Koncertos piedalīsies visi šī projekta viesmākslinieki – gan rīkles dziedātājs Bacorigs Vānčigs (Batzorig Vaanchig) no Mongolijas, gan sāmu joikotājs Kajs Sombijs (Kai Somby) no Norvēģijas, gan jodelētājs Albins Pauluss (Albin Paulus) no Austrijas un dziedātājs Edgars Lipors no Latvijas.
Seši dūdinieki un trīs bundzinieki, tomēr grupas nosaukumā allaž pirmās tiek minētas bungas. "Bungām ir ļoti liela nozīme mūsu grupā, arī veidojot skaņas balansu ierakstā," stāsta Kaspars Bārbals. "Līdz ar to, ka mums ir maz harmonisko instrumentu, bungas zināmā mērā aizpilda arī vidējās frekvences, līdz ar to skaņas balanss ir svarīgs. Arī tas, ka "Auļu" gadījumā uzsvars uz ritmu ir pirmais, kas ienāk prātā. Vēl viens aspekts - tā labāk skan latviski, nekā "dūdu un bungu grupa". Savukārt angliski sakām otrādi."
Jaunā programma tapusi divu gadu laikā. "Būtībā šos divus gadus esam diezgan intensīvi strādājuši, īpaši Kaspars, kurš dara visu," atzīmē Mārtiņš Miļevskis. "Tiklīdz bijām izbraukuši tūrē ar "Tautumeitām", sākām domāt tālāk, kā darīt, ko darīt, kur virzīties, un tad arī sāka rasties idejas, ka varētu ne tikai sadarboties ar dziedātājiem, bet paskatīties plašāk un tālāk."
Izmantot vīrišķo enerģiju
Jaunā programma būs zināms pretstats "Auļu" iepriekšējam albumam, kas tapis sadarbībā ar grupu "Tautumeitas" un kurā izcelti sieviešu vokāli un latviskā dziedāšanas tradīcija.
Programmā "Senču balsis" uzmanība pievērsta jaudīgām vīriešu balsīm, kas raksturo kādu reģionu. Skaņdarbos pazīstamu izpildītāju dziedājums no ģeogrāfiski atšķirīgām vietām ir sapludināts ar "Auļu" latviešu muzikālajās tradīcijās balstīto spēcīgo instrumentālo mūziku, radot iespaidīgu pasaules mūzikas programmu. Paši grupas mūziķi secina – "Auļi" šajā projektā visu laiku atklāj sevi no jauna.
"Tā bija sākotnējā ideja – šoreiz izmantot vīrišķo enerģiju un atrast balsis, kas būtu interesantas, varbūt nedaudz noslēpumainas, ne tik ļoti pierastas, varbūt arī ne gluži ikdienā tepat blakus dzirdamas," atklāj Bārbals.
"Tāpēc arī meklējām tādus dziedātājus, kas varētu ar bungu un dūdu mūziku labi iet kopā. Skatījāmies interneta plašumos, runājām, kādi varētu būt stili, kas pašiem ir saistoši. Rakstījām "Facebook" vēstules. Sākām ar Mongoliju, jo likās, ka tā rūkšana, virstoņi, rīkles dziedāšana varētu būt tas, kas vistiešāk saistās ar dūdu burdona mūziku. ''Youtube'' vietnē atradu dziedātāju Bacorigu Vānčigu, kurš ir ļoti populārs. Ir video, kur viņš sēž kalna galā viens pats, kamera raustās, vējš pūš mikrofonā, un viņš dzied dziesmu par Čingishanu. Tam ir desmit miljoni skatījumu, daudz komentāru un balss tāda, ka liekas – kalngals vibrē. Aizrakstīju viņam. Pusgadu nebija atbildes, sākām jau satraukties, ka tas projekts noteikti neizdosies, taču apmēram pēc pusgada saņēmām atbildi, itin kā viņam būtu uzrakstījuši vakar – labi, kas jums tur ir? Varam pamēģināt! Vēlāk noskaidrojās, ka tā bijusi viņa menedžere, jo viņš pats nerunā ne angliski, ne krieviski. Klipa filmēšanas laikā sapratāmies ar žestiem, jo mūzika jau ir universāla valoda."
Visi uz Mongoliju!
"Iecere sākumā bija tāda, ka divi grupas pārstāvji – Kaspars un Gatis – dosies uz Mongoliju ierakstīt mūziku, un tikai vēlāk mums dzima ideja, ka filmēt video mēs varētu doties visa grupa kopā, kas, protams, bija milzīgs izaicinājums," neslēpj Mārtriņš Miļevskis.
"Mongolija nav tā vieta, kur aizbraukt atpūsties – Rietumu kultūra tur nav tik ļoti ienākusi: tiklīdz izbrauc ārpus galvaspilsētas, redzi tradīciju. Ikdienā ir gan dziedāšana, gan staigāšana tautas tērpos."
Kaspars Bārbals atceras: "Ar Edgaru Liporu Latvijā ierakstījām trīs dziesmas, un šīs dziesmas ņēmām līdzi mūsu ceļojumos, lai atskaņotu mūsu jauniepazītajiem dziedātājiem – domājām risinājumus, kā viņi varētu piedalīties šajās dziesmās gan ar instrumentiem, gan balsīm. Paralēli ierakstījām vēl trīs viņu dziesmas. Grupā esam trīs, kuri strādā ar dziesmu aranžējumiem – Mārtiņš, Edgars Kārklis un es. No katras valsts katrs paņēmām pa vienai dziesmai un aranžējām savā skatījumā, tāpēc arī visā albumā ļoti jūtams "Auļu" kopsaucējs: var just, ka mēs to esam aranžējuši, bet tajā pašā laikā skaņa un dziesmu melodiskās uzbūves ļoti ietekmētas arī no šiem dziedātājiem. (..) Savukārt video skaidrāk parāda vidi. Nolēmām, ka daudz ar to nenopelnīsim, bet vēlamies šo projektu īstenot, tāpēc ieguldījām paši savus līdzekļus un braucām visi kopā."
Sasalušās bārdas, jodelētājs un spēka dziesma
"Mongolijai sekoja ziemeļi aiz polārā loka – Mongolijā bijām vasaras vidū, bet Norvēģijas ziemeļos ieradāmies mīnus 30 grādos ar lielām cerībām, ka kameras nesasals," atceras Kaspars Bārbals un atgādina, ka sāmu joikošana tiek uzskatīta par senāko Eiropas dziedāšanas tradīciju, vismaz pašu sāmu vārdiem runājot. "Joikošana mums parādīja pavisam citu skatījumu uz pasauli, citu pasaules sajūtu. Bijām gan nobijušies, ka neredzēsim ziemeļblāzmu, bet, kad divus vakarus pēc kārtas to redzējām, bijām pārlaimīgi.
Filmējām ārā, īpašā režīmā. Uz aizsalušas upes nolikām bungas, bundzinieks Kaspars apgūlās lielā kažokā, pusstundu gulēja sniegā, lai mēs iegūtu desmit sekunžu garu video."
Puiši smej, ka visiem grupas bārdainajiem vīriem, ieskaitot abus Kasparus, bārdas bijušas sasalušas. Izejot ārā, nedaudz parunājot, jau esi kļuvis par lāsteku!
"Interesanti, ka pats joikotājs Kajs Sombijs ir īstens rokeris, bet ļoti labi pārzina joikošanas tradīciju, ko apguvis jau bērnībā – vēlāk ātri sapratis, ka tā jāiesaista mūzikā, ko spēlē ikdienā," atzīmē Bārbals.
Savukārt atrast austriešu jodelētāju nav bijis nemaz tiki vienkārši, jo daudziem raksturīgs šlāgera piesitiens. "Caur Dainu Zalāni atradām Albinu Paulusu – viņš pats ir klasiski izglītojies obojists, kurš spēlē austriešu dūdas, kuras pats uzbūvējis no koka, kas aug viņa pagalmā, turklāt viņš ir arī vargāna virtuozs un spēlē stabules," stāsta Mārtiņš Miļevskis.
Par latvieti, vīru kopas "Vilki" vadītāju, aktieri, dziedātāju un mūziķi Edgaru Liporu šaubu nav bijis.
"Pirmkārt jau tāpēc, ka mūsu uzstādījums bija – radīt sajūtu, ka mūzika, ko spēlējam, pārstāv senāko slāni. Mani un arī vairākus citus "Auļu" dalībniekus jau kopš seniem laikiem uzrunājusi vīru kopa "Vilki", jo viņi ļoti labi pārzina šo seno slāni. Edgars pats arī spēlē kokli, kas likās ļoti svarīgi. Tāpēc viņa kandidatūra pat īsti netika apspriesta: es piedāvāju, un visi pārējie uzreiz teica – jā. Tas arī attaisnojies! Tā ir dziesma "Dzelzs vārdi", ko Edgars atnesa kā savu piedāvājumu – tie ir tādi kā buramvārdi, kā spēka vārdi, kas palīdz aizsargāties un mums dod spēku doties atkal tālāk. Šī dziesma tad arī noslēgs gan albumu, gan koncertu, un ar to visiem vēlēsim labu – izturību un spēku, lai visi ir pasargāti. Dziesmas beigās muzikālā izteiksmīgā posmā visi dziedātāji parādās vienlaicīgi," – tā Kaspars Bārbals.
Izturēsim!
Katru dienu pa koncertam – vai tas maz iespējams? "Izturēsim!,” apgalvo Mārtiņš. "Pieredze mums ir, arī visi mūsu viesmākslinieki ir profesionāļi šajā jomā, un mums ir ļoti pārdomāts tūres plāns, lai mēs arī sevi nepārslogotu un uz koncertiem būtu formā. Mums kā mūziķiem tas ir normāls darba režīms," uzsver Kaspars Bārbals.
Koncertos mūziku papildinās video – tajā varēsim vērot ainavas no vietām, kur puiši bijuši. Katrai dziesmai būs cita bilde, kas kopā ar skaņu palīdzēs doties šai ceļojumā.
Koncertos tiks spēlēts viss albuma materiāls. "Savādāk nemaz nevar būt! Turklāt albuma materiāls tiks papildināts ar viesmākslinieku solo, lai klausītāji bez "Auļu" "piemaisījuma" varētu novērtēt un sadzirdēt smalkās nianses," – tā Kaspars.
Varbūt varam cerēt, ka Kajs Sombijs nojoikos ''Auļus''? "Mēs uz to ļoti gribētu cerēt, bet ar šīm lietām tik vienkārši nemētājas,” nopūšas Kaspars Bārbals un atstāsta Kaja teikto: "Attiecībā uz personām ir tā: tu drīksti joikot kādu cilvēku, bet nedrīksti joikot pats sevi.
Savukārt, ja kāds cits joiko tevi, tad tu dzīvosi mūžīgi. Un, ja viņš nojoikotu "Auļus", mēs varētu ierakstīt vēl simt albumu!"
