Sarunā ar Latvijas Radio 3 "Klasika" jaunā diriģente dalās atmiņās par konkursu, kas atrāva durvis viņas starptautiskajai karjerai, atklāj, kā ar viņu saprotas Amsterdamas kori, stāsta par savas dzīves lielākajām avantūrām un trakākajiem mākslinieciskajiem projektiem un ieskicē arī to, kāpēc koncertos Latvijā jaunnedēļ diriģēs Bahu, Mendelszonu un Brāmsu.
Ilga Auguste: Redzot jūsu šīssezonas koncertu kalendāru, kurā cits aiz cita, lai nokļūtu jūsu rokās, savu kārtu gaida deviņi Eiropas vadošie profesionālie radio kori, nāk prātā Marģera Zariņa romāna "Trauksmainie trīsdesmit trīs" nosaukums, jo jūnijā esat nosvinējusi savu 33. dzimšanas dienu. Šo grandiozo iespēju – strādāt ar labākajiem koriem, burtiski ik pa divām nedēļām atrodoties kāda cita profesionāla kora priekšā, jūs uztverat kā Eriksona konkursa balvu vai tomēr kā smagu un trauksmainu darba cēlienu?
Krista Audere: Varbūt pirmajā dienā pēc konkursa uzvarēšanas man tas likās trauksmaini – kas ar mani ir noticis, bet nē,
dzīvoju vienos priekos un vienā laimē, un man nekad nav labāk dzīvē gājis kā Jēzus vecumā. Tas trīsdesmit trijnieks droši vien būs ierakstīts zvaigznēs un manā atmiņā. Šis ir mans labākais gads vismaz līdz šim, cerams.
Vai arī Garīgās mūzikas festivāla koncerti ar Valsts akadēmisko kori "Latvija", par kuriem runāsim nedaudz vēlāk, kas gaidāmi 27. un 28. augustā, pieder pie Eriksona balvu fonda?
Nē, tas ir papildu prieks. Jo tajā desmit koru sarakstā, kas man tika pasniegts, nebija neviena latviešu profesionālā kolektīva. Līdz ar to šis īstenībā ir vēl lielāks balvu fonds – tikt uzaicinātai Latvijā.
Tikt novērtētam Latvijā – šis ir tāds vēl viens Eriksona konkursa pavērsiens, par kuru nekad mūžā nebūtu iedomājusies, ka tas varētu notikt. Tā kā ir vēl labāk, nekā šķiet.
Latvijas mākoņu polifonija
Tā nu ir sanācis, ka jūs daudz labāk pazīst ārpus Latvijas nekā Latvijā, jo jau vairākus gadus jūsu profesionālā karjera saistīta ar Amsterdamu. Kā jūs tur nokļuvāt un kāpēc tieši Amsterdama? Tā bija nejaušība vai tomēr likumsakarība?
Gan, gan.
Bakalaura programmu apguvu šeit, mūsu pašu akadēmijā, bet paguvu arī pamācīties Štutgartes Mūzikas augstskolā uz pusgadu,"Erasmus" programmas ietvaros, un man atvērās pilnīgi tāda kā priekškara sajūta, kad uzzināju – izrādās, ir viss kaut kas, ko es neesmu "pagaršojusi"!
Tolaik biju ļoti jauns skuķis, man bija divdesmit trīs, un man vienkārši bija āķis lūpā! Pēc Štutgartes bijis skaidrs, ka gribu studēt kaut kur citur, un Amsterdama bija tāds laimīgs pavērsiens: tur nokļuvu "Erasmus" pirmajā maģistrantūras gadā un tad man vienkārši tur sāka patikt pārāk labi... Un tā arī tur paliku, pabeidzu maģistrantūru tur. Bija visādi plāni: bija plāns braukt uz Vāciju, uz Londonu. Katrā ziņā pēc bakalaura studijām man bija skaidrs, ka gribu turpināt studēt ārzemēs.
Vai esat apguvusi arī holandiešu valodu?
Man žēl atzīties, bet esmu to apguvusi slikti. (smejas) Lai gan savus korus vadu holandiešu valodā, jā, bet man liekas, ka viņiem tas liekas ļoti amizanti. Mani tulkojumi no latviešu vai angļu valodas kļuvuši vēl smieklīgāki, nekā to varētu paši vietējie pateikt. (smejas) Bet jā, es runāju, runāju. Īpaši kafejnīcās holandiski runāju ļoti labi. (smejas)
Kādā no intervijām, šķiet, nīderlandiešu žurnālistei, jūs teicāt, ka Amsterdamā nokļuvāt jau kā "noformējusies" diriģente, bet saprašanu par koriem, kordiriģēšanu un kora skaņu jums devusi tieši Latvija. Cik spēcīgu joprojām sajūtat latvisko kordiriģēšanas skolu?
Tā ir visa pamatā. Vēl pagājušonedēļ biju diriģēšanas meistarklasēs, kurās mācīju diriģentiem taktēt.
Ja tā skrupulozi pavērtē manas kustības, manas rokas un tehniku, tas viss ir iemācīts Latvijā.
Ferijs Millers bija tas pirmais pedagogs, kurš ļoti labi ielika visus pamatus un iedeva arī to dzirksti braukt arī uz konkursiem, bez viņa tas arī nebūtu sācies. Man vakar bija prieks dzirdēt kora "Kamēr..." uzstāšanos ar Jurģi Cābuli. Klausījos viņu skaņu, skatījos Jurģa diriģēšanu un sapratu, ka aizvien vairāk noķeru to, cik manī tas viss atbalsojas un skan! Protams, tas viss ir apāvies ar daudz ko citu, kas iegūts arī citur, bet esmu vairāk latviska un kļūstu vēl vairāk latviska savā skaņā, nekā es to droši vien varētu pati atzīt, to tikai citi cilvēki var pamanīt. Bet tu nevari izmainīt to, kas esi, un es esmu latviešu kordiriģente, kura mācījusies Latvijā. Līdz ar to – jā, es noteikti nesu Latvijas kordiriģēšanas skolu pasaulē.
Cik liela ir jūsu tagadējā koru saimniecība Amsterdamā?
Nu jau Nīderlandē vairs man palikuši tikai divi amatieru kori, jo nevarēju visus četrus turpināt. Tie ir divi kamerkori – viens Amsterdamā, viens Utrehtā, kuri ir ar mieru mani redzēt un neredzēt tad, kad man jābūt kaut kur citur. Un par to man liels prieks, jo man vēl joprojām ļoti tuvu ir mana amatieru koru kustība un tā ģimenes sajūta, ko varu radīt savā kolektīvā. Strādāju ar visiem Nīderlandes profesionālajiem koriem vai nu kā repetitore vai pieaicinātā diriģente – tie ir "Cappella Amsterdam", Nīderlandes Radio koris un Nīderlandes kamerkoris. Nākotnē ir visādi projekti. Tagad katru mēnesi būšu citā Eiropas malā.
Atgriežoties vēl pie Amsterdamas. Vēl pirms gada jums bija četri amatierkori. Kā tikāt pie veseliem četriem – vai Nīderlandē ir vērojams kordiriģentu deficīts?
Grūti atbildēt uz šo jautājumu. Varbūt ir ļoti liels labu diriģentu deficīts. Bet skaidrs, ka
visi mani darbi ir iegūti konkursa kārtībā; nevienu darbu man neviens nav vienkārši iedevis vai uzaicinājis to darīt. Tas viss ir dūšīgi nopelnīts.
Latvijā diriģentu ir daudz, es varētu viņus aicināt par saviem kolēģiem – man ļoti trūkst cilvēka, ko varētu aicināt uz saviem mēģinājumiem, kad es pati netieku. Tā kā – jā, iespējas ir visur. Labus diriģentus vajag visur. Dziedātāju ir ļoti daudz, un dziedāt gribošu kolektīvu ir vairāk, nekā vajag.
Krista, vai Nīderlandē esat uz palikšanu?
Vai, cik grūts jautājums... Šobrīd es tur palikšu, jo man ir arī mazs bērns, un viņš tur ir iekārtojies ļoti labā dārziņā. Arī mans vīrs strādā Nīderlandē. Nezinu. Tā palikšana ir tāds sarežģīts jautājums. Tikko esi izbraucis no pirmās palikšanas ligzdas, tas jautājums vienmēr būs atvērts.
Es nekad nevarēšu pateikt, kur es gribu dzīvot un kā es gribu dzīvot, es tikai zinu, ka šobrīd ir ļoti labi un tā rēķināšana nākotnē ir tāda ļoti abstrakta.
Protams, tas vienmēr jāsaskaņo ar ģimenes locekļiem. Redzēsim, kur es nonākšu, nav ne jausmas. Esmu atvērta pilnīgi visam. Vismaz muzikāli. Vienīgā lieta, ko es tiešām katru dienu pārdzīvoju, ka neesmu Latvijā pie mammas un tēta Cēsu pusē, neredzu saulrietus, Latvijas mākoņus, liepas ar dūcošajām bitēm, kalnus, ieplakas un ielejas – daba Nīderlandē man nešķiet augstākais sasnieguma punkts. (smejas)
Mākoņi tur ir citādāki?
Jā, pilnīgi citādāki! To var jau redzēt, laižoties lejā ar lidmašīnu: Latvijā tu pēkšņi iebrauc tādā mežā ar mākoņiem. Latvijā mākoņi ir kaut kas vienreizējs! Tie kustas, dzīvo savu dzīvi, tāda mākoņu polifonija.
Bez dziesmas – neiespējami
Krista, kā un kāpēc jūs nolēmāt mācīties Rīgas Doma kora skolā?
Pirmo klasīti pabeidzu Liepājas mūzikas skolā, un man jāsaka paldies maniem vecākiem, kuri bija gatavi mainīt visu savu dzīvi, apmest kūleni un mūs abas ar māsu aizvest uz Rīgu, jo Liepājā bija ļoti labi pedagogi, kas teica – varbūt šīs meitenes vajag pamēģināt ielikt citā skolā... Un kura tad tā "cita skola" tajos laikos bija? Tikai Rīgas Doma kora skola, kurā mēs dziedājām vislabākajā līmenī. Protams, vēl aizvien tas tur notiek.
Tā nu vecāki mani ielika Rīgas Doma kora skolā, mani pieņēma, un ļoti liels paldies Valdim Bernhofam, kurš atrada papildu krēslu klasītē, kurā jau bija par daudz bērnu... Mani nolika sēdēt pie radiatoriem. (smejas) Bet es tur laimīgā kārtā tiku – bez tā vispār manis nebūtu ne te, ne kaut kur citur.
Varbūt būtu laimīga, cerams, bet bez Doma kora skolas tas viss nebūtu iespējams – vismaz manā izpratnē.
Bet droši vien visam pamatā ir kādi muzikālie aizmetņi bērnībā, kas tika pamanīti. Kas bija tā mūzika, kas rosināja jūsos interesi par mūziku un muzikālā talanta atklāšanu?
Mani vecāki ir mūziku ļoti mīloši cilvēki, mamma pat kādu brīdi mācījusies kordiriģēšanu. Varbūt es neuzaugu vismuzikālākajā ģimenē, bet
man apkārt bija ļoti dažāda mūzika: vienmēr mājās bija klavieres, uz kurām spēlēju Bītlu dziesmiņas, tētis mašīnā vienmēr klausījās Luisu Ārmstrongu. Mācoties kordiriģēšanas nodaļā, mani aizrāva džezs, populārā mūzika un diriģenti, kuri mācījās Mālera simfonijas.
Man vienmēr likās, ka kora dziesma un vispār dziedāšana ir vienīgais veids, kas mani interesē. Un tas man likās tik pašsaprotami, ka negribēju sevi nomākt tikai ar vienu lietu. Pēc horoskopa esmu Dvīnis.
Man vajadzīgas daudzas un dažādas lietas, kas mani aizrauj, bet bez dziesmas tas jebkurā gadījumā ir neiespējami.
Doma skolā jau arī – studējot kordiriģentos, jebkurš kordiriģents bija dziedātājs, un tu nevarēji nonākt nekādā tribīnē, ja nebiji dziedājis pie Airas Birziņas, Sigvarda Kļavas, Māra Sirmā, Jāņa Erenštreita un visiem pārējiem, līdz ar to manī ir pateicība maniem vecākiem, ka viņi man ir devuši balsi – zinu, ka man ir laba dziedāšanas balss, bet es ļoti ātri atskārtu, ka man tā dziedāšana ir veids, kā tikt mēģinājumos, kuros gribu redzēt, kurš diriģents ko un kā diriģē… Esmu dziedājusi ļoti labos profesionālos koros Latvijā un arī Nīderlandē, kur esmu ļoti daudz ko iemācījusies, bet man tā dziedāšana vienmēr ir sagādājusi pārāk daudz stresa. Bet jā – man prieks, ka es varu dziedāt, un prieks, ka mūsu Latvijas kultūra audzināja diriģentus, kuriem bija jāmācās dziedāt izcilā līmenī, un paldies visiem maniem vokālajiem pedagogiem, kas man to ir mācījuši, likuši iet uz ieskaitēm un tikt pāri stresam. (smejas)
Lūdzu, apklusti!
Cik novērots, orķestranti vairāk ciena diriģentus, kuri neizplūst garos skaidrojumos, kā kam jāskan un kā to panākt. Kā tas ir ar koristiem?
Vispār jau kordiriģenti ir ļoti pazīstami ar savu vāvuļošanu – jāsaka, kā ir. Mums to pat māca skolā – ka ir jāstāsta un jāiedvesmo. Bet tas tāds sākuma posms.
Es joprojām mācos un ļoti bieži rakstu uz nošu lapām – lūdzu, nerunā, lūdzu, apklusti, Krista! Šeit parādi, nevis pastāsti. Un to arī visiem saviem studentiem mācu – un tā ir tā mana lielākā mācīšana – kā nerunāt, bet kā ar rokām un visu pārējo darīt mūziku labāku. Jo mēs pēc savas uzbūves esam dejotāji, nevis lektori.
Man joprojām ir garš ceļš ejams, un īpaši tagad, kad būs mēģinājumi, kurus latviešu valodā neesmu vadījusi ļoti sen, man droši vien būs ļoti grūti apstāties un nestāstīt visu, bet vienkārši darīt – efektīvi un bez pļāpāšanas.
Stāsta, ka jūsu kora mēģinājumos kopā ar Amsterdamas kori "Venus" valdot ļoti daudz jautrības, smieklu un īpašu vingrinājumu.
Esmu ļoti daudz mācījusies psiholoģiskās "šantāžas" metodes, lai cilvēkus padarītu par viņiem pašiem. Jo es tiešām uzskatu, ka cilvēkam ir jābūt atbrīvotam un laimīgam, lai viņš darītu to labāko. Ir ļoti dažādi cilvēki, bet vienmēr vietā būs labs joks atmosfēras radīšanai. Bet es gan arī pati esmu tāds cilvēks, ka ilgstoši nemāku izturēties ļoti nopietni – man patīk joki, man patīk fiziska dziedāšana, man patīk cilvēki, kuriem nav baiļu otram uzlikt roku uz pleca. Un beigu beigās dziedāšana ir tik fiziska aktivitāte, ka sēdēšana uz krēsla var kļūt par kaut ko tik šausmīgi nesaistītu ar realitāti, ko mēs darām koncertos. Tā kā – jā, esmu jautra diriģente vēl joprojām.
Vai mēģinājumos vingrināt tikai balsi, vai arī citas ķermeņa daļas?
Pirmās divdesmit minūtes visiem amatieru koriem ir joga. Vismaz es to tā saucu, un tā ir smieklīga joga ar parametriem, lai varētu sagatavot arī balsi. Savā praksē esmu pilnībā pierādījusi: lai tiktu pie labas balss, cilvēki var iztikt bez vokālas vingrināšanās – to var panākt ar elpas vingrinājumiem, kustēšanos, smiešanos, vienam otra ķermeņa "dauzīšanu". Nav obligāti jādzied uz "ī" un "ā" desmit minūtes, lai nonāktu pie laba legato un visa pārējā. Es to daru vienkārši sevis dēļ un arī dziedātāju dēļ, un tā ir tāda ābece, bez kuras nevar sākties mēģinājums.
Sarkanais paklājs latviešu priekšā
Kā Nīderlandes kori, ar kuriem sākāt strādāt, pieņēma jūs tieši kā latviešu diriģenti?
Ļoti labi! Es jau arī izskatos viņiem ļoti "saprotami" – blonda, diezgan gara auguma, zilām acīm.
Turienes kordziedātājiem ir ļoti liela mīlestība pret Baltijas mūziku, līdz ar to es, tiklīdz nonācu pie viņiem, izjutu cieņu – tāpēc, ka cilvēki saprot, no kurienes esmu nākusi.
Un tā ir tā Latvijas bagātība, kas palīdz viņiem izritināt sarkano paklāju mūsu mūziķu priekšā... Jo ir skaidrs, ka mēs nākam no kultūras, kura ir tik ļoti bagāta. Nīderlandē nav savas folkloras, savas dziedāšanas skolas, par kuru varētu teikt, ka mēs tagad savas tautasdziesmas dziedam vai vispār mums ir kaut kas savs, ko mēs visi kopā varam padziedāt, kaut vai autobusā sēžot. Tas nav tā, kā tas ir Latvijā, un viņiem par to ir diezgan liela sāpe. Līdz ar to es ienācu ar savu radošumu un savām zināšanām. Lielākā problēma, protams, bija sākt apgūt viņu repertuāru un ieklausīties viņu kvalitātēs, lai es kļūtu par mūziķi, kas nav tikai Latvijas vārda nesēja Nīderlandē, bet mūziķe no Latvijas, kurai ir ļoti plašs redzējums visādās citādās kultūrās un zemēs. Nīderlandei ir vajadzīga gan vācu, gan franču, gan angļu kultūra, lai tur varētu darīt jebko.
Varbūt kādam no saviem koriem esat iemācījusi kādu latviešu tautasdziesmu vai iestudējusi kādu latviešu autoru darbu?
Ļoti bieži! Sākumā ar saviem amatierkoriem bieži dziedājām tautasdziesmas, bet tagad viņi ļoti daudz vēlas dziedāt Pēteri Vasku. Arī sarežģītās kompozīcijas. Varbūt neveidoju tieši latviešu komponistu programmas, bet latviešu un Baltijas komponisti ir ļoti klātesoši jebkurā programmā.
Savā darbībā esat pierādījusi, ka alkstat izrauties no tradicionālām koncertu vietām, piemēram, sarīkojot kādu oriģinālu koncertu baseinā. Kā skan koris baseinā? Vai ūdens neabsorbē skaņu?
Ja no baseina izlaiž ūdeni, skan ļoti labi. Tad ir ļoti laba akustika! (smejas)
Bet jūs dziedājāt ūdenī...
Mēs dziedājām ūdenī... Tas varbūt ir jautājums par kvalitāti un efektivitāti – ir jāizlemj, kas konkrētajā koncertprogrammā svarīgāks. Bet ir dziedāts visādās vietās – cietumos, ārtelpās, iekštelpās.
Un tas bijis tikai ar kori "Venus", vai arī ar citiem koriem, kurus jūs vadāt?
Jā, manas universitātes koris Amsterdamā pārsvarā uzstājas vai nu koncertzālēs, vai baznīcās, bet tas ir aktuāls jautājums.
Jebkurā Nīderlandes korī ļoti bieži notiek apspriedes, kur vēl mēs varētu aizbraukt, kur vēl nav dziedāts. Tā ir tāda aktīva koncertzāles meklēšana. Lai ne tikai dziedātu jaunā telpā un jaunā akustikā, bet ar jaunām programmas iecerēm sasniegtu arī cita veida publiku.
Jo, aizbraucot uz baseinu, mūsu publika bija arī vietējie baseina apmeklētāji – protams, citādā kārtā viņi nebūtu bijuši koncertā, bet – viņiem jau bija peldbikses līdzi un viņi vienkārši dzirdēja šo koncertu. Jā, nīderlandiešiem gribas iesaistīt pēc iespējas vairāk cilvēku, jo ir skaidrs, ka tie paši cilvēki iet uz tiem pašiem koncertiem – mums ir pašiem savs klausītāju loks, bet
jāmēģina kaut kādā veidā izglītot arī citi, mēģinot viņiem parādīt, ka mēs nedziedam tikai korālīšus vai tikai tautasdziesmas un ka mēs varam būt gan apģērbti, gan neapģērbti, gan izklaidējoši, gan jautri, gan nopietni, gan svarīgi, gan nesvarīgi.
Kormūzika ir kā varavīksne – tā arī jāmēģina par to stāstīt.
Visekstrēmākā skatuve – cietums
Kurus jūs pati uzskatāt par saviem trakākajiem projektiem?
Cietums vispār bija diezgan traki. Koncertprogrammu gatavojām ļoti ilgi, bet tad, kad nonācām cietuma cellēs, sapratām, ka neko no tā visa, ko esam iemācījušies, nevaram atskaņot šeit, jo neesam kopā. Katrā cellē ielīda varbūt pieci cilvēki – pieci soprāni vienā cellē un pieci soprāni otrā cellē, rezultātā mums bija jāmaina koncepts. Tas varbūt bija visekstrēmākais notikums, bet arī neaizmirstams. Ļoti neaizmirstams... Drīzāk ne muzikāli, bet emocionāli. Tie, kuri bija šajos koncertos, vēl joprojām to atceras. Mēs visi bijām apģērbti – tādiem mums bija jābūt. Smarža cita. Sajūta cita. Kurpes citas. Akustika cita. Cita iešana kopā, cita ēšana kopā. Tas viss, viss process, beigu beigās maina mākslu.
Kādas ir jūsu dzīves lielākās avantūras, kas varbūt nemaz nav saistītas ar mūziku?
Vislielākās avantūras saistās ar manu privāto dzīvi.
Droši vien tas, ka mans vīrs ir francūzis, ir diezgan liela dzīves avantūra, kas aizvedusi citos ūdeņos. Bet tā tiešām ir tāda avantūra, kam var ļauties tikai jaunībā – ar prieku lēkt visās upēs un skatīties, kas no tā sanāks. Jo vecāks kļūsti, jo mazāk drosmes.
Man pat liekas, ka bērna piedzimšana tajā pandēmijas laika nogrieznī bija milzīga avantūra no mūsu puses – kļūt par vecākiem brīdī, kad neviena vecmāmiņa nevarēja atbraukt ciemos. Arī piedalīšanās konkursos, bet īpaši jau piedalīšanās Eriksona konkursā bija lielākā avantūra, uz kuru es vienkārši saņēmos, nenobijos. Pašai prieks, ka man bija tik daudz kurzemnieces spīta un drosmes.
Mirklis, kas mainīja dzīvi
Kādu jūs šobrīd atceraties savu triumfu šajā konkursā? Jo uzvarētājs tomēr šajā konkursā ir viens. No 93 pieteikumiem no 31 pasaules valsts mūsu Krista Audere aiziet līdz finišam un uzvar. Kādas bija sajūtas, kad tika paziņots jūsu vārds – spējāt noticēt?
Jā, tāds klusums vētrā… Atceros, kā tika nosaukts mans vārds. Es arī nemelošu, ka biju ļoti gatavojusies uz to. Jau pirmajā astoņniekā man bija ļoti liels prieks iekļūt – par to jau man bija tāds šoks, ka tas var notikt. Jo vispār tikt uz turieni jau ir notikums, un tas man bija šokējošāk, nekā uzvarēt. To es ļoti atklāti pasaku. Manas labās puses ir darbs ar kori, un es biju muzikāli ļoti pārliecināta par to, ko gribu darīt, un visi kolektīvi kaut kā ļoti izteikti bija ar mani uz vienas stīgas. Tāpēc likās, ka man izdevās kaut ko panākt kopā ar viņiem, nevis man vienai pašai, kaut ko pierādot un parādot. Man bija ļoti laba sajūta līdz pat finālam. Un tad,
kad izdzirdēju savu vārdu, es vienkārši tā ieelpoju... Bet skaidrs, ka trīs sekundes vēlāk tu sāc raudāt, jo saproti, ka tava dzīve droši vien ir mainījusies. Tādus brīžus dzīvē varbūt piedzīvo tikai sportisti.
Tas ir tāds mūzikas sports – dzirdēt savu vārdu tādā īpašā brīdī un saprast, ka šis notikums būs kā šķirklis starp pirms un pēc. Lepnums, prieks, asaras, bailes – viss kopā.
Tagad mēs esam laika nogrieznī "pēc". Pēc Eriksona konkursa jūs teicāt – viss, ar konkursiem pietiek, tagad es strādāšu žūrijās.
Šausmīgi, es to pateicu! (smejas)
Piepildījies?
Jā, tas ir piepildījies, bet tas tik šausmīgi lepni no manis skanēja. Tā es to nebiju domājusi, protams. Vienkārši pēc šī konkursa man negribas vairs braukt un nevienam acīs līst, ka te es esmu un varu vēlreiz uzvarēt. Jo tā ir tāda sporta spēle, kas tevi vāra un mīca, un tas nav viegli – mentāli tam visam iet cauri. Un man prieks, ka man vairs tas nav jādara. Nu jau drīz arī gadu skaits to neatļaus, jo pārsvarā visi konkursi ir līdz trīsdesmit piecu gadu vecumam. Žūrijās sēžu aiz vēlmes iemācīties.
Sēžu diriģentu konkursos un vienkārši pierakstu – man ir tādas lapiņas, kurās pierakstu un "nozogu" no visiem iespējamiem [diriģentiem] gan repertuāru, gan žestus, gan jokus, gan uzacis, gan kurpes. Tāda ir mana iespēja mācīties.
Jo skolā es vairs neeju un šī ir mana iespēja redzēt, kas notiek ap mani un ārpus mana redzesloka, nevis tikai manā mēģinājumā.
Ar kuriem profesionālajiem koriem jūs gaida tikšanās pēc tam, kad būsit nodiriģējusi Garīgās mūzikas festivāla koncertu?
Septembrī dodos uz Zviedriju, kur atgriežos Bervalda zālē un diriģēšu Zviedrijas Radio kori. Oktobrī esmu Leipcigā, kur vēlreiz atgriezīšos decembrī. Novembrī būšu Minhenē pie Bavārijas Radio kora, arī pie RIAS Berlīnes Radio kora, kur gatavoju savu programmu. Tā tas ies apmēram līdz maijam. Ik pēc divām, trim nedēļām esmu kaut kur citur. Un pa vidu, kad neesmu nekur citur, esmu atpakaļ Nīderlandē vai nu pie saviem amatierkoriem, vai pie visiem profesionālajiem koriem.
Jūs gaida tikšanās arī ar "BBC Singers" un Francijas Radio kori.
Vēl ir Ungārijas Radio koris un vēl arī grieķi. "BBC Singers" paprasījis jau otru programmu, kas būs nākamgad maijā. Šobrīd plānoju 2024. gadu – līdz jūnijam ir apmēram skaidrs, kur es būšu.
Piedāvājumu ir ārkārtīgi daudz, iespēju arī daudz, bet cik liels ir jūsu šībrīža repertuāra kosmoss?
Diezgan liels – arī tāpēc, ka daudz braucu iestudēt programmas, ne tikai diriģēt kā solo diriģente. Sākot no Mālera un Bēthovena simfonijām līdz vēl neuzrakstītiem a cappella maziem skaņdarbiņiem. Neesmu ļoti nobijusies par šo visu, jo tā bijusi mana ikdiena pēdējos septiņus gadus – ka visur daru visu. Ceru tikai uzturēt kvalitāti, jo man ir tikai vienas smadzenes, kurās tas viss jāsaliek. Un pa vidu ir vajadzīgi brīži, kuros varētu ieelpot un iemācīties, galu galā – sēdēt pie klavierēm. Mācos tāpat kā pirms desmit gadiem – sēžu pie klavierēm, mācos partijas, klausos ierakstus un lasu grāmatas. Tas ir vienīgais veids, kā sagatavoties.
Programma kā terapijas sesija
Garīgās mūzikas festivālā jūs redzēsim ar Baha, Mendelszona un Johannesa Brāmsa kora motešu programmu. Vai ar šo mūziku saskaraties pirmoreiz, vai esat tomēr ar to jau strādājusi?
Šādā kombinācijā pirmoreiz – katru programmu mēģinu gatavot no jauna, bet visi darbi ir mani Nīderlandes atklājumi. Šo mūziku, protams, esmu dziedājusi arī Latvijā, bet nebiju ar to tā saaugusi kā pēdējos desmit gados, dzīvojot citur. Tā kā vedu jaunu māju sajūtu atpakaļ uz mājām.
Ko šī mūzika nozīmē jums un ko šī mūzika varētu nozīmēt cilvēkiem, kas klausīsies koncertu?
Šo programmu veidoju februārī. Mēs visi zinām, kas tobrīd notika, un, lai arī cik liels prieks bija par uzaicinājumu veidot šo programmu, tas man nāca diezgan tumšā periodā, kad es pati kā cilvēks un mamma mēģināju saprast, kā lai vispār atrod jēgu un spēku iet tālāk un saprast, vai vienkārši jānolaiž rokas, vai mums visiem jāpadodas vai jāiet ielās, vai mums jābūt laimīgiem vai nelaimīgiem par to, kurā pasaules malā esam, un vai pie mums ir miers aiz sliekšņa vai nē.
Šī programma man personīgi bija tāda terapijas sesija, kas pirmās trīs kara nedēļas palīdzēja pavadīt jēgpilni.
Šī mūzika ir balstīta uz tekstu. Tā nav tikai emocionāla piederība skaņai vai līdzi jušanai. Līdz ar to es ceru, ka visiem cilvēkiem būs desmit, piecpadsmit minūtes, lai pirms koncerta atnāktu un pasēdētu ar sevi klusumā, palasītu tekstu, kas ir visa centrā. Koncerta noslēgums ir diezgan triumfējošs, un pēdējā Baha motete tiešām mums dod iespēju ar gaišāku skatu uz pasauli nākt ārā no baznīcas un cerēt, ka mēs varam viens otru stiprināt.
