Savu māksliniecisko pienesumu jubilejas koncertam sarūpējuši Raimonds Pauls, Guntars Račs un citi "Dzintariņa" draugi.
Bērnu tautas deju ansambļa "Dzintariņš" pirmsākumi meklējami 1953. gadā, kad Poligrāfiķu kluba bērnu deju pulciņa vadītāja, deju pedagoģe Zinaīda Zeltmate kopā ar saviem mazajiem dejotājiem pārcēlās uz tagadējās Mazās ģildes telpām, kur "Dzintariņa" dalībnieki dejo arī šodien.
Kolektīva bērni un jaunieši pirms 70 gadu jubilejas koncerta vēl aktīvi mēģina programmu, kurā iekļautas ansambļa un skatītāju iemīļotākās dejas, stāsta mākslinieciskā vadītāja Sanita Misika: "Putnu dziesmas būs pirmajā daļā, kas skatītājiem tiek sniegts kā kaut kas jauns, parādot, ka mēs arī ejam uz priekšu. Savukārt otrajā daļā es esmu izkristalizējusi "Dzintariņa" "zelta fondu", kas gadu gadiem ir pieprasīts, patīk skatītājiem un bērniem.
Visas dejas gan es neiekļāvu, jo tad mēs varētu dejot trīs dienas pēc kārtas un tas būtu festivāls. Tāpēc izvēlētas 16 dejas, kuras ir no pašiem pirmsākumiem līdz pat mūsdienu horeogrāfu dejām."
Jautāta, kas ir zelta fonda lielākais zelts, vadītāja atbild: "Tā ir mūsu "Gatves deja", ar ko mēs atklāsim koncertu, kas arī ir taisīts tieši "Dzintariņam" un kas nav kā kāzu deja, bet tur dejo mūsu absolventi un mazie dejotāji."
Gadu gaitā kolektīvā dejojuši vairāk nekā 10 tūkstoši dejotāju, patlaban kolektīvā ir 150 dejotāju un ansamblis ik gadu skatītājus priecē koncertos gan Latvijā, gan citviet pasaulē.
Dejotāji Amanda un Markus saka, ka dejas gaitas sākuši vecāku pamudinājuma dēļ, bet tagad paši īpaši bauda skatītāju aplausus un uzmundrinājumus, ko nupat saņēmuši arī jubilejas koncerttūrē. Bērni prāto, ka kolektīvs ir mūžīgs, pateicoties pasniedzējām, kas māk kolektīvu saturēt kopā.
"Man patīk gan skolotāji, gan draugi un mēs patiešām esam ļoti omulīgi, īpaši mūsu grupā, mēs esam tuvi un atbalstām viens otru. Koncertos tu vienkārši izej uz skatuves un jūti sevi, un tā sajūta visiem patīk. Jā, process ir grūts un aizņem daudz laika, bet tas ir tā vērts," saka Amanda, kas "Dzintariņā" dejo jau vairāk nekā 10 gadus jeb jau 11. sezonu.
"Mani mamma aizveda uz dejošanu tad, kad man bija trīs gadiņi, un es joprojām atceros to momentu, kad lielās meitenes mani veda šeit iekšā un mācīja pirmos deju solīšus, un skatījās, kā mēs mākam dejot. Man patīk tā sajūta, ka esi nodejojis, un tas, ka tu esi izdarījis ļoti labu darbu," teic Markus, kuram šī ir 10. sezona.
Tagadējā ansambļa vadītāja Sanita Misika arī pati savulaik no trīs līdz 18 gadu vecumam dejojusi "Dzintariņā" un vēlāk kļuva arī par repetitori: "Jā, līdz 18 gadiem es nodejoju, un tad man bija laiciņš, kad es biju profesionālajā mākslā. Tad, kad mani uzaicināja, es, protams, uzreiz pateicu, ka es nāku strādāt uz "Dzintariņu". Tā ir mana dzīve, tā ir visa mana bērnība, visi skolas gadi un, kad tev 25 gados no aktīva dejotāja ir jākļūst par skolotāju, nu, es biju izsista no sliedēm.
Taču mani vecāki bija iepazinušies dejā, tautas deju ansamblī "Līgo" un apprecējās. Tad to jau zvaigznes saliek, tevi aizbīda…
Tu vari spirināties un kaut ko nedarīt vai spītēt, bet tevi atvedīs tur, kur tev ir jābūt, jo tā ir tava vieta. Es sāku strādāt "Dzintariņā" jau 1998. gadā."
Vaicāta, kas ir "Dzintariņa" ilgās pastāvēšanas atslēga, norāda, ka tas ir kolektīva dibinātājas radītais zīmols, dejotāju disciplīna un arī ģimeniskums starp bērniem, viņu vecākiem un visiem pedagogiem. Savukārt darba alga ir arī skatītāju mīlestība.
"To jau arī jūt bērni, ja tev dejas laikā sāk aplaudēt un, lai cik tu būtu noguris, izpumpējies vai kāja pamežģīta, tad tajā brīdī tas viss aizmirstas. Skatītājiem es novēlu, – nāciett, skatieties koncertu un vediet bērnus dejot! Kolektīvam novēlējums palikt tādam, kādi jūs esat – forši, draudzīgi, smaidīgi un atsaucīgi. Man ir fantastiskākie bērni pasaulē!" pārliecināta Sanita Misika.
Nacionālā teātra lielajā zālē sestdien, 25. maijā, pulksten 14.00 ģenerālmēģinājumā un vakara koncertā apmeklētājus sagaida svinīga atkalredzēšanās ar "Dzintariņa" "zelta fonda" dejām, ko izdejos aptuveni 200 esošie un bijušie dejotāji.
Līdz ar "Dzintariņa" svētkiem uz skatuves atvēršanas svētkus piedzīvo arī grāmata par ansambļa vēsturi. Tajā apkopots un sasistematizēts viss "Dzintariņa" fotoarhīvs. Arhīvu materiāli atklāj, ka ansamblis varētu būt pat par pieciem gadiem vecāks, nekā līdz šim domāts.
