Izstāde "Rīga pirms bīskapa Alberta" stāsta par daudzajiem vietvārdiem un to vēsturisko nozīmi. Arhitekts Edgars Šēnbergs ar komandu vairāk nekā 20 gadu laikā pētījis muižu, reliģisko rituālu kalnu, upju pieteku, strautu, avotu, ezeru, purvu, dīķu un citu ar ūdeni saistītu dabas objektu nosaukumu jēgu senajās valodās. Izstādes kurators Uģis Šēnbergs skaidro, ka iedzīvotāji mūsdienās ir ļoti saauguši ar vietvārdiem, bet neiedziļinās to nozīmē.
Edgars Šēnbergs savā projektā izvirzījis hipotēzi, ka grieķu, bretaņu, ģēļu, kimru un korņu valodas ir pašas senākās cilvēku pirmvalodas uz zemeslodes, no kurām veidojušās jaunvalodas un kuras salasāmas mūsu vietvārdos.
Latviešu valodas izveidi veicināja Bībeles tulkojums latviešu valodā. Ikdienas lūgšanas kā mantras nostiprina valodas spēku. Šēnbergs uzskata, ka latvieši diendienā kā mantras atkārto bretaņu cilmes vietvārdus - Daugava, Ķīšezers, Āgenskalns, Bolderāja, Kalfa grāvis, Lucavas sala, Mārupe, Rīdzene osta, Zundu kanāls, Speķupīte un citus. Tie laika gaitā ir kļuvuši fonētiski saprotami, un tiek dēvēti par latviešu vārdiem.
Bez dažādām arhitekta apkopotām kartēm, manuskriptiem, ķeltu vārdnīcām un vietvārdu sējumiem, izstādē apskatāmas vēl gleznas un arī kāda videofilma, kurā pats autors stāstā par 50 vietvārdiem.
Filmas un vizuālās izstādes daļas kurators Dags Vidulejs uzskata, ka Latvijā dabā katra vietiņa, kas nosaukta kādā vārdā, varētu kalpot par vēstures avotu. āksliniekiem bijis interesants uzdevums, kā vizualizēt pētījumā atklāto vietvārdu jēgu: „Koncentrējām ap sevi māksliniekus, kam ir darbi ar vēstījumu, kuri mēģina runāt ar asociāciju palīdzību un savām inspirācijām par iespējamām mūsu izcelsmes hipotēzēm. Tas ir iesākums, vajadzēt daudzu cilvēku prātus, sirdis un radošo iztēli ieguldīt, lai mums veidotos savs latviešu mīts, kas atvērtu pasaulei kādu no realitātes faktoriem.”
Izstādes atklāšana un tikšanās ar pašu arhitektu un vietvārdu pētnieku Edgaru Šēnbergu noritēs šodien arhitektūras muzejā pulksten piecos.
