Māris Čačka dzimis Varakļānos, beidzis Daugavpils Universitāti, kādu laiku bijis mācībspēks tās Mūzikas un mākslu fakultātē. Pedagoģijas doktors. Kopš 1997. gada piedalījies vairāk nekā 80 izstādēs, no tām 19 bijušas personālās. Čačkas grafikas un gleznas izstādītas dažādās Latvijas, Lietuvas, Baltkrievijas, Vācijas, Itālijas, Zviedrijas, Ukrainas, Polijas pilsētās; mākslinieks kopš 2004. gada bijis kurators vairāk nekā 60 projektiem un starptautiskiem simpozijiem. Latvijas Mākslinieku savienības un biedrības “Grafikas kamera” biedrs, viņa darbi ir muzejos un privātkolekcijās Latvijā, Lietuvā, Vācijā, Lielbritānijā, Norvēģijā un citur.
Ludmila Vessele: Kā pārdzīvojāt pašu bargāko ārkārtējās situācijas laiku?
Māris Čačka: Tas bija sava veida pārbaudījums, bija jāturpina visi iesāktie darbi, visa mūsu daudzšķautņainā darbība. Pandēmija radīja nesaprotamu stāvokli – es sāku strādāt jaunā amatā, man aiz muguras ir, pēc reģionālajiem mērogiem, diezgan liels kolektīvs, visiem vajadzīgs darbs. Kā rīkoties, lai saglabātu to kvalitātes zīmi, kāda ir mūsu centram, kā sagatavoties tam brīdim, kad ārkārtējā situācija beigsies un mēs no jauna sāksim pieņemt apmeklētājus? Izveidojies sarežģītais stāvoklis lika daudz domāt, arī par nākotni. Informācija mainījās katru dienu, neviens neko nesaprata – ne es, ne mani kolēģi no mākslas centra, ne kolēģi no citiem muzejiem.
Visa pasaule izrādījās vienā laivā, visi meklēja jaunas komunikācijas formas, lai pabeigtu iesāktos projektus un domātu par jauniem.
Vai gatavojaties kaut ko mainīt centra darbā? Ir precīza shēma: četras lielās ekspozīcijas gadā, simpoziji, meistarklases bērniem un pieaugušajiem, kamermūzikas koncerti un radošās tikšanās. Vai kaut kas nāks klāt vai ies mazumā?
Joprojām būs četras izstāžu sezonas. Pašlaik veidojam stratēģiju nākamajiem septiņiem gadiem, tas būs mūsu galvenais dokuments darbā. Izstāžu darbība ir mūsu prioritārā forma, turklāt es un mani kolēģi uzskatām, ka to nedrīkst reducēt līdz digitalizācijai. Izstādes jāskatās dzīvajā, citādi kāda vispār ir jēga veidot jaunus muzejus, jaunas izstāžu zāles? Protams, iespējamas digitālās retrospekcijas, kas atgādina par kaut ko svarīgu, par iepriekšējiem projektiem,
taču nepieciešama dzīva izstāžu telpa, lai cilvēks varētu skatīties un, ja izstādes koncepcija to ļauj, tad arī pieskarties eksponātiem, tādi projekti mēdz būt.
Mūsu tradicionālie vasaras simpoziji šogad nedaudz mainījušies, mēs ar kolēģiem nolēmām, ka tajos piedalīsies tikai Baltijas valstu mākslinieki. Jūnijā notiks keramikas simpozijs, jūlija beigās, augusta sākumā – mākslas simpozijs, kas veltīts mūsu izcilajai māksliniecei Silvai Linartei. Septembrī būs mākslas simpozijs, veltīts Markam Rotko, un tad jau mēs vairs neaprobežosimies ar Baltiju, ceru, ka atbrauks mākslinieki no dažādām valstīm, tie, kurus izvēlēsies mūsu starptautiskā žūrija. Oktobrī plānots fotogrāfijas simpozijs, tas veltīts vienam meistaram no Ķīnas, kurš kļuva par labāko no 40 pretendentiem.
Koncertus pagaidām neplānojam – 25 cilvēku ierobežojumus tos padara ļoti nerentablus. Mums jau tā ir kamerformāts, tomēr tas domāts 100 cilvēkiem. Mūziķi grib honorārus, ja 100 biļešu vietā pārdod 25, tad to cenai būtiski jāpieaug, šī summa apmeklētājiem būs nepievilcīga. Tāpēc koncertplatformu atstājam citiem – Vienības namam, Kultūras pilij, tur arī vietas vairāk. Starp citu, mākslas centra izstāžu telpās mēs drīkstam vienlaikus uzņemt ne vairāk kā 50 cilvēku: 25 – pirmajā stāvā un 25 – otrajā stāvā, tādā gadījumā mēs nepārkāpjam Ministru kabineta sanitāro protokolu.
Meistarklasēs mums arī pagaidām ir pauze – ja bērns nevar apmeklēt skolu, bet mācās attālināti, tad viņš nenāk arī pie mums. Mēs tagad izstrādājam jaunas pedagoģiskās programmas, kuras mums būs vajadzīgas nākotnē.
Kaut kādas jaunas darba formas tuvākajā laikā ieviest negatavojamies.
Jau sākusies bijušās Daugavpils cietokšņa pulvera noliktavas renovācija, tur tiks atvērta Martinsona māja. Pastāstiet sīkāk par šo projektu.
Ja viss būs labi, Martinsona māja tiks atvērta 2021. gada aprīlī. Kolektīvā mēs to saucam par E sektoru (Rotko mākslas centrā ir sektori A, B, C, D – red.), tā būs nevis atsevišķa struktūrvienība, bet mūsu mākslas centra struktūra. Tur atradīsies pastāvīga Pētera Martinsona ekspozīcija, kas tiks atjaunota. Tā iepazīstinās ar viņa daiļradi 50 gadu laikā – sākot no agrīnajām kompozīcijām, kas radītas 60. gadu sākumā, un beidzot ar pēdējiem darbiem, kas datēti ar viņa nāves gadu. Līdzās atradīsies keramikas mākslas projekti, ko veidojuši viņa draugi un vienaudži (konkrēti – Ķīpsalas mākslinieces, jo Ķīpsalas keramika ir latviešu kultūras fenomens), kā arī ārzemju draugi, skolnieki.
Turklāt gandrīz visa keramikas kolekcija no Rotko mākslas centra fondiem tiks pārcelta uz Martinsona māju, atbrīvojot vietu gleznām un grafikām. Martinsona māja kļūs par keramikas valstību.
Jums ir līgumi par sadarbību ar Baltkrievijas Nacionālo laikmetīgās mākslas centru un Lietuvas Nacionālo muzeju. Vai tiek plānota jaunu līgumu slēgšana?
Jā, tie ir ilgtermiņa sadarbības līgumi. Vēl viens tāds līgums ir ar Vitebsku, mēs kopā esam realizējuši daudz projektu. Mākslas centrā bija izstādes no Šagāla muzeja, bija arī Vitebskas mākslinieku darbu izstādes, viens no šiem māksliniekiem ir Aleksandrs Karpans. Mēs arī esam rīkojuši izstādes Vitebskā, bijušas ekspozīcijas no fondiem, bet dažas izstādes, kuru “pirmizrādes” notika mūsu mākslas centrā, pēc tam tika vestas uz Nacionālo laikmetīgās mākslas centru Minskā un Šauļu pilsētas galeriju. Sadarbība turpināsies.
Ir mutiska vienošanās – tiesa, tagad nav īsti skaidrs, kā būs ar termiņiem, par Ķīnas un Eiropas projektu, kuru mēs šeit gribam īstenot sadarbībā ar Hamburgas “Pashmin Art Gallery”, vēlāk pārvietojamā ekspozīcija tiks vesta uz Minsku. Taču pagaidām viss ir atlikts par diviem gadiem, un mēs nezinām, vai iecere saglabāsies, vai arī koncepcija tiks pārskatīta, uzaicināti citi dalībnieki. Plānos ir arī nākamgad parādīt daļu darbu no mūsu kolekcijas Viļņā. Ir arī vienreizēji projekti ar dažādām galerijām. Pavisam drīz, 3. jūlijā, sadarbībā ar amerikāņu galeriju “Sorokko” tiek plānots atklāt Hanta Slonema darbu izstādi, tas ir ļoti interesants projekts, tā būs šī amerikāņu mākslinieka Eiropas “pirmizrāde”. Domāju, ka tā radīs lielu interesi apmeklētājiem no visām Baltijas valstīm, izstāde pie mums būs līdz oktobra beigām.
2017. gadā Rotko mākslas centrā tika izstādīta ievērojamā norvēģu mākslinieka Edvarda Munka glezna “Advokāta Ludviga Meijera portrets” no Tronheimas mākslas muzeja. Tas bija zīmīgs notikums – Munks ciemos pie Rotko. Vai ir iespējamas jaunas šāda veida akcijas? Piemēram, Pikaso ciemos pie Rotko, van Gogs un citi…
Ir tādas idejas. Vispār mūsu izstāžu kuratoru galvās dzīvo daudz ideju, mēs gatavojamies ieklausīties arī mūsu apmeklētāju vēlmēs. Būs negaidīta rozīnīte ar mazas ažiotāžas elementiem. Munks kļuvis par tādu dzirksteli ne tikai Daugavpilij, bet visai Latvijai, jo viņa gleznas Latvijā nekad nebija izstādītas.
Domāju, ka tuvākajā nākotnē mēs vēl ar kaut ko pārsteigsim.
Mākslas centram dažkārt pārmet to, ka tas pilsētai “sēž uz kakla”. Es pilnīgi nepiekrītu šiem pārmetumiem, tomēr pajautāšu – vai centrs meklē kādus ceļus, lai papildus nopelnītu?
Par to domājam, taču, protams, mākslas centrs nevar kļūt par fabriku, kas kaut ko ražo. Mēs varētu saviem spēkiem radīt suvenīrus, katalogus un ar tiem tirgoties, lai parādītos fonds, kas ar mākslas centru noslēgtu līgumu, un atbilstoši šim līgumam mūsu centrs saņemtu naudu jauniem izstāžu projektiem un citām darba formām. Pilsēta mums dod naudu algām, taču 17 štata vietām mēs nopelnam paši – tā ir nauda, ko ieņemam par biļešu pārdošanu un telpu izīrēšanu. Izstādes galvenokārt finansē Valsts kultūrkapitāla fonds, mēs rakstām projektus, piedalāmies konkursos… Tas nav viegli. Gribu norādīt – mākslinieki, kuru darbi pie mums tiek izstādīti, nesaņem honorārus, tas, tā teikt, ir viņu hobijs. Izņēmums ir sadarbība ar galerijām, taču tad honorāru maksā galerija. Savukārt mūziķi par uzstāšanos vienmēr saņem atlīdzību. Tā vienmēr ir bijis, un nekas nemainās. Mēs vēl daudz strādājam ar vēstniecībām, caur dažādām grantu programmām saņemam kaut arī nelielu, tomēr līdzfinansējumu izstāžu noformēšanai, katalogu iespiešanai un citām vajadzībām. Ir pieredze darbā ar ASV, Kanādas, Slovākijas, Polijas, Lietuvas, Ungārijas, Izraēlas vēstniecībām.
Kad mākslinieks kļūst par ierēdni, man vienmēr bail par mākslinieku – vai daudzo administratīvi saimniecisko pienākumu dēļ necietīs daiļrade?
Agrāk strādāju universitātē – mācīju, veicu arī administratīvo darbu. Septiņus gadus biju Rotko mākslas centra direktora vietnieks – tas arī ir administratīvais darbs.
Vienmēr varēju visu savienot. Esmu “cīrulis”, agri ceļos, man patīk strādāt rītos.
Vēl man patīk strādāt lietainās brīvdienās – dienas gaisma man nav pārāk svarīga kā gleznotājiem, esmu taču grafiķis, mani apmierina arī mākslīgais apgaismojums. Jau divdesmit gadu visu apvienoju. Man ir svarīgi atrasties mākslas vidē, es orientējos Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, pēc iespējas – arī citu valstu izstāžu projektos. Nekad neesmu baidījies apvienot, domāju, arī šoreiz tikšu galā.
