Diskusija. 100g kultūras

100 g kultūras diskusija. Kā kultūrai izdzīvot vasaru?

Dod man spēku, dod man laiku

Dod man spēku, dod man laiku! Deju lieluzvedums

100 g kultūras diskusija. Vai un kur šobrīd jāceļ Rīgā koncertzāle?

Utopija, nepieciešamība vai katastrofas vēstnesis? Akustiskās koncertzāles iecere šķeļ rīdziniekus

Jūnija vidū bez garām sarunām valdība akceptēja Kultūras ministrijas rosinājumu nacionālo akustisko koncertzāli būvēt Kronvalda parkā, nojaucot Pasaules tirdzniecības centru jeb bijušo kompartijas ēku. “100 g kultūras diskusijā” iztirzāja jau vairāk nekā 15 gadus diskutēto, pretrunīgi vērtēto jautājumu par akustiskās koncertzāles celtniecību Rīgā.

Diskusijā piedalījās Hamburgas Elbas filharmonijas goda ērģelniece Iveta Apkalna, arhitekts Pēteris Bajārs, pasākumu un koncertzāļu tehniskā nodrošinājuma speciālists Normunds Eilands, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) direktore un Rīgas koncertzāles biedrības pārstāve Indra Lūkina, kultūras ministrs Nauris Puntulis (Nacionālā apvienība) un arhitekts Vilnis Šlars. Sarunu vadīja Latvijas Televīzijas kultūras žurnāliste Zane Brikmane.

ĪSUMĀ diskusijā paustais: 

  • “Kantar” aptauja: 45% Latvijas iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 60 gadiem atbalsta akustiskās koncertzāles nepieciešamību Rīgā, 33% aptaujāto bija pretējās domās.
  • Bajārs: Es iestājos par koncertzāli, bet mums ir jāsalāgo iespējas ar varēšanu.
  • Normunds Eilands: Tērēt naudu šādā situācijā un pateikt, ka šādi mēs jūs atbalstām, ir nedaudz pārsteidzīgi.
  • Puntulis: Jau pirmajos 15 darbības gados koncertzāles ieņēmumi un sociālekonomiskie ieguvumi radītu pozitīvu pienesumu Latvijas tautsaimniecībā 96,9 miljonu eiro apmērā.
  • Normunds Eilands: Neesmu redzējis nevienu aprēķinu, cik sabiedrībai izmaksās šādas ēkas uzturēšana, cik izmaksās programmu veidošana, cik izmaksās kolektīvu uzturēšana.
  • Iniciatīvu “Par sabiedrības atbalstītu XXI gadsimta koncertzāli” portālā "manabalss.lv." šobrīd parakstījuši teju 2000 cilvēku.
  • Bajārs: Pareizais solis būtu ministrijai atzīt savu kļūdu - lēmums ir pārsteidzīgs!
  • Bajārs ieteica visu sākt no nulles, izveidot ekspertu grupu, kurā ir iesaistīti arī pilsētu plānotāji, ainavu arhitekti, sociologi, antropologi, pats galvenais mūziķi un pēc iespējas mazāk politiķu.
  • Puntulis: Es piekritīšu, ka lēmums bija sasteigts, tam ir sava politiskā loģika, bet nepiekritīšu, ka šis lēmums bija nepārdomāts.
  • Apkalna: Varbūt pat simboliski tieši šajā vietā [Elizabetes ielā 2] uzbūvēt mūzikas templi un Latvijas simbolu, zinot, kas ir šī ēka un ko tā Latvijai nozīmē.
  • Bajārs: Mums šobrīd ir Covid-19 nauda - 10 miljoni, kurus mēs ieguldām, lai nojauktu ēku, kuras kadastrālā vērtība ir 10 miljoni, savukārt tirgus vērtība, parunājot ar ekspertiem, ir 15 miljoni.
  • Puntulis: Ēkas nojaukšanai būtu nepieciešami nevis 10 miljoni eiro, bet gan 3 miljoni.
  • Lūkina: Koncertzāles apjoms, ja tā tiktu būvēta Elizabetes ielā 2, būtu līdzīgs Elbas filharmonijai Hamburgā. Viņasprāt, tehniski nepieciešamās lietas varētu atrisināt.
  • Eilands: Elbas filharmonija izmaksāja krietni dārgāk, nekā sākotnēji bija plānots.
  • Bajārs: Jāseko līdzi šā brīža tendencēm pasaulē, kad tiek taupīti, optimizēti resursi un pievērsta uzmanība apkaimju sakopšanai.
  • Bajārs: Šobrīd kaut ko nojaukt, lai atbrīvotu vietu kaut kam jaunam, ir pilnīgs absurds.
  • Puntulis: Ekonomiski loģiskāk ir nojaukt, nekā investēt, saglabāt.
  • Puntulis: Augustā, septembrī esam plānojuši arhitektu plenēru, kur visi Latvijas arhitekti varēs nākt ar savu redzējumu par šo iespējamo ēku un parku kopumā.
  • Vilnis Šlars: Viss ir mazliet sajaucies krustām šķērsām, kārtība nav pareiza un viss tiek darīts drusku par ātru.

Vai šis ir īstais brīdis celt koncertzāli Rīgā?

Tieši pirms gada pētījumu kompānijas “Kantar” veiktajā interneta aptaujā tika secināts, ka 45% Latvijas iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 60 gadiem atbalsta akustiskās koncertzāles nepieciešamību Rīgā. Trešā daļa (33%) aptaujāto bija pretējās domās, bet piektajai daļai (22%) iedzīvotāju nebija viedokļa šajā jautājumā. 

Nauris Puntulis pauda, ka jautājums par to, ka katrs trešais iedzīvotājs Latvijā nevēlas ar saviem nodokļu maksātāja līdzekļiem atbalstīt akustiskās koncertzāles celtniecību Rīgā, vairs nav diskusiju vērts. Citējot izcilā diriģenta Marisa Jansona reiz teikto, ministrs sacīja: “Koncertzāles neesamība Rīgā ir kauna traips”.

Pēteris Bajārs piekrita ministra teiktajam, ka pretrunas meklējamas tajā, vai mērķis saskan ar iespējām: “Es iestājos par koncertzāli, bet mums ir jāsalāgo iespējas ar varēšanu. Jau 17 gadus mēs bīdām šo kartupeli. Bīdām pārsvarā tāpēc, ka pirms 16 gadiem valsts ambīcijas bija augstākas nekā varēšana.”

LNSO direktore un Rīgas koncertzāles biedrības pārstāve Indra Lūkina piemetināja, ka koncertzāles esamība nav nozīmīga tikai šauram akadēmiskās mūzikas atbalstītāju lokam: “Tā ir koncertzāle gan kormūzikai, gan simfoniskajai un vokālajai, gan arī tautas mūzikai.”

Lielajā ģildē, kur šobrīd mitinās LNSO orķestranti, uzsākts darbs pie ēkas tehniskā stāvokļa uzlabošanas, kas izmaksās 5,5 miljonus eiro. Lūkina norādīja, ka ar to problēmas nav atrisinātas un jautājums par atsevišķas akustiskās koncertzāles būvniecību joprojām ir akūts, uzsverot, ka galvenais nav tikai mūziķu labsajūta: “Lielā ģilde ir visas mūsu valsts bagātība. Tā ir nacionālā bagātība, kura bija jāglābj. Tas ir tas primārais. Jāsaprot, ka remonta laikā ēka tiks tehniski saglābta, bet tas nepalielinās ne koncertzāles apjomu, ne telpu kvadratūru.”

Tomēr ne visi "Facebook" tiešraides skatītāji bija vienisprātis par akustiskās koncertzāles nepieciešamību.

Vai ekonomiski šis ir izdevīgākais brīdis koncertzāles būvniecībai? 

Diskusijas dalībnieku starpā pretrunas sākās jautājumā par to, vai koncertzāles būvniecība ir aktuāla tieši šobrīd, kad kultūras nozare cenšas atkopties pēc Covid-19 radītajām sekām. Vidzemes koncertzālei “Cēsis” šajā laikā nāc atlaist līdz pat 60% darbinieku. 

“Diez vai "Gors" būtu tapis, ja nebūtu iepriekšējās krīzes. Piekritīšu bijušajam finanšu ministram Andrim Vilkam, ka tieši krīze ir tas brīdis, kurā ir jābūvē, un caur to ir jāsilda ekonomika,” sacīja Puntulis.

Arī Indra Lūkina Covid-19 radītos zaudējumus kultūras nozarei neuzskata par apdraudējumu: “Protams, ne viss iet gludi un problēmas rodas kultūras finansējumā un pabalstos, bet nekur es neesmu dzirdējusi, ka reģionālās koncertzālēs būtu krahs. Tā taču nav!”

Normunds Eilands oponēja, sakot, ka nevaram salīdzināt Covid-19 ar iepriekšējo krīzi, kur visai tautsaimniecībai bija kritums, un uzsverot, ka cilvēki joprojām nedrīkst strādāt: “Šādā situācijā pateikt, ka pareizais risinājums būtu runāt par miljonus vērta objekta būvniecību, un uzsvērt, ka tas kaut kādā veidā palīdzēs cilvēkiem… Jebkurā nozarē primārais ir cilvēks. Arī šajā koncertzālē saturu veidos cilvēks. Ja nebūs cilvēku, koncertzāle būs vienkārši būda, nekas vairāk! Manā ģimenē ir gan mākslinieks, gan producents, pats esmu tehniskā nodrošinājuma uzņēmuma pārstāvis, un līdz šim neesmu sajutis nevienu atbalstu šajā krīzes situācijā. Šobrīd mēs paši kuļamies kā pliki pa nātrēm un mēģinām kaut kā izdzīvot. Arī privātās pasākumu norišu vietas šobrīd stāv tukšas un nespēj nomaksāt savus rēķinus. Atbalsti nav saņemti, tērēt naudu šādā situācijā un pateikt, ka šādi mēs jūs atbalstam, ir nedaudz pārsteidzīgi!”

Ministrs, atsaucoties uz ekspertu slēdzienu par koncertzāles būvniecību uz AB dambja, pauda, ka jau pirmajos 15 darbības gados koncertzāles ieņēmumi un sociālekonomiskie ieguvumi radītu pozitīvu pienesumu Latvijas tautsaimniecībā 96,9 miljonu eiro apmērā.

Tomēr Normunds Eilands nebija vienisprātis: “Ir daudz lasīti ekspertu viedokļi par to, kāds būs pienesums tautsaimniecībai, bet neesmu redzējis nevienu aprēķinu, cik sabiedrībai izmaksās šādas ēkas uzturēšana, cik izmaksās programmu veidošana, cik izmaksās kolektīvu uzturēšana. Tos vajadzētu likt pretī ieņēmumu sadaļai, tad iegūtu daudzmaz objektīvāku bildi, šobrīd mēs runājam tikai par virtuāliem ienākumiem. Mēs neesam dzirdējuši par programmu, kā šī ēka funkcionēs un kas tur īsti notiks.”

Kā vērtē lēmumu pieņemšanas procesu par koncertzāles ēkas būvniecību Elizabetes ielā 2?

“33 stundas un 20 minūtes - tieši tik laika bija nepieciešams no pirmās Kultūras ministrijas publiski paustās ziņas līdz Ministru kabineta lēmumam par Nacionālās akustiskās koncertzāles projekta attīstību Rīgā, Elizabetes ielā 2. Steiga tiek izmantota kā aizsegs, lai izvairītos no publiskas diskusijas un citu variantu izvērtēšanas,” šādi Pēteris Bajārs pieteica parakstu vākšanas iniciatīvu “Par sabiedrības atbalstītu XXI gadsimta koncertzāli” portālā "manabalss.lv." Iniciatīvu šobrīd parakstījuši teju 2000 cilvēku, tostarp arī Normunds Eilands: “Man šķiet, ka šī koncepcija ir nedaudz sasteigta no vairākiem aspektiem. Mēs šobrīd runājam par akustisko koncertzāli, bet šajā atzinumā, ko ir veidojuši arhitekti, es redzu uzrakstu “Konferenču centrs un koncertzāle”. Tātad pirmais jautājums ir – vai mēs runājam tikai par akustisko koncertzāli vai arī konferenču centru? Ja tas ir arī konferenču centrs, tad man rodas jautājums, kāds sakars ministrijai ar konferenču centra celtniecību? Ja tā ir tikai akustiskā koncertzāle, tad tā ir cita lieta. Šobrīd pat nav skaidrs, par ko mēs īsti debatējam!”

Kultūras ministrs atzina, ka mirklī, kad apsvēra iespēju būvēt koncertzāli uz privātas zemes, lai tam būtu ekonomiska pamatojuma un interese arī no investoru un būvnieku puses, tika apsvērts modelis, ka koncertzāle varētu būt kopā ar konferenču centru. Pārrunājot jautājumu ar konsultatīvo padomi, bija pilnīgi skaidrs, ka tāda apjoma būvi Elizabetes ielā 2 realizēt nav iespējams.

Koncertzāles iespējamā atrašanās vieta Elizabetes ielā 2 pirms tam oficiāli ne reizi sarunās netika nosaukta. Vienīgi pirms pusgada kādā intervijā par to bija izteicies kādreizējais politiķis Aigars Štokenbergs. Patlaban vai ik dienu medijos top kāda publikācija, kurā uzsvērts, ka lēmums pieņemts pārāk šaurā lokā, steidzīgi un nepārdomāti.

Indra Lūkina norādīja, ka 13 gadu laikā, kamēr viņa ir iesaistījusies lēmumu pieņemšanas procesā: "Visi jautājumi dažādos laika posmos un griezumos ir sīki izanalizēti. Ir bijušas ekspertu grupas, kur ir bijuši iesaistīti akadēmiķi, mūziķi, ir bijuši piesaistīti ārzemju eksperti.”

Pēteris Bajārs tomēr apšaubīja procesa caurspīdīgumu saistībā ar koncertzāli Elizabetes ielā 2. Viņaprāt, sākotnēji AB dambja gadījumā procesa veidošana bija secīga un loģiska, kam sekoja ekonomiskā krīze un pauze, pēc kuras "valsts secināja, ka tās ambīcijas nesaskan ar iespējām". Tālāk sekoja arhitektu biroja “Nams” veiktais pētījums par deviņām citām koncertzāles novietnēm Rīgā: “Tad arī šo pētījumu mēs nošķūrējām malā un hops – tā ir Elizabetes iela! Pareizais solis būtu ministrijai atzīt savu kļūdu - lēmums ir pārsteidzīgs!”

Bajārs ieteica visu sākt no nulles, izveidot ekspertu grupu, kurā ir iesaistīti arī pilsētu plānotāji, ainavu arhitekti, sociologi, antropologi, pats galvenais - mūziķi - un pēc iespējas mazāk politiķu. Viņaprāt, tikai pēc kritēriju izvirzīšanas var sākties diskusijas par koncertzāles tehniskajām vajadzībām. Turklāt iepriekš veiktie pētījumi bija veidoti par 33 000 kvadrātmetru lielu koncertzāles būvniecību, taču šobrīd tie ir 15 000 kvadrātmetri. “Vai ministrs ir tik kompetents, ka vienā dienā pēkšņi saprata, ka tā ir uz pusi mazāka koncertzāle. Ja tā ir uz pusi mazāka – kas tajā būs? Šim nav ne ekonomiskās, ne sociālās izpētes,” sacīja Bajārs.

Tam, ka ambīcijas AB dambja projektā izrādījušās lielākas nekā iespējas, nepiekrita ministrs.

Puntulis uzsvēra, ka problēma lēmumu pieņemšanas procesā toreiz bija meklējama politiskajos aspektos: “Patīk tas vai ne, bet valdībā, kurā ir piecas partijas, ir nepieciešams politisks atbalsts, lai kaut ko izdarītu. Politiskā atbalsta AB dambim diemžēl nebija. Pēc tam tika nodibināta komiteja, politiska struktūra, lai nodibinātu politisku atbalstu. Tālāk manevrējām situācijas, kā būtu, ja mēs koncertzāli nebūvētu centrā, bet piesaistot privātu zemi, kas automātiski sarežģītu  publiskās un privātās partnerības modeli. Paraugoties, cik aktīvi sajūtot iespēju vieni vai otri interešu pārstāvji bīdīja savus projektus, bija skaidrs, ka arī šeit nebūs politiskas vienošanās, jo katrs savu projektu virzīs priekšplānā un būs politekonomiska cīņa, kas ne pie kā laba nenovedīs.”

Atbildot uz jautājumu, vai šis ir politiski neitrāls lēmums, Puntulis apstiprināja, ka šeit netiek lobētas blakus intereses: “Es piekritīšu, ka lēmums bija sasteigts, tam ir sava politiskā loģika, bet nepiekritīšu, ka šis lēmums bija nepārdomāts. Šis lēmums bija ļoti pārdomāts. Visos pētījumos! Tie pētījumi bija par AB dambi, bet tie bija par akustiskos koncertzāli Rīgā! Tur vairs nav būtiski, vai tā atrodas uz AB dambja vai Elizabetes ielā 2.”

Ministrs uzsvēra, ka pēc ilggadējām sarunām ar mūziķiem izkristalizējies, ka koncertzāles novietnei jābūt Rīgas centrā, kam gan nevēlējās piekrist arhitekts Pēteris Bajārs, norādot, ka koncertzālei paredzēto naudu nav rentabli ieguldīt jau sakārtotas apkaimes labiekārtošanā Rīgas klusajā centrā, kur jau šobrīd dzīvokļu cenas ir ap 4 000 eiro par kvadrātmetru. Tā vietā loģiskāk, viņaprāt, to būtu ieguldīt kādas citas apkaimes sakopšanā: “Kāpēc [koncertzāli] iebāzt parkā, kur jau tā nav vietas. Mums gan opera, gan Nacionālais teātris ir labs pierādījums, ka sākam ar vienu, tad saprotam, ka mums nepietiek. Operai nav, kur likt rekvizītus! Hops – nozāģējam gabaliņu no parka nost! Man nav pārliecības, ka startējot ar šo programmu, kas ir kā minimums 15 000 kvadrātmetri, pēc tam nebūs vajadzīgs vēl kaut kas klāt. Es neesmu ainavu arhitekts, bet ainavu arhitektu biedrība ir cēlusi trauksmi par šo, un nav absolūti nekādas garantijas, ka šīs programmas tur ierakstīsies un tā paliks.”

Akustiskā koncertzāle – Latvijas un Rīgas vizītkarte

Elbas filharmonija Hamburgā izmaksāja teju miljardu un vācieši šo zāli gaidīja gadu desmitiem. Šobrīd tā ir kļuvusi par pilsētas un pat valsts vizītkarti. Jautājumā, vai koncertzāle, kas taptu Kronvalda parkā, arī varētu kļūt par Latvijas, Rīgas vizītkarti, ērģelniece Iveta Apkalna atbildēja apliecinoši: “Vieta patiešām ir brīnišķīga! Esam ienākuši Eiropas kultūras telpā ar interesantu paradoksu - esam sākuši ar reģionālajām koncertzālēm, kas visas darbojas ļoti veiksmīgi. Par šo mūs apbrīno visur, ņemot vērā, ka galvaspilsētā nav koncertzāles. Varētu turpināt ar vēl vienu tādu apbrīnas, komplimentu vērtu sūkli, ar ko mēs varētu rakstīt vēsturi. Varbūt pat simboliski tieši šajā vietā uzbūvēt mūzikas templi un Latvijas simbolu, zinot, kas ir šī ēka un ko tā Latvijai nozīmē.”

Savukārt, runājot par koncertzāles novietojumu, Apkalna novērojusi tendenci, ka koncertzāles tādās Vācijas pilsētās kā Leipciga, Brēmene, Frankfurte, Dortmunde arī tiek būvētas pilsētu centros. Apkalna aicināja raudzīties ar gaišu skatu nākotnē: “Jāsaprot, svaru kausos liekot, vai būs lielāks zaudējums, nojaucot modernisma arhitektūras paraugu, vai būs lielāks ieguvums, ka mūsu bērni, mazbērni un viņu bērni atcerēsies, ka mēs esam brīnišķīgā Rīgas vietā uzcēluši koncertzāli, un viņi tur nāks un pavadīs laiku. Jāpalūkojas no šāda aspekta, jo pretinieki un diskusijas būs vienmēr, ņemot vērā Hamburgas piemēru. Ir labi un pareizi dažreiz būt ideālistiem. Bet vai šis ir tas gadījums? Ir beidzot jārīkojas!”

Vai tiešām visam, kas tapis pēc 1940. gada, ir jāsabrūk vai tas ir jāsagrauj?

Kad tika paziņots lēmums par koncertzāles būvniecību Elizabetes ielā 2, kultūras ministrs izteicās, ka šādi tiks likvidēts “komunisma laika rēgs”.

“Šis bija mans emocionāls izteikums. Varu atvainoties tiem, kuriem komunisma laiks saistās ar siltām atmiņām. Šis lēmums nav emocionāli politisks, šis lēmums ir ekonomiski pamatots. Izteiciens bija emocionāls. Kādēļ es teicu komunisma rēgs? Jo šī ēka pēc Nacionālās kultūras mantojumu pārvaldes atzinuma, demonstrējot komunisma jeb padomju laika ierēdniecības patvaļu, nerēķinoties ar nekādiem pilsētbūvniecības loģiskiem risinājumiem, tika iebūvēta iekšā parkā. Šī ēka simbolizē padomju laika patvaļu, ignorējot jebkādas normas. Būs grūti kādam man oponēt, jo nekur pasaulē šādas biroja ēkas parkos nebūvē. Ja būvē kaut ko, tad tikai sabiedriski pieejamas, atvērtas ēkas!” norādīja Puntulis.

Uz ministra izteikumiem diskusijas "Facebook" tiešraides skatītāji reaģēja asi.

Savukārt Pēterim Bajāram absurdi šķita tas, ka ministrs to uzskata nevis par emocionālu, bet ekonomisku pamatojumu: “Mums šobrīd ir Covid-19 nauda - 10 miljoni, kurus mēs ieguldām, lai nojauktu ēku, kuras kadastrālā vērtība ir 10 miljoni, savukārt tirgus vērtība, parunājot ar ekspertiem, ir 15 miljoni. Tad mēs aizņemamies 10 miljonus, lai nojauktu to, kas mums ir 15 miljonu vērtībā! Manuprāt, aizņemties 10 miljonus, lai iznīcinātu 15 miljonus.. par ko mēs vispār runājam, tas jau pašā saknē ir absurds lēmums!” Ministrs atbildēja ar pretjautājumu: “Vai tiešām viss padomju mantojums būtu jānojauc? Atbildēšu ar pretjautājumu – vai tiešām viss būtu jāsaglabā?” 

Ministra teiktajam piekrita arī daži "Facebook" tiešraides skatītāji, uzskatot, ka šo vietu nevajadzētu apsaimniekot kādam privātam investoram.

Ministrs norādīja, ka ēkas nojaukšanai būtu nepieciešami nevis 10 miljoni eiro, bet gan 3 miljoni. Savukārt Bajārs piedāvāja veco ēku Elizabetes ielā 2 pārdot par 15 miljoniem, tā kaut soli tuvāk pietuvoties akustiskajai koncertzālei.

“Par 15 miljoniem mēs šo ēku varētu pārdot, bet mana sirdsapziņa nebūs mierā, ja tā būs kādam ne Latvijas investoram viesnīca vai "McDonalds", vai kas tamlīdzīgs, un koncertzāle būs Mūku purvā! Valsts ir nākusi pretī un spērusi soli, lai koncertzālei iedotu iespējami vislabāko vietu. Mans priekšlikums, nemēģināt šeit skaldīt matus, beidzot visiem vienoties kopā un to izdarīt. Piekritīsiet, vieta ir izcila, ar infrastruktūru, tā beidzot kļūs publiski pieejama. Tā ir iespēja, to, kā Apkalnas kundze teica, padarīt par pērli Rīgā. Izmantosim šo iespēju!” uzsvēra ministrs.

Normunds Eilands iebilda. Viņaprāt, vēsture atkārtojas līdzīgi kā tas bija ar AB dambi, kā rezultātā pie koncertzāles tā arī netikām: “Esam sākuši atkal runāt par ēku, bet nevis visu pārējo. Apskatoties jebkuru Eiropā esošo koncertzāli, tās ir ļoti funkcionālas. Neesmu bijis Elbas filharmonijā, bet Vācijā ir koncertzāles, kurām atveras siena vaļā, lai kravas furgons iebrauktu  iekšā. Mēs šāds tehnoloģijas nevaram atļauties!”

Indra Lūkina norādīja, ka koncertzāles apjoms, ja tā tiktu būvēta Elizabetes ielā 2, būtu līdzīgs Elbas filharmonijai Hamburgā un, viņasprāt, arī šeit tehniski nepieciešamās lietas varētu atrisināt.

Lūkina arī pauda nostāju, ka citi mūziķi šo vietu vērtējuši kā labu un pat ideālu. Normunds Eilands gan oponēja, norādot, ka Elbas filharmonija izmaksāja krietni dārgāk, nekā sākotnēji bija plānots.

Savukārt Iveta Apkalna atzina: “Elbas filharmonija bija nežēlīga dārga, bet izmaksas pieauga, jo tur ir ļoti liela viesnīca un fantastiski dārgi dzīvokļi. Tas viss ir vienā telpā. Ja mēs runātu tikai par koncertzāli, tie nebūtu 84 miljoni.”

Pēteris Bajārs uzsvēra, ka jāseko līdzi šā brīža tendencēm pasaulē, kad tiek taupīti, optimizēti resursi un vērsta uzmanība apkaimju sakopšanai. Viņaprāt, koncertzāle 15 minūšu gājienā no centra nestu lielāku pienesumu pilsētas un valsts ekonomiskajai attīstībai: “Mums nevajag to Bilbao. Mēs joprojām cenšamies uztaisīt pieminekli sev, tāpat kā Ulmanis, būvējot pieminekli un iznīcinot vācisko, kad augstākais tornis bija nevis Pēterbaznīca, bet jaunais valdes nams. Mēs atkal esam turpat, kaut arī ir pagājuši 90 gadi. Mēs atkal gribam uzbūvēt pieminekli sev, bet mums vajag uztaisīt kaut ko, ko var lietot.”

Kultūras ministrs piekrita, ka līdzīgi kā scenogrāfijā arī arhitektūrai ne vienmēr jābūt dārgai, bet viss slēpjas radošā domā, un aicināja arhitektus izpaust savas radošās ambīcijas: “Ekonomiskā ienesīguma norma 22,26%, sociālekonomiskie pieņēmumi īstenojas tikai izcilā novietnē ar kvalitatīvu arhitektūru. Šobrīd valdība ir garantējusi un piedāvā šo izcilo novietni. Jūsu, arhitektu ambīcija ir radīt šo izcilo arhitektūru. Lūdzu! Modernu, izcilu, zaļu, energoefektīvu!”

Savukārt Bajārs norādīja, ka arhitektūra nav tikai fasāde: “Izcila arhitektūra nav tikai interjers, būvapjoms, izcila arhitektūra sākas no sociālas iesaistes un vietas izvēles. Kāpēc mums ir šī ambīcija kaut ko taisīt ar zelta maliņām? Mums ir skandināvu domāšana. Paskatieties, cik daudz tur ir atturības. Atturīgas ēkas atturīgās novietnēs!”

Kultūras ministrs savā nostājā par akustiskās koncertzāles atrašanās vietu Elizabetes ielā 2 bija nelokāms: “Tas ir valdības lēmums, man būtu ļoti grūti stādīties priekšā, kur varētu uzrasties vēl kāds valstij piederošs zemes gabals, alternatīva.”

Vaicāts, kā Kronvalda parkā topošā koncertzāle sadzīvos ar Kongresu namu, kurš arī ir pārbūves gaidās, un vai tā būs samērīga konkurence, ministrs sacīja, ka piekrīt tiem, kuri uzskata, ka ideāla koncertzāles vieta būtu Kongresa nama vietā, vai nu to nojaucot vai pārbūvējot, tomēr juridisku iemeslu dēļ tas nav iespējams, jo ēka ir Rīgas pašvaldības īpašums. “Neatradu nevienu juristu, kurš teiktu, ka šajā atsavināšanas procesā valsts tiesā varētu uzvarēt. Nē, tas nav iespējams. Mums Kongresu nams jāaizmirst. Mēs varam priecāties, ka Rīgas nami tur investēs 8 miljonus. Mēs varam priecāties, ka tas pārtaps par kvalitatīvu, mūsdienīgi apskaņotu koncertzāli, kuru deficīts Rīgā ir pilnīgi viennozīmīgs. Un turpat, parka otrā nostūrī, būs akustiskā koncertzāle, kas funkcionāli un idejiski savienos ar ēku Kronvalda bulvārī 6, kur savukārt nākotnē būtu iespēja izvietot biroju ēku. Turpat ir Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskola, kas ir skats nākotnē. Ja mums kopā izdotos tikt galā ar Brīvostas pārvaldi, mums pavērtos fantastiska iespēja," pauda Puntulis. 

Arī Bajārs savā nostājā bija nelokāms un piedāvāja citu risinājumu bijušās kompartijas ēkas pielietojumam: “Mēs pagājušajā nedēļā tikām Elizabetes ielā 2, visu tur izstaigājām. Tur ir fantastiski interjeri! Varu teikt lielu paldies VNĪ, ka viņi tur neko nav darījuši, jo tur viss ir saglabājies kopš 70. gadiem. Tur ir fantastiska zāle. Visa ēka ir autentiska. Šobrīd kaut ko nojaukt, lai atbrīvotu vietu kaut kam jaunam, ir pilnīgs absurds. Nav jāliek iekšā ministrijas. Ir izskanējis, ka Investīciju aģentūra ēku domājusi pārtaisīt  par nākotnes namu. Tur ir plaša zāle, kurā varētu notikt semināri un kino. Mēs vienkārši nemākam apsaimniekot to, kas ir! Vieglāk ir izdzēst un sākt no baltas lapas, un domāt, ka no tā būs kaut kas labāk. Nu, nebūs!”

“Ekonomiski loģiskāk ir nojaukt, nekā investēt, saglabāt. Gaidu atbildi no Tūrisma aģentūras, cik gadā tūristu grupas ir pieteikušās ekskursijā, lai apskatītu šo padomju arhitektūras, modernisma mantojumu. Es nedomāju, ka skaitlis būs liels. Ja mēs kopā ar jums, arhitektiem, uzbūvēsim koncertzāli, esmu pilnīgi pārliecināts, ka apmeklētāju skaits būs milzīgs,” sacīja  ministrs.

Vai lēmums par akustiskās koncertzāles atrašanos Elizabetes ielā 2 ir negrozāms? Kāda ir vīzija par tālāko attīstību, izmaksām? 

Ministrs apstiprināja, ka lēmums par akustiskās koncertzāles celtniecību Elizabetes ielā ir negrozāms: “Pirms pāris mēnešiem biju ''Kilograma kultūras'' kultūras balvas pasniegšanas ceremonijā, katrs, kurš nāca uz skatuves, kaunināja mani kā ministru un valdību, ka mēs nespējam uzbūvēt akustisko koncertzāli. Tieši tādas pats stāsts bija Lielajā mūzikas balvā, kur mūziķi nekautrējās kaunināt Kultūras ministriju, ka mēs nespējam uzcelt koncertzāli. Jūsu jautājuma intonācijā es saprotu - vai tiešām mūs kaut kas tik briesmīgs piemeklēs un tā koncertzāle tur būs jāceļ? Jā! Būs jāceļ! Es aicinātu visus vienoties un to izdarīt kopā. Augustā, septembrī esam plānojuši arhitektu plenēru, kur visi Latvijas arhitekti varēs nākt ar savu redzējumu par šo iespējamo ēku un parku kopumā. Pēc tam līdzīgi kā Viļņas gadījumā – skatīsimies, vai ir iespējams šīs ēkas kādu atsauci atstāt. Šī ir lielā iespēja visiem arhitektiem realizēt savas ambīcijas un visiem kopā vienoties un beidzot to izdarīt!”

Arhitekti tomēr nevēlas līdz galam pieņemt scenāriju, ka akustiskā koncertzāle atradīsies Elizabetes ielā 2 un ka vecā kompartijas ēka tiks nojaukta. Viņuprāt, jāmeklē citi risinājumi. “Viss ir mazliet sajaucies krustām šķērsām, kārtība nav pareiza, un viss tiek darīts drusku par ātru. Saprotu, ka ir politiskās lietas, ko ir grūti pārvarēt, bet būtu jācenšas to izdarīt pareizi un lēnām, lai iesaistītie speciālisti var izteikt savu viedokli - būt vai nebūt mājai. Tas ir rūpīgi jāizsver, jo tas ir viens no tāda modernisma darbiem. Varbūt, ja ir vēl iespējams, meklēt citu vietu koncertzālei,” sacīja Vilnis Šlars.

Arī Pēteris Bajārs šajā valdības lēmumā labo žestu nesaskatīja: “Ēku nevar būvēt uz greiziem pamatiem, mēs to šobrīd darām. Ministrs tur saskata labu nākotni, bet jūs to vēl nenojaušat – tā ir bumba, lavīna, kas velsies, velsies. Pirmajās dienās tā bija neliela domubiedru grupa, kas protestēja, tagad pret to ir daudzi. Arī Būvinženieru savienība, pretēji ministra teiktajam, ir pateikusi, ka ar ēku viss ir kārtībā, tā ir izmantojama. Mēs tiekam šantažēti ar šiem 16 gadiem. Tā nav ne mūziķu, ne arhitektu vaina, ka esam to ievilkuši. Mēs tiekam šantažēti, un, pateicoties tam, tiek attaisnots viss. Vai demokrātiskā valstī, kad būs spiedīgi apstākļi un mēs nevarēsim demokrātiski nonākt pie vienota viedokļa, vai tad būs atļauti visi instrumenti un mēs lēnām pāriesim atpakaļ uz impērijas variantu?”

Tomēr Normunds Eilands uzsvēra, ka jautājums nav par vietu, bet konceptu, un šajā jautājumā jābūt savstarpējai saskaņai no visām iesaistītajām pusēm: “Lai vai kur mēs būvētu koncertzāli, es gribētu, lai no sākuma mēs atgrieztos pie satura, skaidri saprastu, kā tas viss funkcionēs, pie budžetiem, pie plānošanas. Es nesaprotu, kā valsts nevar vienoties ar Rīgas pilsētu, un šobrīd sanāk, ka vienā parkā būtu divas viena ar otru konkurējošas koncertzāles. Šobrīd tiek sludināts iepirkums par Kongresu nama rekonstrukciju. Tur tāpat tiks tērēta nauda, lai kaut vai elektroniski uzlabotu akustiku. Ja tiek būvēta akustiskā koncertzāle, tad man būtu svarīgi, lai man nodokļu maksātāju nauda netiktu tērēta par šo ļoti dārgo sistēmu. Tajā zālē turpmāk nespēlēs akadēmisko mūziku. Tad man rodas jautājums, kāpēc tiek tērēta mana nauda, ja tur neviens nespēlēs? Pilsēta un pašvaldība man ir viens un tas pats -  tā ir mana nodokļu maksātāja nauda.”

Jautājumā par finansējumu ministrs bija izvairīgs: “Cik tā koncertzāle maksās? Tikpat, cik jebkurā citā vietā. Izmaksas par kvadrātmetru jau neatšķiras no tā, vai to būvētu Skanstē vai Kronvalda parkā. Tādas tās cenas būvniecībā ir, ar to ir jārēķinās!”

Šobrīd gan par konkrētiem skaitļiem ministrs nerunāja, bet saredz iespējas finansējumu piesaistīt no malas.

KONTEKSTS:

Valdība 16. jūnijā atbalstīja Kultūras ministrijas (KM) rosinājumu attīstīt Rīgas akustiskās koncertzāles būvniecību Elizabetes ielā 2, Kronvalda parkā.

Tikmēr vairāki arhitekti ceļ trauksmi par koncertzāles būvniecībai izvēlēto vietu, norādot, ka ēka ir padomju laika modernisma arhitektūras mantojums un to nojaukt nevajadzētu. 

Prognozēts, ka ēkas demontāžu varētu sākt 2021. gada pavasarī, un ka ēkas nojaukšana un Rīgas koncertzāles metu konkurss izmaksās ap 3 miljoniem eiro.

Kultūras ministrs Nauris Puntulis (Nacionālā apvienība) izteicis cerību, ka koncertzāli pabeigs pēc 6-7 gadiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti