Sadaļas Sadaļas

Džeza impresijas

Par vibrofonu, studijām un kritiku. Saruna ar Ēriku Miezi

Džeza impresijas

Atmiņas par Latviju un dzīve Lielbritānijā. Saruna ar Ivaru Galenieku

Latvijas pārstāvniecība “jazzahead! 2021”

Interese aug – Latvija jau piekto gadu piedalās starptautiskā džeza konferencē «jazzahead!»

“Darbs sastāv no divām daļām: ir oficiālais darbs pie stenda, kur tu dari tieši tos visacīmredzamākos darbus, bet pēc tam nāk tas neformālais kontakts. Un tas neformālais man liekas jēdzīgāks un vērtīgāks – tāpēc, ka tieši tas kontakts paliek atmiņā,” LR raidījumā "Džeza impresijas" pastāstīja Evilena Protektore, kas kopā ar Santu Šilleri jau vairākus gadus veido Latvijas stendu starptautiskajā konferencē “jazzahead!”. Tā ir lielākā džeza mūzikas konference Eiropā, un Latvijas Mūzikas informācijas centrs tajā piedalās jau piekto gadu. Šogad konference notiek digitāli no 29. aprīļa līdz 2. maijam, un arī Latvija gaida interesentus savā virtuālajā stendā.

Anete Ašmane: Kas īsti ir “jazzahead!”?

Evilena Protektore: “Jazzahead!” ir Eiropas vislielākā konference, gadatirgus, kas veltīta tieši džeza mūzikai. Tajā satiekas dažādi cilvēki – mākslinieki, producenti, eksporta biedrības – un Latviju šogad jau piekto gadu pēc kārtas pārstāv Latvijas Mūzikas informācijas centrs. Mēs ar Santu katru gadu tur braucam stāstīt cilvēkiem par to, kāds ir Latvijas džezs, kādi mākslinieki mums ir, kādi kolektīvi, kādi klubi, koncertzāles, respektīvi – kur džezs skan un kas to mūsu džezu atskaņo.

Santa Šillere: Jā, un es varu tikai piebilst, ka tas varētu būt ne tikai Eiropas lielākais notikums, bet pieskaitāms noteikti kā viens no pasaules svarīgākajiem džeza notikumiem, jo “jazzahead!” tiek pārstāvēta 61 pasaules valsts un arī apmeklētāji, manuprāt, visu to dienu gaitā ir līdz pat 20 000. Tā kā tas tāds Eiropas un arī pasaules ļoti, ļoti nozīmīgs pasākums, kurā patiesībā liels gods būt arī Latvijai.

Evilena Protektore: Katru gadu mēs gatavojam mūzikas izlasi, kas sastāv no vissvaigākajiem ierakstiem, ko laiž klajā latviešu džezmeņi. Pērnā gadā, kaut gan mēs neaizbraucām uz Brēmeni, jo pandēmijas dēļ nācās visu konferenci atcelt, mēs tik un tā sagatavojam tādu izlasi, kurā bija iekļauti vissvaigākie pērnā gada ieraksti. Un šogad, protams, mums jau ir jauna izlase, un šogad tā sastāv no diviem diskiem, nevis no viena diska, kā bija visos iepriekšējos gados, šoreiz tā ir kuplāka –18 skaņdarbi.

Kas ir tie spilgtākie mirkļi šo gadu laikā, kas jums palikuši atmiņā no piedalīšanās šajā pasākumā?

Santa Šillere: Es atceros to pirmo reizi, kad Ināra Jakubone uzrunāja mani piedalīties “jazzahead!”. Sākumā jautājumu bija vairāk nekā atbilžu, līdz ar to tas pirmais gads bija tāds reāls testdraivs, ja tā var izteikties, jo viss bija jauns. Arī tās pašas pirmās dienas, kad es un Evilena ieradāmies Brēmenē, tika uzstādīts šīs Latvijas reklāmas stends, un tas pirmais gads bija tiešām ļoti izzinošs, jo daudzi cilvēki, ļoti daudz sarunu, daudz nāk un interesējas, kādi jums ir mūziķi, citi nāk un interesējas, kādi jums ir festivāli, citi interesējas arī par izglītības jautājumiem. Tā kā tiešām

par Latviju ļoti daudzi interesējās jau pirmajā gadā, kad mēs bijām ieradušies, un gribas teikt, ka katru gadu tā interese ir tikai augusi.

Vēl pie pirmā gada pārsteigumiem atminos, ka pie mūsu stenda bija pienācis kāds mūzikas žurnālists, džeza pētnieks no Vācijas...

Evilena Protektore: Jā, viņu sauc Albert Caspari, un mēs sakontaktējām viņu ar Indriķi Veitneru, ar kuru viņam bija gara saruna, kur Indriķis viņam izstāstīja detalizētāk par Latvijas džeza vēsturi. Un, jā, Alberts katru gadu nāk pie mūsu stenda, katru gadu interesējas, kas mums jauns notiek džeza pasaulē, un katru gadu Alberts taisa Latvijai veltītu raidījumu “Die Baltische Stunde”.

Kas ir tie lielākie ieguvumi no dalības šādā starptautiskā konferencē?

Evilena Protektore

Evilena Protektore: Es varu pieminēt vienu veiksmīgu piemēru, kas rezultējās pēc, manuprāt, trešā gada Marekam Amerikam un “Jersika Records” – viņš arī ir devies ar mums kopā piedalīties konferencē. Tur viņam sanāca iepazīties ar “Downbeat” žurnāla pārstāvjiem, un šī iepazīšanās rezultējās recenzijā par vienu no albumiem. Priekš Latvijas tas ir nenormāli labi, jo “Downbeat” ir viens no vissvarīgākajiem žurnāliem džezā. Tas ir amerikāņu žurnāls, un recenzija nozīmē, ka par tevi uzzinās burtiski visa pasaule – tas ir kaut kas, ko būtu simts reizes sarežģītāk dabūt, ja tu nebūtu bijis tajā konferencē.

Santa Šillere: Primāri tas lielākais ieguvums ir šo Latvijas vārdu iznest ne tikai Eiropā, bet arī pasaulē, jo katru dienu tiešām pienāk ļoti daudzi: gan menedžeri, festivālu rīkotāji, arī paši mākslinieki, kuri ļoti bieži arī paņem kontaktus no festivālu organizētājiem vai koncertu organizētājiem Latvijā.

Evilena Protektore: Diezgan interesants stāsts bija, kā mēs iepazināmies ar Kristīni Korbu, jo viņa pienāca pie mūsu stenda otrajā gadā. Un pienāca viņa nevis tāpēc, ka viņai bija ļoti interesanti, kas te notiek (nu, protams, tur visi skraida pa to konferenci un mēģina uzzināt kaut ko jaunu, jo tas informācijas apjoms ir vienkārši milzīgs, neaptverams), bet Kristīne ieraudzīja mūsu stendu un nolēma pienākt, jo viņas draugs, kuru sauc Lins Sītons, ir pavadījis vienu pusgadu Latvijas Mūzikas akadēmijā, mācot kontrabasu. Lins ir no ASV, no Ziemeļteksasas universitātes, un, pateicoties Fulbraita stipendijai, viņam bija iespēja pusgadu nodzīvot Latvijā. Un, kad viņš atgriezās atpakaļ Amerikā, viņš savā universitātē izstāstīja ļoti daudz labu lietu par mūsu valsti. Kristīne bija ļoti iedvesmota ar to stāstu, un tāpēc viņa nolēma arī atnākt pie mums parunāties. Un tad viņa bija ļoti pārsteigta, ka es biju pazīstama ar Linu, jo es tieši tajā brīdī mācījos Mūzikas akadēmijā – un tas kļuva par to iemeslu, kāpēc mēs sākām ar viņu draudzēties. Un tad nākamajā gadā mums sanāca viņu atvest uz Rīgu, lai mums būtu iespēja kopā rīkot koncertu Starptautiskajā džeza dienā, un bija arī meistarklases kontrabasistiem un vokālistiem, jo viņa gan spēlē kontrabasu, gan dzied.

Santa Šillere: Vēl, runājot par ieguvumiem:

tā unikālā iespēja vienuviet satikt menedžerus, producentus, ierakstu kompāniju pārstāvjus no visas pasaules. Un tu nekad nevari zināt, kad tieši šī tikšanās reize var kļūt liktenīga,

jo, protams, mēs zinām, kā tas strādā ikdienā – rakstīt e-pastus, sūtīt reklāmas materiālu par sevi, jebkādi citādi komunicēt attālināti –, bet, manuprāt, tā enerģija, kādu tu saņem dzīvajā kontaktā, ir neatsverama. Tā kā es domāju, tas ir liels ieguvums kā Latvijas pārstāvniecībai esot šajā pasākumā, gan arī vienkārši māksliniekam, kurš brauc un vēlas sevi reklamēt.

Santa Šillere

Bet personīgi mans mīļākais notikums “jazzahead!”, grūti izcelt tādu vienu, bet laikam visus gadus augšgalā izvirzās šovkeisi, kuri notiek katru dienu, cauru dienu. Tiešām ļoti bagātīga muzikālā pieredze, un priekš manis (cik es, protams, katru gadu var paspēt sadalīt šīs lomas, esot gan Latvijas stendā, gan arī šovkeisos) tā noteikti ir tāda mīļākā sadaļa, jo –

kur gan vēl tu dzirdēsi vienuviet tik daudz dažādu mūziku un arī tādas jaunas džeza vēsmas?

Evilena Protektore: Visinteresantākais, kas tur notiek, ir divas lietas. Pirmkārt, konferences programmā vienmēr ir kaut kāds izglītības aspekts. Katru gadu konference piedāvā visādas lekcijas, un tās lekcijas ir tiešam ļoti interesantas, teiksim, vienā gadā viņi piedāvāja ļoti interesantu meistarklasi par to, kā pozicionēt sevi “Spotify” platformā. Tad vienu gadu bija ļoti interesanta lekcija par to, kā prezentēt sevi vizuāli; runa bija par savu esamību internetā, tādās platformās kā, teiksim, “YouTube” vai “Vimeo” – tādās vietās, kur tu vari parādīt savu video, kur tevi var sastapt producenti un kur arī tevi skatās tie cilvēki, kas izvēlas māksliniekus konferences "showcase" programmai. Un tad viņi stāstīja par to, kā jāizskatās tiem video. Bet labs moments bija tāds, ka, noskatoties to prezentāciju, es sapratu, ka mūsu mākslinieki to jau tik un tā dara – ka mums video materiāls parasti ir ļoti labas kvalitātes, mēs parasti nesūtām video, kas ir nofilmēti ar viedtālruni vai kaut ko tādu. Tas jau ir ļoti labi. Bet es pieļauju, ka kādiem jaunajiem māksliniekiem tas noteikti noderētu, jo it īpaši tagad,

kad mēs esam pandēmijas apstākļos un nevaram klātienē apmeklēt koncertus, video paliek tas vienīgais variants, kā cilvēki var tevi redzēt.

Vēl viena lieta, ko es ļoti baudu katru reizi, ir tas socializēšanās aspekts, un tas drīzāk ir tāds neformālais socializēšanās aspekts, jo, iedomājies: tajā konferencē piedalās 61 valsts un visi tie tūkstoši dalībnieku, un tad kaut kā viņiem jāsakontaktējas tieši ar tiem dalībniekiem, ar kuriem grib sakontaktēties, jo, protams, vairākums ir mākslinieki, kas grib sevi piedāvāt festivāliem, žurnāliem, vai leibliem, bet vissvarīgākais, kas notiek tajā konferencē, ir kontaktu veidošana – kontaktu veidošana nevar īstenoties tādā piespiedu kārtā. Tev jāveido kaut kādas draudzības, tev jāsāk kaut kā kontaktēties, un tad viņi mēģina atrast kaut kādus kreatīvus risinājumus tam, kā piesaistīt cilvēkus apmeklēt savu stendu, un tad sākas: kāds tur piedāvā, teiksim, burgerus, kāds piedāvā savai valstij raksturīgāko alkoholu, tad kāds tur, teiksim, rīko kaut kādu ballīti “sestdienas rīta kafija”. Un tad viņi visiem piedāvā to kafiju, un tad, kad tu atnāc un esi kopā kaut kādā tādā reālākā situācijā, tad tu satiec kaut kādus cilvēkus un mēģini ar viņiem uzbūvēt tos kontaktus. Un tas ir visaizraujošākais, kas tur notiek, jo, protams, tas darbs tā kā sastāv no divām daļām: ir oficiālais darbs pie stenda, kur tu dari tieši tos visacīmredzamākos darbus – tu stāvi pie stenda, rādi savus materiālus, tu stāsti par tiem materiāliem –, bet pēc tam nāk tas neformālais kontakts un tas

neformālais man liekas jēdzīgāks un vērtīgāks tāpēc, ka tieši tas kontakts paliek atmiņā.

Santa Šillere: Runājot par kontaktiem, es, Evilena un arī Aleksandra Line, kura ir projekta vadītāja, esam arī ieguvušas tiešām labus draugus no Nīderlandes un no Ungārijas, ar kuriem mēs jau esam tādu tradīciju ieviesuši – katru gadu iet kopējās vakariņās, tā arī ir ļoti tāda jauka atmiņa. Mēs parasti runājam, kas kurā valstī notiek, un tā tiešām ir draudzība ne tikai formāli, bet arī neformāli. Un pēc šīm visām sadraudzībām arī pianists Pīters Sariks no Ungārijas bija atbraucis uz Latviju.

Evilena Protektore: Jā, pērnā gada janvārī viņam bija koncerts “VEF JAZZ CLUB”, kur viņš ar savu trio atskaņoja programmu veltītu Bartoka daiļradei.

Kā šogad notiks tik liela mēroga pasākums?

Evilena Protektore: Šogad viss notiks, protams, attālināti, jo pandēmijas dēļ neviens dalībnieks nevarēs ierasties Brēmenē.

Konferences organizatori ir uztaisījuši speciālu platformu, kas izskatās drīzāk pēc tāda sociālā tīkla, kur būs pieejami visi dalībnieki, kas šogad piedalīsies.

Tur arī būs pieejamas visādas lekcijas, nosauksim to par stundu sarakstu: katrā laika posmā notiek kaut kādas lekcijas, kaut kādas prezentācijas – dažreiz paralēli, dažreiz nē. Katram dalībniekam bija iespēja izvēlēties īpašu komplektu, kas ietver sevī noteiktu laika posmu, atvēlētu tieši tev, kurā tu vari darīt principā jebko, ko tu gribi. 45 minūšu garš posms, kurā, nu, dabiski, es varu iedomāties, ka cilvēki prezentēs savu džezu, par to nāks paziņojums visiem dalībniekiem un tas būs tā kā tavs personīgais šovkeiss. Un katram dalībniekam būs iespēja aplūkot, kas notiek visā tajā sociālajā tīklā, un tad katram dalībniekam būs iespēja sakontaktēties ar kādu personu vai kādu oficiālo, teiksim, stendu, tikai tas stends būs šoreiz digitāls. Katrs cilvēks var ienākt tajā stendā, apskatīties, vai kāds darbinieks ir pieejams sarunai ar viņu, var iniciēt video čatu. Respektīvi – tā pati komunikācija, kas būtu “dzīvajā”, tikai tas viss notiek digitāli, tev nav nekur jābrauc, tu sēdi mājās, komfortabli pie sava datora, pēti, kas notiek apkārt, un vari klausīties lekcijas, vari runāties ar pārējiem dalībniekiem, tu vari arī sameklēt kaut kādus konkrētus dalībniekus – nevis stendus, bet tieši cilvēkus –, mēģināt ar viņiem sarunāt tikšanās.

Santa Šillere: Un arī, runājot par Latvijas ieguvumu tieši šajā digitālajā gadā – manuprāt, brīnišķīga iespēja, ka mēs šīs pieminētās 45 minūtes būsim izmantojuši, es teiktu, uz visiem simts procentiem, jo Latvijai beidzot būs savs šovkeiss. Ja katru gadu tiek izgatavots šis kompaktdisks, kur var dzirdēt visus māksliniekus, tad šogad viņus varēs ne tikai dzirdēt, bet arī redzēt, un, manuprāt, tas būs brīnišķīgs ieguvums gan šīgada “jazzahead!”, gan arī paliekošs materiāls turpmāk, jo Latvijas Mūzikas informācijas centrs sadarbībā ar "JAZZin" komandu ir sagatavojis brīnišķīgu materiālu.

Es domāju, ka šī būs brīnišķīga iespēja arī pasaulei beidzot ne tikai parādīt audiāli, bet arī vizuāli mūsu foršos mūziķus.

Ja jaunais mūziķis, kurš varbūt ir tikai savas radošās dzīves sākumā, domā, vai ir vērts piedalīties šādās konferencēs, tad es noteikti varu teikt: ir pavisam liela iespēja, ka tieši “jazzahead!” pieredze būs atspēriena solis jaunām idejām un mērķiem savā radošajā karjerā. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt