Atsvaidzinošs urbāni teatrālās mākslas malks. Valmieras vasaras teātra festivāla 3. diena

Svētdien, 9. augustā, noslēdzās šī gada Valmieras vasaras teātra festivāls. Lai arī apmeklētāju kupluma ziņā šī gada Valmieras vasaras teātra festivāls bija ierobežots, tomēr gūtā pieredze tā apmeklētājiem bija atsvaidzinošs urbāni teatrālās mākslas malks karstajās augusta dienās.

Režisētā ekskursija

Audioizrādēs pastaigai, kas tapušas ciklā “Studentu šķūnis”, klausāmi pieci Latvijas Kultūras akadēmijas studentu veidoti audiogabali tematiskās vietās pilsētvidē, sapludinot poētisko ar izklaidējošo, vietumis arī izglītojošo. Netālu no Valmieras dzelzceļa stacijas mīt divi veci ūdenstorņi, kuru likteni Aldis Pommers apdzejojis savā darbā “Divas vecmeitas”, ļaujot ieklausīties šo dāmu sarunās cilvēku ikdienā nesaklausāmajās frekvencēs, izdzīvojot eksistenciālu drāmu.

Turpretī vecais šaursliežu dzelzceļa tilts “Dzelzītis” kalpo par aizkulisēm Lindas Rudenes viencēlienam tuvējā pļavā “Pļavas dzelzenes atzīšanās”, uzrunājot klausītāja pēdas ar poētiski krāšņiem pļavas augu vārdiem un uzvārdiem, pierunājot garāmgājēja acis pakavēties pļavas arhitektūrā ilgāk nekā parasti un modinot zaļo sirdsapziņu dabisko pļavu saudzēšanā.

Savukārt tunelis uz Stikla šķiedras rūpnīcu ir vieta, kur Jurģis Spulenieks savā audiogabalā “Šrodingera kaķēns” izmanto divus neatvairāmus “ieročus”, ko apliecina arī “Youtube” skatītākie video, – kaķēnu un mazus bērnus. Pašpuiku stāsts Valmieras nomalē aizrauj un vismaz austiņās ļauj sadzirdēt vietējo bērnu eksistenciālās sarunas.

Savukārt Ances Strazdas un Klāva Meļļa “Tour de Valmiera” laiskā klausāmizrāde ar ekskursijas elementiem ne tikai pievērš uzmanību ikdienišķiem pilsētas skatiem tuvplānā, bet jau aizved uz leģendām ievītām, laika zoba skartām un ikdienā varbūt neizpētītām vietām, izmantojot ne vien stāstnieka funkciju, bet arī daudzveidīgas formas, skaņu un mūzikas elementus un ironiska humora pavedienus. Atšķirībā no audioizrādes “Studentu šķūnis” darbiem, kurus, iespējams, var noklausīties arī neesot konkrētajā ģeogrāfiskajā punktā, klausāmizrādes “Tour de Valmiera” efekts darbojas tikai mijiedarbībā ar vidi un bildi, kas paveras izrādes dalībniekam. Piemēram, pieturpunktā “Ribas” baznīcas kora dziedājuma pavadībā ekskursijas gide apdzied industriālā grausta arhitektonisko episkumu. Savukārt pieturpunktā “2061” tik tiešām gribas redzēt to tornīti, no kura vērojama periodiski redzamā Haleja komēta, kas sagaidāma debesīs 2061. gadā.

Jācer, ka abu audioizrāžu punkti paliks sasniedzami arī pēc festivāla izskaņas pilsētas iedzīvotāju un viesu ikdienas lietošanai vismaz līdz nākamajam gadam, jo diemžēl ne visi bija apgūstami festivāla piesātinātajās dienās, ja līdzi nebija velosipēds.

Piķa melnais stāsts

Mārtinam Makdonam tik raksturīgie asiņainie stāsti ar piķa melnu humoru nav vielgs uzdevums tiem, kas vēlas tos iestudēt. Tas, cik izdevies būs mūsdienu īru dramaturga lugas iestudējums, lielā mērā ir atkarīgs no aktieru jaudas melnās komēdijas izspēlē, kas nebūt nav vienkāršākais žanrs. Režisora Mārtiņa Eihes izrāde “Inišmoras leitnants”, kura paredzēta izrādīšanai arī Valmieras Drāmas teātra repertuārā, bet Valmieras vasaras teātra festivālā vērojams kāda nama pagalma ābeļdārzā ar garāžu kā aizkulisēm, ir skarbi dzirksteļojošs darbs ar neatvairāmām intermēdijām starp izrādes ainām, ko veic aktieri paši improvizētos kustību solonumuros ar Mārtiņa Meiera gatavoto muzikālo noformējumu.

Brutāla komēdija vienā daļā, kur aiz cinisma un absurda var pamanīt gan cilvēka agresīvo vientulību, gan ģimenes attiecību zemūdens akmeņus, gan vardarbības tumsu, gan to, ka katrs cilvēks ir savā veidā mazāk vai vairāk traks savā būtībā.

Vardarbība ir tik biezā kārtā, ka paradoksāli, bet tā zaudē savu jēgu, ātri vien kļūstot par normu uz skatuves notiekošajam, simboliski atgādinot, cik ātri cilvēks spēj adaptēties sākotnēji nepieņemamajam. Improvizētā skatuve, ko iekārtojusi Pamela Butāne, aizaug ar DIY krustiem un aizvien vairāk līķiem, pār kuriem nereti cilvēki iet iedomāta mērķa vārdā.

2001. gadā tapušās un daudzviet godalgotās lugas pamatā ir stāsts par traku Īru nacionālās atbrīvošanas armijas leitnantu Padriku (Mārtiņš Meiers, kura vietā nezin kāpēc šai izrādē Valmierā nevarētu iedomāties citu piemērotāku un pārliecinošāku izvēli), kurš pēkšņi atklāj, ka viņa vienīgais mīlestības objekts – melnais kaķis Tomasiņš – ir nogalināts. Nežēlīgi pārpratumi kā pārspīlēts stāsts par to, cik melni jūtu izvirdumi nāk pāri citiem no tā, kurš zaudējis savu mīlestību.

Cinisma aumaļas, nepārtraukti asins strūklu salūti un dinamika, kas neļauj vardarbībai kļūt garlaicīgai, bet kļūst par neatņemamu izpausmes līdzekli lugas varoņu emocionālajiem izvirdumiem. Aigaram Apinim, Mārtiņam Meieram, Mārtiņam Liepam, Klintai Reinholdei, Janusam Johansonam, Uldim Sniķeram, Meinardam Liepiņam ir izdevies aktieriski vienots darbs, kas ir svarīgi, lai nezaudētu ķepīgo, melni brutālo humora līniju viscauri darbam.

Šī izrāde noteikti nebūs tā, kurā dāmām līdznācēji nepacietīgi skatīsies pulkstenī vai žāvāsies.

Ja Mārtina Makdonas neizcakoto skarbumu pieņem kā spēles noteikumus, tad katrs viņa darba iestudējums Latvijas teātros kļūst par notikumu, ko negribas laist garām, jo aiz šo darbu absurditātes atrokami cilvēciski zaudējumi dzīves kultūrslāņos.

Futbola drāma

Jā, drosmīgi jāatzīstas, ka arī es esmu no tām, kas savā dzīvē nav redzējuši vairāk par divarpus futbola spēlēm uz lielā laukuma. Un viena no tām ir Valtera Sīļa futbola drāma “Uzvara ir mirklis” Valmieras 2. vidusskolas sporta laukumā. Izrāde tās horeogrāfiskajā dailē un emocionālajā aktieriskajā stāstā ir spilgts skaidrojums tam, kur slēpjas futbola maģija. Ja līdz šim aizraujošāks šķita dinamiskais basketbols, tad tagad ir atklājusies arī futbola pasaules pievilcība, un rodas izpratne, kas piesaista fanus šim 90 minūšu improvizācijas teātrim stadionā.

Skaļruņi. Spoži balti futbola vārti. Zāles zaļš segums. Dīvāna komentētāju dīvāns. Oskara Pauliņa gaismu izteiksmīgā scenogrāfija vakara krēslā, bez kuras šī drāma nebūtu tik estētiski dramatiska. Stāstnieki – aktieri Arturs Krūzkops, Kristians Karēļins un Jānis Kronis – bur emocijas un piepilda sporta laukumu ar dokumentāli dramatiskiem stāstiem. Savukārt dejotāji – Agate Bankava, Taisija Frolova, Nauris Miķelis Goba, Edvards Kurmiņš, Arturs Muskars – horeogrāfes Kristīnes Brīniņas vadībā ilustrē vēsturiskā mača gleznainākos mirkļus – minūtes, sekundes, to desmitdaļas, atainojot, kā laika izjūta emocionālā spriedzē mainās.

Gaisīgā, ārēji vieglā futbolistu horeogrāfija komplektā ar zaļo zāli un zilajām debesīm atsauc prātā pat Anrī Matisa slaveno gleznu “Deja”.

Lai arī stāsts sākas ar pagātnes notikumu rekonstrukciju par 2003. gada 19. novembra Latvijas un Turcijas futbola izlašu vēsturiskajam mačam, tā izskaņa tomēr nav sentimentāli skumja, bet režisors atstāj skatītājiem cerību, ka #vissbūslabi, laukumā ielaižot jauno paaudzi – “Valmiera FC” U15 spēlētājus.

Sazaļojusi Krodera ābele

Kā atvēsinošs joks pār Valmieras vasaras teātra festivāla apmeklētāju un pilsētas iedzīvotāju galvām ar piesardzīgu pērkondārdu nolija vasaras lietus, liekot pārcelt vakara izskaņas pasākumu par pusstundu. Salapojusi zaļa ābele ar mirdzošiem zelta āboliem iepretim Valmieras Drāmas teātrim Ziloņu ielā. Godinot režijas meistara 99. gadu jubileju, 9. augusta vakarā tika atklāts mākslinieku Aivara Vilipsona un Ivara Miķelsona izveidotais mākslas objekts “Krodera ābele”, kas, visticamāk, kļūs par iecienītu tikšanās vietu Valmierā. Par vietu saskarsmei.

Līstot jokiem, mūzikai un sarunām, Artūrs Skrastiņš un Vilis Daudziņš vēstīja, ka dāvana meistaram tapusi pateicoties mecenātu Borisa un Ināras Teterevu atbalstam sadarbībā ar Krodera fondu, fondu “Mākslai vajag telpu” un inidividuāliem ziedotājiem. Bronzas ābeles pavēnī, iespējams, drīzumā piepulcēsies atveldzēšanās avots – dzeramā ūdens ņemšanas vieta, kā arī tuvākā nākotnē arī pati promenāde piedzīvos pārvērtības, ābelei topot par sākumpunktu jauniem vaibstiem pilsētas sejā.

P.S.

Dodoties prom no Valmieras, skatiens mirkli pakavējas pie festivāla simbola – brillēm, kuras labi ilustrē gan saskarsmes tēmu, kas bija šī gada tematiskais motīvs festivālam, gan atkārtojumu un atkārtošanos divās lēcās, gan arī tik kosmiskās apaļā punkta formas briļļu ietvaros. Visu, ko šogad festivāls ļāva ieraudzīt.

Lasiet arī piezīmes par Valmieras vasaras teātra festivāla pirmo un otro dienu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti