Patiesās sejas
Režisors Māris Korsiets ar iestudējumu krievu valodā "Laime uz naža asmens" (pirmizrāde 16.03.2024.) uz iesma uzdur uzreiz divus lomus: pirmkārt, teātra repertuārā ieraksta sadzīvisku situāciju komēdiju, kas skatītājam var būt droša izvēle darbadienas vakarā, otrkārt, izrādes centrā liek sievietes izdzīvošanas prasmi jebkuros apstākļos, turpinot iepriekšējā sezonā jau gandrīz kriminālajā komēdijā "Divas virtuvē, neskaitot līķi" (2023) aizsākto tēmu. Komēdijas "Laime uz naža asmens" pamatā ir luga "Krievu loto", ko uzrakstījis Latvijā jau zināmais opozīcijā esošais krievu dramaturgs Vasīlijs Sigarevs (Васи́лий Си́гарев), kuru pašmāju teātra telpā zinām kaut vai pēc režisora Andreja Jarovoja lugas "Plastilīns" varmācību dokumentējošā iestudējuma 2004. gadā Jaunajā Rīgas teātrī. Viņš ir tā saucamās krievu jaunās (dažkārt dēvētas arī par melno) drāmas pārstāvis, kurš līdzīgi laikabiedram Ivanam Viripajevam iemantojis slavu arī Eiropā un aizraujas ar tādu tekstu rakstīšanu, kas vienlīdz piestāv teātra skatuvei un kino ekrānam. Luga Daugavpils teātrī jau reiz piedzīvojusi skatuves dzīvi ar nosaukumu "Latgaliešu rulete" (2015) režisora Oļega Šapošņikova režijā, toreiz latgaliskā mēlē, kā arī parādās amatierteātru repertuārā.
Luga vēsta par kādu vidusmēra precētu pāri – Žannas Lubgānes ekspresīvo Gaļinu karaliski sarkanā samta rītakleitā un Viktora Janceviča introverto Nikolaju, kuru rokās nonāk laimīgā loterijas biļete jaunas automašīnas vērtībā. Steidzot šo veiksmi nosvinēt ģimenes draugu lokā – ar diviem citiem pāriem –, nākamais rīts uzaust ar atklāsmi, ka loterijas biļete ir pazudusi.
Pārpratumiem pilnas situācijas, spilgti aktieriski triepieni un savstarpējās attiecības saasinošanas atklāsmes, liekot vienam otru turēt aizdomās, ar mazu devu horoskopu ir paviegls izklaidējošs gabals, ko balsta karikatūriskas lomas.
Līdzās precētajam pārim, arī aktieri – Irina Kešiševa, Mihails Samodahovs, Ritvars Gailums – spēlējas savu lomu rāmjos un notur izrādes žanru tās gaitā, bet Milena Savkina un Aleksandrs Komarovs savās lomā iezīmē jau citu paaudzi – kā attieksmē pret notiekošo, tā aktierspēlē – tādu, kurai šis sadzīviskā absurda žanrs ir attāls.
Sigareva komēdijas krievu kultūras pētniece Dženija Kaminera (Jenny Kaminer) dēvē par postpadomju provinciālo grotesku, kurā atspoguļojas ne tikai cilvēka daba un tās psiholoģiskie slāņi, bet arī pēcpadomju traumatiskā pieredze. To skatuviski iezīmē šī pulciņa brāļošanās ap pudeli, vecākās paaudzes savā gribā un uzņēmībā zudušie vīrieši-memmesdēļiņi, kuri ir pakļuvuši zem savu sievu čībām, un jaunā paaudze, kura ārišķīgi tiecas uz ārējo eiroremontu, iekšēji meklējot jauno eksistences veidu. Turklāt Sigareva dramaturģijā nereti par dramaturģisko kodolu kļūst savdabīgā traģiskomiskā cīņa starp civilizēto un barbarisko – šoreiz cerībā uz vieglu medījumu – naudas laimestu, kas ļautu pakāpties sociālajā hierarhijā vienu stāvu augstāk, iegādājoties auto. Jo tuvāk ir šī iespēja, jo asākas attiecības kļūst lugas varoņu vidū. Uz Daugavpils teātra skatuves logs no pēcpadomju laika uz Eiropu scenogrāfiski jau ir redzams un pat brīžiem atvērts, taču Sigareva luga vēl aizvien izgaismo to cilvēka pusi, kuri mantas (lasīt: mokošās sociālās noslāņošanās) dēļ gatavi saplosīt tuvāko.
Iespējams, ka šis ir īstais brīdis, lai plašāk atvērtu arī teātra durvis pašmāju dramaturģijai.
Kā liecina, piemēram, dramaturģes Justīnes Kļavas un režisores Paulas Pļavnieces kādas ģimenes stāsts "Jubileja ‘98" (2017) Daugavpils teātrī, asredzīgi paraudzīties uz savu vēsturisko mantojumu un sadzīvošanas (ne)prasmēm bez liekas nostalģijas spējam arī paši.
Kad karalis ir kails
Vingrinājums šekspīriskās, tumšās kaislībās un iecerētā vizuālā teātra virzienā šosezon Daugavpilī ir pasaules teātru klasika, ko dēvē arī par cilvēka tumšāko dziņu "ķirurga" Šekspīra nakts lugu. Tas ir iestudējums "Makbets" (pirmizrāde 22.11.2023.) ar apakšparakstu "Traģēdija neklasiski". Šoreiz uz Daugavpils teātra Lielās zāles skatuves izrāde skan angļu valodā ar fragmentāru tulkojumu krieviski monotonās teicēju balsīs mikrofonos un ar fragmentāriem titriem latviešu valodā. Izrāde cēlusies no jauno aktieru etīdēm, kuras režisora Oļega Šapošņikova virsvadībā tapušas sadarbībā ar britu aktieri un Šekspīra dramaturģiskā mantojuma pētnieku Polu Gudvinu (Paul Goodwin). Tā ir iespēja pavisam tuvu līdzās līdzšinējiem Daugavpils teātra aktieriem skatīt jaunās teātra "asinis", kuri šovasar absolvējuši Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolas izglītības programmu "Teātra māksla".
Tiesa, aktieriski izrāde ļauj vairāk novērtēt spēlmaņu – Kristinas Tiško, Jevģenija Mihailova, Agneses Laicānes, Luizas Prokofjevas, Makša Krilova, Vladislava Vasiļejva, Miroslava Blakunova, Darjas Šakalovas, Svetlanas Morozovas, Eduarda Beļņikova, Artjoma Afanasjeva, Alisas Matvejevas, Milenas Savkinas, Natālijas Kotonas, Raimonda Paegles, Vandas Gibovskas, Marka Šelutko, Kristīnas Zaharovas, Aleksandras Koguces – neverbālo sniegumu Irinas Bogerukas veidotās kustīgās bildēs, kurās mijas asi un krampjaini žesti ar līganām sapņu/murgu estētikā veidotām kustībām. (Jāpiebilst, ka šīs sezonas pašā izskaņā 26. maijā Daugavpils teātrī vēl gaidāma arī horeogrāfes Irinas Bogerukas veidotā kustību izrāde "Nodzītus zirgus nešauj", kur piedalīsies teju visa trupa.) Ainas gaismu mākslinieks Sergejs Vasiļjevs piesūcinājis ar šekspīriski risinātiem tumšiem nolūkiem un asiņainu gaismu, kuri pastiprina lugai piedienošo mistisko, pat dēmonisko noskaņu, bet kostīmu māksliniece Inga Bermaka cilvēka kailajai miesai pārvilkusi pāri asumus, spicumus, sprādzes, tīkliņus, mākslīgās kažokādas, rīkstes un pātagas, ieturot to melnās, baltās un sarkanās krāsas paletē, tā uzsverot cilvēka divējo tieksmi un sadismu un mazohismu jeb uz cietsirdību un uz tieksmi pēc sāpēm un pazemojumu.
Lai arī makbetiskais varas un tumšo dziņu jautājums varētu rast atbalsi šodienā, tomēr izrāde iestrēgst savā izaicinoši kailajā vizualitātē, otrajā plānā atstājot psiholoģisko atkailināšanos, kuras šai izrādē lielākoties pietrūka, aizraujoties ar lugas pārstāstu.
Lai nonāktu līdz tēla kodolam vai lai izceltu saspīlētu jutekliskumu, ne vienmēr jāatkailinās līdz miesas krāsas apakšveļai pat, ja aktieru ķermeņi savā apoloniskajā dailē to mākslas vārdā dara. Tiesa, atsevišķas ainās, piemēram, jaunās aktrises Kristinas Tiško sniegums galma dāmas lomā aktieriski piesātinātā monoainā, kurā šķiet klātesoši neredzamie dēmoni, mudina ļauties tam, lai tā cieši sagrābj savā varā. (Turklāt aktrise to izdara ietērpta stilizētā Šekspīra laika aristokrātiskā kleitā.)
Iespējams, viens sprungulis izrādes raitam ritējumam un savu tēlu niansētā atklāsmē bija arī angļu valoda, kas aktieru profesionalitātes rūdīšanā nenoliedzami ir vērtīga pieredze. Turklāt daļai skatītāju, kas nebūs izlasījusi programmiņā ietverto otras īsākās Šekspīra lugas – traģēdijas "Makbets" (1606) – pārstāstu, stāsts vēl jo vairāk var savā ainu fragmentārajā raksturā, varoņu savstarpējo attiecību konstelācijā un svešā mēlē var palikt kustīgo bilžu rāmjos. Ja šo uzskatām par traģēdiju, kur pats Makbets, ko šai izrādē jaunais aktieris Miroslavs Blakunovs atveido brīžiem šaubu māktu, brīžiem afekta stāvoklī esošu, bet ne mērķtiecīgi ļaunuma briedinātu, izraisa postu, pats tajā arī reiz aizies bojā, tad lai šis pravietojums paliek spēkā. Turklāt izrādi noslēdz sēru pārklāta aina, aktieriem kolektīvi skaitot tēvreizi aramiešu valodā. Valodā, kas radniecīga ebreju valodai un savulaik izmantota plaši, bet ko šodien daļa valodnieku uzskata jau par mirušu. Tiesa, šekspīriskās noskaņās raugoties uz šo izrādi, prātā drīzāk nāk ne jau bez turpinājuma jeb bez bērna esošās, to zaudējušās vai to mēdejiski aprijušās (pētnieki te lauž vēl savus šķēpus) Lēdijas Makbetas teksti, bet vārdi no vācu dramaturga Heinera Millera (Heiner Müller) jau par sava veida klasiku kļuvušās lugas "Hamletmašīna" (1977). Lugas izskaņā Millera Ofēlija sāka tā: "Es ņemu atpakaļ pasauli, kuru esmu dzemdējusi."
Laika deglis
Ar vēl nedzimušu jaunu pasauli grūtnieces Marijas apaļajā vēderā, ko sedz sīkpuķīšu vasaras kleitas raksti, iesākas nebūt ne mierīgais iestudējums krievu valodā "Pamiers" (pirmizrāde 06.10.2023.) režisora Māra Korsieša režijā, žanriski no teātra puses pieteikts kā neizdomāta traģēdija. Sievietes Marijas tēlā aktrise Vanda Gibovska trauslās sievietes augumā, gāzelīgajā grūtnieces gaitā un rūpju nepārtrauktībā ieraksta to milzīgo spēku, caur kuru viņa spēj saturēt kopā pasauli pat tad, ja tā ir izpostīta. Teju reliģisks akcents iepretim agresijas un lamuvārdu pilnajai vīriešu pasaulei, kuru ataino karš.
Iestudējuma pamatā ir Doņeckā dzīvojošā dramaturga Alekseja Kuraļeha (Алексей Куралех) vēl 2017. gadā (pirms krievijas* pilna mēroga barbariskā iebrukuma Ukrainā, bet jau pēc Krimas okupācijas) uzrakstītā luga "Pamiers" (Перемирие), kuras darbība noris Ukrainas austrumu daļā. Mirkli pirms pirmizrādes 2023. gada 6. oktobrī pret lugas iestudēšanu vērsās Ukrainas vēstniecība, norādot uz lugas neviennozīmīgo saturu. Pamiers ir karadarbības pārtraukšana starp karojošām pusēm saskaņā ar abpusēju vienošanos, ko varētu pieņemt, ja vien krievijas uzbrukums Ukrainai netiktu balstīts mītiskā retorikā un netiktu veikta pakāpeniski raudzēta, brutāla teritoriju okupācija.
Lugā grūtnieces Marijas sapostītās saimniecības pagalmā, kur bez viņas pašas vēl ir tikai dzīvnieki (sasaucoties ar vēl vienu reliģisku motīvu par Noasa šķirstu un šo sētu piesakot kā sakrālu, nevis profānu vietu) satiekas šķietami divi Ukrainas un divi krievijas puses kareivji, lai lugas gaitā kopīga darba satuvināti atklātu kara neglīto seju un to, ka visi ir tikai cilvēki. Tikai pati Kuraļeha luga gan pavērš cilvēcības oderi uz ārpusi, atklājot uz tās vietām samezglotus vēstījumu pavedienus, kuri grauž esošajā pasaules ainā.
Daugavpils teātris piesaka šo iestudējumu kā izrādi, kas runās par cilvēcību. Lai arī izrādes ieskaņā kopš tās pirmizrādes klāt nākušas ukraiņu dzejnieka un par modernās ukraiņu valodas pamatlicēju uzskatītā Tarasa Ševčenko dzejas rindas "Novēlējums" (ukraiņu val. "Заповіт"), fakta konstatācija par to, kuru dienu pēc kārtas noris karadarbība, un iespēja izrādes apmeklētājiem ziedot Ukrainas bēgļiem Daugavpilī, jāteic, ar to vien nepietiek, lai atslogotu pašu izrādes pretrunīgo vēstījumu. Visus četrus karavīrus – Miroslava Blakunova mākslinieks Noa, Vadima Bogdanova klusais revolucionārs Če Gevara, Viktora Janceviča rupjais Ahillejs, Marģera Eglinska ģimeniskais šoferis Šumahers iemiesotos vīriešus – kostīmu mākslinieks Egils Viļumovs ietērpis vienādi – vienādi militāros toņos un rakstos, dialogos balstītajā lugā liekot vēl vairāk aizmaldīties, kurš ir kurš un kurā pusē. No vienas puses, protams, tas, iespējams, ir iecerēts kā centiens parādīt to, ka šie visi cilvēki ir tikai cilvēki un savā ziņā vienādi, ja noņemam tautības "etiķeti", bet tajā pašā laikā tas ir nolasāms arī kā imperiālistiskā agresora vienādošana ar upuri, kura slieksni ir kāds pārkāpis.
Šīs lugas iestudējumu pašreizējās krievijas negausīgā kara apstākļos Ukrainā nevaru iedomāties ieraugām nevienā citā Latvijas teātrī. Kāpēc? Lugas "Pamiers" gaitā skatītājs uzzina, ka arī ukraiņu vidū ir slikti cilvēki, bet krievu vidū ir arī labi cilvēki. Nav šaubu, ka katrā sabiedrībā, katrā tautā ir savi melnie zirdziņi, kuriem, acīs raugoties, var šekspīriski izsaukties: "Arī tu, Brut!".
Taču vai šāds vēstījums, pat sīki neiztirzājot lugas tekstus un izteikumus rindu pa rindai, aktīvās karadarbības laikā uz agresorvalsts pierobežas pilsētas skatuves ir pieņemams?
Vēl aizvien uzskatu, ka jebkāda veida mazākās šaubas par izvēlētās lugas izcelsmes pretrunīgumu jau norāda uz paaugstinātu bīstamību sabiedrības uztverē kara, tai skaitā informācijas kara apstākļos. Un Daugavpils gadījumā, kur sabiedrība vēl aizvien dzīvo dažādās informācijas telpās, turklāt pierobežās, tas ir jo īpaši bīstami. Vēl jo vairāk, ja upura puse ceļ trauksmi, saskatot to, ko situācijas ārpusniekam, iespējams, nav tik viegli pamanīt pat tad, ja viņš ir upura pusē.
Lugas "Pamiers" uzbūve atgādina citus kultūrfaktus. Gan kinodrāmu "Neitrālā josla" ("No Man’s Land", rež. Daniss Tanovičs, 2001), kas pievēršas 1993. gadam Bosnijas kara laikā un starp frontes līnijām aci pret aci liek sastapties bosnietim un serbam, kam turpat līdzās ir par mirušu uzskatīts trešais kareivis, kurš guļ uz mīnas. Gan arī Izraēlas teātra "Gešer" pērn maijā Rīgā izrādīto tobrīd satīrisko hroniku "Tunelī" (rež. Irads Rubinšteins, 2017), kur līdzīgā situācijā sastapušies karavīri no Izraēlas un Palestīnas (tiesa, uz to brīdi konflikts vēl nezibēja ik dienu ziņu virsrakstos). Tikai filma un izrāde to izrādīšanas brīdī reflektēja par karadarbības slazdā iekļuvušajiem abu pušu kareivjiem apstākļos, kad aktīvā karadarbība jau vai vēl nenorisinājās, turklāt turpat pie namdurvīm.
Skatoties iestudējumu Daugavpils teātrī, brīžiem gadās aizmirst, kurš ir kurā pusē.
Domājams, ka tas lugas autoram nav nejauši. Ja mērķis ir bijis pateikt, ka visi ir cilvēki, tad pašreizējos kara apstākļos tas drīzāk izgaismo nereti dzirdēto agresorvalsts mītisko retoriku par "brāļu tautām", kurām jāapvienojas zem tā viena salabotā jumta.
Luga uzsver, ka nekas nav tā, kā izskatās. Un šai brīdī šīs izrādes odere jau knieš tiktāl, ka tā kļūst par apmetni, zem kura nojaušams maza Trojas zirdziņa siluets, iestumts mākslas pasaulē pilsētā, kurā neviennozīmīgs vēstījums ir sava veida laika deglis.
Sieviešu sejas un skatieni
Ja baltkrievu rakstniece un Nobela prēmijas laureāte Svetlana Aleksijevča (Святлана Аляксандраўна Алексіевіч), kura ilgstoši pētījusi sieviešu balsis vēsturiski nozīmīgos notikumos, vēl 1985. gadā apgalvoja – "karam nevar būt sievietes seja", tad ukraiņu rakstniece Oksana Zabužko (Оксана Забужко) uzsver, ka, viņasprāt, "šajā karā, iespējams, pirmoreiz Eiropas pierakstītajā vēsturē ir skaidri redzama arī sievietes seja". Ja iestudējums "Pamiers" ļauj aktieriski pietuvinājumā ieraudzīt Daugavpils teātra četrus aktierus, katru savā intonācijā, jo īpaši izteiksmīgā Miroslava Blakunova un Vadima Bodganova idejiskajā tuvcīņā, tad četru aktrišu tuvplāni un monoizrāžu meistarības pakāpe, smeļot iedvesmu psiholoģiskās prozas meistares Regīnas Ezeras stāstos, ir novērojama režisores Lienas Šmukstes iestudējumā latviešu valodā "Pie klusiem ūdeņiem".
Izrāde ir svaiga gaisa malks Daugavpils teātra repertuārā vairāku iemeslu dēļ.
Pirmkārt, tā ne tikai atver durvis uz sieviešu iekšpasauli, dodot tām ne tikai iespēju iekāpt augstpapēžu kurpēs vīriešu skatiena pieblīvētajās komēdijās, bet šoreiz iedod arī balsi. Otrkārt, tā ļauj teātra apmeklētājiem piedzīvot četras aktrišu monoizrādes vienā izrādē, turklāt maldoties Daugavpils teātra iekšpasaulē dažādās tā "pieturās" arī aizkulisēs.
Regīna Ezera 1987. gadā iznākušo stāstu krājumam "Pie klusiem ūdeņiem" pievienojusi apakšnosaukumu "Stāsti par nomodu un sapņiem", kas saglabāts arī izrādes pieteikumā. Kā raksta trimdas literatūrzinātniece Inta Ezergaile, Ezera ir pierakstījusi sievišķo noslēpumainību kā pretošanos sociālām lomām laikā, kuru iezīmē neērtais padomju okupācijas rāmis. Daugavpilī, teātra pustumsā, uzzied sievietes – bet vēl ne pašpietiekamībā, drīzāk savu ceļu meklējošas, pašā ceļa sākumā, lai arī vairs ne savā zaļajā jaunībā. Ceļu teātra aizkulisēs elegantā gidu virsvadībā izbauda arī skatītāji. Monoizrādes, kuras uzplaukst no Ezeras stāstiem, mazliet kautri, bet tomēr pašrefleksīvi meklē atbalsis skatītājos. Tik svarīgi, kā šīs sievietes, kuru iekšējiem monologiem balsis iedod aktrises Liena Šmukste, Kristīne Veinšteina, Agnese Laicāne un Inese Ivulāne-Mežale, saredz sevi pašas. Ezers, kas met atspulgu, šai izrādē ir skatītāji, jo īpaši – skatītājas. Daļai sieviešu šie stāsti var sabalsoties ar personīgo pieredzi, taču mūslaiku skatītājai tā ir drīzāk paraudzīšanās tajos klusajos ūdeņos, kuros neredzami mutuļoja atvari sieviešu dzīvēs laikā, kad feminisms nebija nebūt modē, bet Ezera to spēj ar saviem darbiem ieplunkšķināt literatūras ūdeņos. Kā zināms, klusie ūdeņi ir tie bīstamākie.
Dramaturģe Agnese Rutkēviča, veidojot dramatizējumu, ir strādājusi ar pietāti pret Ezeras rakstību. Tās pārcelšanai skatuves valodā būtu nākusi par labu askētiskāka pieeja, padarot miniizrāžu tempu rimtāku, nesteidzīgāku. Centrā ir četru sieviešu dzīvesstāsti. Katrs no tiem izskan citā teātra nostūrī. Scenogrāfs Raimonds Vindulis kopā ar gaismu mākslinieku Sergeju Vasiļjevu katrai no sievietēm – Lienas Šmukstes konstruktīvajai arhitektei Ivetai, Kristīnes Veinšteinas pašironiski dzirksteļojošajai veikalniecei Mirdzai, Agneses Laicānes fatālajai un nepieradināmajai māksliniecei Zitai un Ineses Ivulānes-Mežales iekšupdzīvojošajai sapņotājai Bellai – ir iekārtojusi savu mikroskatuvi ar smalkjūtīgiem retrosveicieniem laikam, kad Ezera pierakstījusi šos stāstus, bet kostīmu mākslinieka Gata Timofejeva piemeklētie tērpi aktrises, no vienas puses, ļauj ieraudzīt gan astoņdesmito gadu vidē melnbaltos kadros, gan arī tikpat ātri vispārināt un pārcelt uz šodienu.
Izrāde-pastaiga teātrī no stāsta uz stāstu ir svaigs formāts Daugavpils teātrim. Izmantojot šo pieeju, tomēr būtu nācis par labu ļaut skatītājiem pabūt nupat dzirdētajā dzīvesstāstā vēl brīdi ilgāk, pirms ienirt nākamajā pieredzē pēc īsa aplausu viļņa. Jāpiebilst, ka stāstu krājumā "Pie klusiem ūdeņiem" ir atrodams vēl arī piektais jeb Daces stāsts, kurš šoreiz ir atstāts skatītājam kā mājasdarbs. Tas ir pamudinājums atgriezties vai jaunatklāt Regīnas Ezeras emocionāli blīvo rakstību, ļaujot izlasīt to, kas tad ir noslēpumainajā vēstulē.
Režisore Liena Šmukste nav izvairījusies no Ezerai raksturīgā mītiskā klātbūtnes izrādes izskaņā, sapulcinot visus vienuviet uz teātra lielās skatuves sievišķi raganiskā aplī. Atliek cerēt, ka šis kolektīvais rituāls jau nākamsezon uz Daugavpils teātra lielās skatuves ļaus pieredzēt iestudējumus, kurā sievietei vēl aizvien būs sava balss bez viņas ķermeņa komiski traģiskas vai seksuāli pārsātinātas objektizēšanas un kuros skatītājs tiks mudināts trenēt kritiskās domāšanas muskuli par notiekošo šeit un tagad.
Šī sezona Daugavpils teātrī ļauj domāt, ka tas ir iespējams, pārdomājot septiņreiz dramaturģijas izvēli un tikai tad atverot priekškaru.
* LSM.lv autore šajā rakstā stilistiskos nolūkos lieto mazo sākumburtu, lai paustu savu nostāju. Sabiedrisko mediju portāls LSM.lv ievēro latviešu literārās valodas normas, taču publicistikas rakstos saglabā autoru lietotos izteiksmes līdzekļus.
