līdzekļiem, kas ir viņa arsenālā, daudzas lietas var pateikt daudz tiešāk un spēcīgāk kā mediji, politiķi. Otrs ir tas, ka esam tādā procesā, no kura nav viegli izlēkt ārā. Mēs esam tik daudz starptautiskos projektos, mums ir tik daudz sarunas par sadarbību nākotnē. Un līdz 2015. gadam mums ir viss jau pilns un skaidrs,” saka Laiviņa.
Viņa ir priecīga, ka teātra publika kļūst jaunāka. Tā kļūst daudzveidīgāka un arī izglītotāka. Arī mākslas procesi ir palikuši kvalitatīvāki un interesantāki. Ārzemju mākslinieku vārdiem, Latvijas publika ir ārkārtīgi uzmanīga un spēlēt tai ir bauda, jo ar tādu cieņu un ieinteresētību reti kur skatoties teātri.
„Mēs līdz šim jutāmies komfortabli, jo tādi bijām vienīgie,” saka Laiviņa. „Bet man liekas, - jo vairāk festivālu, jo labāk. Tas, ka rodas citi festivāli, tas ir labi, bet svarīgi, lai viņi saprot, kas ir viņu kodols.”
