Kultūras rondo

“Izmeklēti raksti”. Grāmatā apkopoti Lilijas Dzenes 26 raksti un dienasgrāmatas

Kultūras rondo

Iespaidi pēc latgaliešu kultūras gada balvas "Boņuks 2020" pasniegšanas

Ceļā pie Aleksandra Čaka. 6. stāsts. Arī Čaka sieva rakstīja dzeju

Ceļā pie Aleksandra Čaka: Čaka sieva – dzejniece Anita Bērziņa

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Vienu reizi mūžā Aleksandrs Čaks bija oficiāli precējies – par viņa sievu kļuva Anna Ērika Elizabete Bērziņa. Spējīgā sieviete bija liels balsts ne tikai Čakam, bet visai viņa ģimenei. Bērziņa un Čaks viens otru iedvesmojuši rakstīt. No Čaka daiļrades šai ziņā jāizceļ dzejoļu krājums "Iedomu spoguļi". 

Ceļā pie Aleksandra Čaka

Gaidot Aleksandra Čaka 120. gadskārtu 27. oktobrī, Latvijas Radio raidījums "Kultūras Rondo" piedāvā raidījumu ciklu "Ceļā pie Aleksandra Čaka”.

Aleksandra Čaka memoriālā dzīvokļa–muzeja direktore, Čaka dzīves un daiļrades pētniece Antra Medne pieļauj, ka daudzi neko nav dzirdējuši par Aleksandra Čaka dzīvē vienīgo laulību ar Annu Ēriku Elizabeti Bērziņu. Abi esot iepazinušies 1933. gadā, kad pie literatūrkritiķa, pedagoga (vēlāka arī grāmatizdevēja) Jāņa Kadiļa un viņa topošās sievas – Latvijas Konservatorijas studentes, dziedātājas Aleksandras Tomsones – svinēta viņas vārda diena. 

Čaka un Bērziņas draudzības pirmie divi gadi esot bijuši īpaši jauki. “Runājot par viņu attiecībām, Čaks pats ir teicis, ka tie bija nebeidzami svētki. Tās bija pastaigas – katras brīvdienas viņi kaut kur gāja, piemēram, pa Rīgas centru, Pārdaugavu. Šīs pastaigas fiksējuši arī fotogrāfi – ir ļoti daudzas fotogrāfijas saglabājušās,” Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” stāsta Antra Medne. Viņa arī atklāj, ka

Anna Ērika Elizabete Bērziņa savus dzejoļus sāka publicēt ar vārdu Anita Bērziņa. Izrādās, ka viņa ar šo vārdu tik ļoti saaugusi, ka līdz pat mūža beigām uz to arī atsaucās. 

Tāpēc Medne rosina turpmākā stāstījumā izmantot tieši šo vārdu. 

Drīz vien Anitas un Aleksandra attiecību sākotnējā idille aprāvās, jo smagi saslima Aleksandra Čaka māte Emīlija. Medne uzsver, ka Anita, būdama uzņēmīga sieviete, pārņēma rūpes par Čadaraiņu ģimeni, līdzot it visā, ko Aleksandra māte pati vairs nevarēja izdarīt un vēl vairāk: “Anita bija arī tā, kas sarunāja, kurā slimnīcā varētu māti ielikt, kas viņu koptu. Arī viņa pati diezgan daudz nodarbojās ar Čaka mātes kopšanu.” 1936. gada 26. martā Emīlija mirst no plaušu vēža. 

Otrā pasaules kara laikā, kā stāsta Antra Medne, Anita strādājusi namu pārvaldē (Grīziņkalnā, Krāsotāju ielā). Pārtikas iegādei viņa mēdza izmantot uz tām mājvietām iedalītos kuponus, kas kara laikā bija pamestas, proti, ieraksts par dzīvesvietu bija palicis, bet iemītnieki mājas kara laikā bija pametuši. Čaks vācu laikā savus darbus krājis kaudzītē, neko nepublicējot. Viņa tēvs – drēbnieks – centies ņemt visus pasūtījumus, ko vien varējis. Galu galā ģimene kā nebūt iztikusi. 

Anitas vecāki neesot bijuši sajūsmā par meitas piekopto attiecību modeli, proti, dzīvi brīvās attiecībās.

Bērziņa un Čaks salaulājās vien 1941. gada 18. oktobrī. Laulības notika Rīgas Svētā Jāņa baznīcā, klātesot diviem lieciniekiem. Abu savienība pajuka pēc trim gadiem.

Čaka dzīves un daiļrades pētniece atklāj, ka Anita 1944. gadā, izmantojot savus kontaktus, bija sarūpēja trīs vilciena biļetes bēgšanai no Latvijas – Aleksandram, viņa tēvam Jānim un, protams, sev. Jānis vēl bijis pārdomās, bet Aleksandrs paziņojis, ka tēvs šādu pārbraucienu nepārdzīvos, bet atstāt viņu literāts netaisās. 6. oktobrī Čaks aizbrauca slēpties uz Kurzemes jūrmalas pusi, bet Anita Lāčplēša ielas dzīvoklī sastapās ar sāpīgo patiesību, proti, uz rakstāmgalda viņa atrada Čakam adresētu mīlestības vēstuli no Mildas Grīnfeldes. Viņai bija pilnīgi skaidrs, ka Čakam ar Grīnfeldi jau kādu laiku bija attiecības un tamdēļ viņš nevēlējās braukt prom. Medne uzsver, ka Anita laiku lieki vairs netērēja. Viņa paspēja uz vilcienu, ar kuru vesti 15. divīzijas ievainotie. No Vācijas viņa tika līdz Amerikai, kur arī nodzīvoja atlikušo mūžu un 50. gados vēl reizi apprecējās. Diemžēl viņas vīrs gāja bojā traģiskā negadījumā darba vietā.             

Viens otram par iedvesmu 

Antrai Mednei zināms, ka Anitai bija daudz draugu, liela piekrišana, un dažādās attiecības Anitu visdrīzāk esot iedvesmojušas rakstīt. Aptuveni seši Anitas dzejoļi pieejami plašākam interesentu lokam, bet tas, cik dzejoļu Anita kopumā sarakstījusi, nav zināms. 

“Čaks veicināja Anitas izaugsmi dzejā. Latvijas literatūras vēsturē vairāki žurnālisti, pētnieki, arī Čaka draugi minējuši, ka Anitas Bērziņas “Jaunākajās Ziņās” publicētie dzejoļi ir ļoti līdzīgi Čaka dzejoļiem. Acīmredzot Čaks tos ir labojis, slīpējis pirms publikācijas. Ļoti iespējams. Tomēr Anita rakstīja dzejoļus ne tikai Čaka iedvesmota. Viņas pirmais dzejolis saglabājies no 1929. gada, kad Anita nemaz nebija pazīstama ar Aleksandru Čaku,” norāda Medne. 

1937. gadā iznāk Čaka dzejoļu krājums “Iedomu spoguļi”. Čaka dzīves un daiļrades pētniece pastāsta, ka lielākā daļa krājumā esošo dzejoļu pavisam noteikti veltīti Anitai jeb Annai Ērikai Elizabetei.

Ceļā pie Aleksandra Čaka

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti