Vidū starp skaisto un neglīto. Saruna ar mūziķi un mākslas vēsturnieci Kristiānu Kārkliņu

Tumšās mūzikas grupa “Pamirt” 2. aprīlī publiskos savu debijas albumu “Mausoleum”. Tā ir ekspresīva, emocionālām noskaņām bagāta kamermūzika ar atsaucēm uz kultūras un sabiedrības vēsturi un varbūt arī nākotnes vīziju.

Grupu “Pamirt” veido Kristiāna Kārkliņa, Edvards Percevs un Edgars Gultnieks, kas klausītājiem zināmi no grupas "Eschatos". Albumā ir septiņas dziesmas, kas tapušas laikā ap 2017.-2018. gada miju. Skaņdarbos "This day" un "Bloodletting" kolektīvam pievienojies arī kontrabasists Staņislavs Judins.

“Pamirt” mūzika ir noskaņās tumša kamermūzika, kuru ieskauj eksperimentālās mūzikas, metālmūzikas glāsti, melodija ir liriska, emocijām bagāta un izdejojama. Dziesma “Danube” ir kā radīta liktenīgajam tango, bet tituldziesma “Mausoleum” – pēdējam valsim. Visam pāri – solistes Kristiānas Kārkliņas daudzveidīgā, dramatiskā balss. Viņas balss ir kā nākotni redzoša stāstniece, kas ik pa brīdim iemieso kāda varoņa pārdzīvojumus. Albums raisa vizuālas asociācijas ar monumentālu arhitektūru, svētnamu freskās attēloto un maģisko reālismu kino.

LSM.lv telefonintervijā izvaicāja Kristiānu Kārkliņu par dažādu mākslu saplūšanu, sabiedrībā aktuālajām vēsmām un māksliniekiem raksturīgo jutīgumu, ko mēdzam dēvēt arī par pravietiskumu.

Aiga Leitholde: "Pamirt" sākotnēji bija tavs solo projekts, bet ar laiku kļuvāt par trio. Pastāsti, kā viss attīstījās?

Kristiāna Kārkliņa: Man šķiet, pirmās skices tituldziesmai "Mausoleum" radīju 2017. gada sākumā, kas albuma versijā skan pavisam savādāk. Dziesmas biju ierakstījusi demo savā interpretācijā, pirms tām pieķērās Edvards un Edgars. Vēlāk, esot jau trijatā, mums veiksmīgi sanāca ar dziesmām “padzīvot”, pirms mēs tās ierakstījām. Tas nozīmē, ka dziesmas izgāja procesu, kura laikā apauga ar elementiem, attīstījās noskaņās. Šis bija ļoti vajadzīgs process – jo bieži vien, uzreiz ierakstot dziesmas gala versiju, tu mazliet sasteidz attīstības procesu.

Grupa "Pamirt"

"Pamirt" mūzika ir kā tāds marmors ar sīki izstrādātām detaļām – noskaņu, emociju niansēm. Manuprāt, “Pamirt” mūzika klausītājam pieprasa arī kultūras vēstures zināšanas, šādi atklājot vēl citus pagriezienus un dziļumus. Pastāsti par ietekmēm, kas ir gan muzikālas, gan vizuālas.

Ja man būtu jānosauc šī konkrētā albuma muzikālās ietekmes, es tās nevarētu definēt. Man liekas, ka ietekmes ir visa audiālā informācija, kuru tu uzņem un apstrādā, un tā zemapziņā tevi ietekmē. Rakstot tekstus šim albumam, tos ļoti iedvesmoja tieši vizuālā māksla. Es esmu mākslas teorētiķe, pēc savas akadēmiskās izglītības – mākslas vēsturniece. Studiju laikā, sešu gadu garumā, to vien esmu darījusi, kā skatījusies uz bildēm un tās aprakstījusi, un, protams, pavisam loģiski – tas ietekmējis arī manas muzikālās tēmas un noskaņas. Kā mēs zinām, albuma iznākšana – tas ir tikai viens posms, kura laikā tev jau ir jāzina, kas tiek plānots kā nākamais. Un nākamais albums jau top!

Zinu – nākotnē vēlos mērķtiecīgāk veidot saikni starp mākslas vēstures zināšanām un muzikālo,

Noteikti jāpiemin – tu pārvaldi ekstrēmā vokāla dziedāšanu, kuru varam dzirdēt grupā "Eschatos". Atklājās, ka rūpīgi esi slēpusi savu operdziedātājas balsi!

Kad sāku mācīties ekstrēmā vokāla dziedāšanu, toreiz bija stingri nodalīts skaistais vokāls, kas ir sievietes balss, un tad bija neglītais, ļaunais, agresīvais vīriešu vokāls. Šie pretstati savā ziņā veido balansu. Pētot ekstrēmo vokālu, tas, kas mani visvairāk interesēja, bija šī robeža starp šīm binārajām opozīcijām. Ir skaistais un ir neglītais – kas ir tam visam pa vidu? Kā manipulēt ar balsi tā, lai varētu sniegt šo dramatisko, nedaudz akadēmisko dziedājumu, tajā pašā laikā ātri pārejot uz šo, vienkāršoti definējot, agresīvo, neglīto?

Spektrs ir tas, kas mani interesē vokālajā mākslā, un "Pamirt" ir tā iespēja pētīt šo balansu – skaistā un neglītā balss. Uzdodot jautājumu, vai mēs šobrīd varam tā vienkārši definēt to, kas kādreiz konkrētajā scēnā bija pašsaprotams?

No tevis sacītā saprotu, ka tu savai mākslai pieej kā pētniece.

Jā! Man šķiet, daudziem māksliniekiem radošais process ir pētniecisks, tikai viņi to nespēj tā definēt. Pētniecības elements arī manā daiļradē ir klātesošs un būtisks, jo tad arī pati labāk varu fokusēt savu uzmanību.

Kāda albuma kontekstā loma ir Berlīnei?

Albums ir sakomponēts Berlīnē – 2017. gada nogalē. Berlīnē vispār es ļoti labi jūtos. Šī pilsēta ir kā tāds milzīgs mehānisms, milzīgs pulkstenis, kurā vari ļoti droši justies pazudis, un nav sajūtas, ka tu kaut ko palaistu garām. Berlīne deva labu atmosfēru, lai koncentrētos mūzikas rakstīšanai. Kad esi mājās, Rīgā, neskatoties uz to, ka ieplāno laiku rakstīšanai, tas tomēr nav ilgstošs periods. Man darba process Berlīnē bija nemainīgs – no rīta līdz pēcpusdienai man bija rezervēta studija – mēģinājuma telpa, kurā es konsekventi, katru dienu divu nedēļu garumā, komponēju. Vienalga, vai kaut kas sanāk, vai nesanāk – visas tās idejas tika pierakstītas, noformulētas un pēc tam darbu varu turpināties jebkur.

Kristiāna Kārkliņa

Piekrītu par Berlīni! Šai pilsētai piemīt savdabīga drošības sajūta un cits laika plūdums, kas ik reizi aizved pie iedvesmojoša rezultāta. Berlīnē tu arī iemēģināji uzstāšanos uz kādas kluba skatuves!

Tā bija lieliska pieredze, jo nekad šīs kompozīcijas nebiju izpildījusi bez kolēģiem. Tas bija brīvā mikrofona vakars kādā Berlīnes bārā. Šī atmosfēra mani uzrunāja, un es nolēmu pierakstīties, nospēlēt divas dziesmas. Šajā vakarā galvenokārt uzstājās indie mūzikas mākslinieki, kas uz savām ģitārām spēlēja poētiskas dziesmas, mierīgā un harmoniskā garā, kamēr es biju pretstats – mazliet šausminošs, gotisks priekšnesums klavierēm un balsij. Tas bija interesanti, un es priecājos, ka šo iespēju izmantoju. Tā bija atšķirīga koncertpieredze – uzstāties vienai. Tas ir daudz intīmāks process, jo nav grupas, aiz kuras var aizslēpties. Un šis process deva iespēju ieraudzīt šajās dziesmās vēl citas nianses un to, ka dziesmas var izpildīt piesmēķētā bārā uz klavierēm, ar citāda veida dramatismu, nekā spēlējot ar grupu.

Saistībā ar šī brīža aktualitātēm man tev jājautā arī par Rīgas Tēlniecības kvadrinnāli, kurā esi viena no organizatoriem. Kā esošā laika nosacījumi ietekmēs šī gada festivālu?

Šobrīd strādājam pie tā, lai aptvertu, kā šo festivālu šogad izveidot. Šobrīd arī neizskatās, ka mums tas būs jāatceļ. Plānots, ka festivāls notiks laikā no 5. septembra līdz 31. oktobrim. Mēs sagatavosim ekspozīciju, ņemot vērā visus drošības apsvērumus, fokusējoties uz pilsētvides objektiem, jo tie ir mākslas darbi, kurus var apskatīt arī nedrūzmējoties, un šogad vispār netaisīsim iekštelpu izstādi. Mūsu tēma ir "Demokrātijas brīnumi". Protams, šis ir ļoti interesants laiks, kurā šo tēmu reflektēt.

Šī pandēmija atspoguļo demokrātijas ēnas puses, kaut vai tīri pragmatiskā veidā – kā mēs rūpējamies par savu drošību un veselību?

Piemēram, komunistiskā Ķīna visus sadzina mājās, kā rezultātā ļoti ātri mazinājās saslimušo cilvēku skaits. Tikmēr mēs vēl izpaudām savas demokrātiskās pasaules privilēģijas uz kāda cita veselības rēķina. Šis laiks dos interesantus leņķus māksliniekiem, kā tēmu apskatīt.

Atgriežoties pie albuma, tā vizuālajā noformējumā iedvesma ir aizgūta no Aleksandra Puškina lugas “Dzīres mēra laikā”, kas ļoti labi atbilst šim laikam.

Kad janvārī veidojām albumam vāciņu kopā ar fotogrāfu Lauri Aizupieti un grima mākslinieci Zani Žilinsku, tā sajūta kultūras telpā jau kādu laiku bija mazliet dekadentiska. Tā mēs arī runājām un domājām par svinībām mēra laikā, par destruktīvu skatu uz iekšu – par to, kā mēs kā sabiedrība, neskatoties uz traģēdijām, kas tajā brīdī mūs vēl neskar, turpinām svinēt dzīvi.

Mēs liekam maskas. Dzeram vīnu. Tajā pašā laikā to visu pavada arī vientulības sajūta.

Daļēji albuma vāciņa tematiku iedvesmojusi arī albumā esošā dziesma "This Dinner", kas ir reflektīva kompozīcija par laiku, kad es ASV strādāju mākslas galerijā. Tā kā tā bija privāta mākslas galerija, mums bija jāstrādā cieši ar mākslas kolekcionāriem. Viņi, tā teikt, bija mūsu klienti, kas nāca pie mums iegādāties mākslas darbus. Diezgan bieži bija situācijas, kad, sēžot pie grezni klāta vakariņu galda, mēģinu kādam izstāstīt, kāpēc šis mākslinieks ir vērtīgs, kāpēc kolekcionāram vajadzētu iegādāties šo darbu. Un vienu brīdi tas šķita tāds netīrs process, kurā tu  cilvēkam mēģini aprakstīt kaut ko brīnišķīgu, bet viņš to neredz. Tu mēģini stāstīt par mākslu cilvēkam, kam acīmredzami tā neinteresē. Kāpēc es viņam mēģinu iestāstīt, ka tas ir kaut kas labs? Es jau zinu, ka tas ir labs! Tas svarīgums rodas sociālajā aktā – mēs atbalstām mākslu, kaut gan mēs neredzam, kāpēc mēs vēlamies vai nevēlamies būt šai vidē. Šī pieredze lika man padomāt par to, cik mākslas pasaule arī var būt pragmatiska, ka tā kādam ir bizness. Ja nesamaksāsi tos 10 000 dolārus mēnesī par īri, tad tev no galerijas būs jāizvācas. Tad sanāk – tu it kā strādā ar mākslu, kas var šķist kaut kas pārpasaulīgs, tajā pašā laikā tev jāsaskaras ar realitāti, kur māksla tev kādam būs jānotirgo.

Albums “Mausoleum”

Nereti saka, ka māksliniekiem piemīt pareģa spēja. Citi oponē – tā nav pareģa spēja, bet gan jūtīgums, kuru mākslinieki sevī ir apzinājušies. Kā tev liekas?

Es piekritīšu apgalvojumam – mākslinieki ir jūtīgi. Man šķiet, šobrīd notiekošais ir sekas tam, ko mēs jau kādu laiku varējām redzēt mūsu kultūrā, un veidā, kā mēs komunicējam ar pasauli. Mēs – kā indivīdi. Kā mēs izmantojam tehnoloģiju, piemēram, aplikāciju “Instagram”, kurā ir iespējami neskaitāmi daudz filtru jeb maskas.

Kā tas viss savā būtībā ietver laikmeta esenci, kad mēs visu laiku visdažādākos veidos mēģinām novērst uzmanību no tā, kas ir mūsu katra personīgā, cilvēciskā esence.

Bieži vien domājot, ka tas, kas esmu, nav nekas vērtīgs. Tāpēc izmantojam vizuālos efektus un tehnoloģijas, un tas nav nekas nosodāms vai slikts! Tāds vienkārši ir konkrētā laikmeta gars. Šīs tendences kļuva arvien redzamākas un redzamākas, un arī mēs tās uztvērām un kā mazu pareģojumu iekļāvām savā albumā. Jā, mākslinieki ir jūtīgāki un laicīgāk spēj saredzēt notikumu virzību, bet es neteikšu, ka tie ir tikai mākslinieki. Es domāju, ka visi cilvēki ir pietiekami jutīgi. Vienīgi, ja tev nav bijusi iespēja vai vajadzība artikulēt kultūras vai sociālās parādības, tās “nākotnes vīzijas” tā arī paliek noklusētas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti