Kultūras rondo

Ar dejas izrādēm, baletam veltītu izstādi un kino seansu norit Baltijas baleta festivāls

Kultūras rondo

Orientieri Rīgas Starptautiskā kino festivāla filmu programmās

Helvija Savicka un Jūlijas Obleitneres kopdarbs aplūkojams galerijā "Māksla XO"

«Laikapstākļu modifikācijas institūts» – izstādē tverti cilvēku rosinātu pārmaiņu ritmi

Galerijā "Māksla XO" skatāma latviešu mākslinieka, arhitekta Helvija Savicka un austriešu mākslinieces, arhitektes Jūlijas Obleitneres ekspozīcija ar zinātniskas izpētes piedevu "Laikapstākļu modifikācijas institūts". Pētījuma objekts ir Losandželosas ūdensapgādes sistēma, kas ir viena no produktīvākajām pasaulē, taču no vides aktīvistu puses vispretrunīgāk vērtētā.

"Laikapstākļu modifikācijas institūts" ir Helvija Savicka un Jūlijas Obleitneres kopdarbs. Arhitekti un mākslinieki darbojas starp jaunajiem medijiem, performatīviem darbiem un arhitektūru.

Helvijs Savickis absolvējis Vīnes Mākslas akadēmiju, Arhitektūras un Mākslas studijās ieguvis bakalaura un maģistra grādu. Viņš ir projektējis Latvijas paviljonu 13. starptautiskajā Venēcijas arhitektūras biennālē 2012. gadā. Šobrīd Savickis strādā par lektoru Insbrukas Universitātes Eksperimentālās arhitektūras institūtā. 

Arī Jūlija Obleitnere maģistra grādu ieguvusi Vīnes Mākslas akadēmijā un arī ir lektore iepriekš pieminētajā institūtā. Viņa ir piedalījusies 11 starptautiskās mākslas un arhitektūras izstādēs, tai skaitā Seulas arhitektūras un urbānisma biennālē 2019. gadā, kā arī vairākos Vīnes dizaina nedēļas projektos.

Abu autoru veidotajā izstādē "Laikapstākļu modifikācijas institūts", izmantojot gan fotogrāfijas, gan video sniegtās iespējas, tiek pētītas laikapstākļu izmaiņas Kalifornijas ūdensapgādes tīkla un arhitektūras infrastruktūrās, tostarp Losandželosas akvaduktā, ūdens rezervuāros, izžuvušajā Ouvena ezerā un mākoņu sēšanas stacijās.

Izstāde "Laikapstākļu modifikācijas institūts" Rīgā.

Metropolēm izplešoties, ūdens apgādes infrastruktūra nebija pietiekama un, lai nodrošinātu vairāk ūdens pilsētām, notika pievēršanās jaunām tehnoloģijām, proti, mākoņu sēšanai. To 1946. gadā izstrādāja Amerikas Savienotajās Valstīs, un šodien ūdens kondensāta ģenerācijas princips tiek izmantots visā pasaulē – "klusi" ietekmējot laikapstākļus un vidi, un neatgriezeniski arī ekoloģiju. 

"Mūs kā autorus interesē ne tikai cilvēku uzbūvētā vide, bet vide visplašākajā kontekstā, sākot jau ar aizvēsturi un to, kā mūsu apkārtējā pasaule ir izmainījusies.

Un te ir ļoti interesants pieredzes aspekts – pamanīt, kā cilvēku grupu un pat sabiedrību savstarpējās attiecības izmaina veselus ainavu kopumus. 

Kā šīs attiecības pavisam praktiskā veidā izmaina vidi, kurā tās tiek dibinātas un risinātas," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" stāsta Jūlija Obleitnere. "Infrastruktūras būves ir pats redzamākais šo sabiedrisko attiecību rezultāts, tomēr ir vesela rinda tādu darbību, kuru rezultāti nav pamanāmi ar neapbruņotu aci, proti, kaut kādi tehnoloģiski mēģinājumi, par kuriem nav lemts uzzināt katram. Kad ar Helviju sākām darbu pie projekta "Laikapstākļu modifikācijas institūts", mūs interesēja pavisam lielā kopaina, jautājumi ar lielo "J", kuri skar laikapstākļu veidošanos, ekosistēmas, vides norišu turpināmību, un, protams, kā cilvēks ar zinātnes un tehnoloģiju palīdzību cenšas ietekmēt dabas procesus savu interešu vārdā. Šie centieni ļoti bieži nenonāk sabiedrības interešu lokā, jo gluži vienkārši tiek rūpīgi uzmanīti, lai neteiktu – slēpti. 

Centrālais mērķis laikapstākļu izmainošo infrastruktūras būvju darbībā ir labāka dzīve pilsētā. Tādēļ mūsu projektā pilsēta ir kā neredzamais adresāts, kura labā šī vides modifikācija tiek veikta. 

Kad sākām darbu pie dokumentālās filmas par šo tēmu – kura, manuprāt, ir pats svarīgākais elements izstādē –, mēs paši sev uzstādījām mērķi: meklēt ūdensapgādes izmaiņas, kuras būtu uzskatāmi fiksējamas. Jo tas arī norādītu uz iespējamo laikapstākļu modifikācijas būvju klātbūtni, tādēļ ka tās nav norādītas nevienā kartē un parastā, pilsoniskā sabiedrība par to esamību vispār nav informēta. Tādējādi mūs gaidīja ļoti garš ceļojums, kura gaitu mēs sadalījām pēc iepriekš pieminētajiem parametriem. Līdz vienā dienā mēs atradām vienu no šīm būvēm kalna galā. Interesants aspekts ir tas, ka, ja tu pirms tam neesi veicis speciālu izpēti, tu visticamāk nepievērstu šādam metāla konstrukcijas tornim nekādu uzmanību. Tas arī man lika aizdomāties par to, kā mēs vispār uztveram kaut kādu objektu klātbūtni mūsu pilsētvidē vai ārpus tās."

Kādi jauni izpratnes pagrieziena punkti autorus piemeklēja, strādājot pie šī projekta? Obleitnere atteic, ka būtiskākais šī projekta ieguvums bija pamanīt cilvēku veikto darbību konsekvences. Ne vienmēr tās esot pamanāmas uzreiz, ir jāveic izpēte par konkrētas teritorijas vēsturi, lai varētu šīs sekas nofiksēt. Māksliniece turpina: "Piemēram, Ouvena ieleja Kalifornijā, kuras attēlus esam iekļāvuši ekspozīcijā – tas ir milzīgs, izžuvis ezera baseins. Tā kā šajā tilpnē vairs nebija ūdens, notika turienes cilvēku migrācija citviet. Analizējot konkrētas vietas vēsturi, tu vispirms izvēlies simt gadu tālu pagātni, tad – piecdesmit un visbeidzot aplūko to situāciju, kura konkrētajā vietā ir aktuāla šobrīd. Izmantojot šādu hronoloģisku pieeju, tu vari sākt saredzēt konkrētas sistēmas iezīmēšanos, tādu kā antropoloģisku ritmu, kurš norit saskaņā ar vides izmaiņām. Tādējādi 

es nonācu pie atziņas, ka mūsu kā cilvēku ietekme uz apkārtējo vidi un tās pārmaiņām ir vienkārši grandioza, bet paradoksālā kārtā mēs to nevaram pamanīt savās ikdienas gaitās. 

[..] Pārmaiņu ritmi ir ļoti dažādi – no pavisam sīkām niansēm līdz liela mēroga transformācijām un pat noteiktu biotopu, resursu un zemes reljefa zudumiem. Šīs pārmaiņas notiek nemitīgi. Daba sevi spēj atjaunot un dziedēt, ja tā var teikt, tomēr ir kaut kādas robežas, kuras pārkāpjot, šis dziedinājums nav iespējams, un te es domāju dažādu ķimikāliju klātbūtni, kas rada toksisku vidi un līdz ar to ievērojamus zaudējumus pirms tam aktīvajai ekosistēmai. Šie jautājumi nezaudēs savu aktualitāti un ar tiem būs jārēķinās, es gribētu teikt, pilnīgi ikvienai valstij pasaulē." 

Helvijs Savickis stāsta, ka procesa laikā abiem bijušas vairākas sarunas ar zinātniekiem, kas ne tikai praktizējuši šo metodi, bet arī universitātēs par to mācījuši citiem. Meklējot kaut ko pozitīvu laikapstākļu modifikācijas iekārtās, viens no jautājumiem, ko Savickis un Obleitnere uzdeva – vai ar šīm ierīcēm varētu atjaunot ledus kārtu ledājiem? Atbilde bija – jā, ar šīm ierīcēm varētu atjaunot ledājus, apturēt un samazināt globālās sasilšanas ietekmi. "Pašlaik mēs šo tehnoloģiju izmantojam, manuprāt, tikai pilsētu uzturēšanai, mēs tās izmantojam, lai dzēstu kļūdas pilsētplānošanā. Bet šīm iekārtām varētu meklēt vēl citas pielietošanas metodes, ja projekts turpināsies ar citam valstīm ar citām problemātikām," piebilst mākslinieks. 

Jūlija Obleitnere un Helvijs Savickis nupat pabeiguši pusotra mēneša filmēšanas darbu Teksasā. Šoreiz izpētes lauks ir cilvēku dzīve Čivauvas tuksnesī pārvietojamajās mājās, kuras reizēm tiek vestas uz izvēlēto dzīvesvietu vairāku simtu kilometru attālumā. Jādomā, ka arī ar šī izpētes projekta rezultātiem mēs varēsim iepazīties, bet tikām – galerijā "Māksla XO" vizuāls un audiāls stāsts par norisēm, kuras cilvēks vēlas pārmainīt, kaut sākotnēji tās liekas neizmaināmas. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti