Ja saimnieks ir privātpersona, vēsturiskās un mākslas vērtības visbiežāk tiek arī apdrošinātas. Turklāt to spektrs ir ļoti plašs - no gleznām, retām grāmatām un juvelierizstrādājumiem, līdz vecām ēkām, muižām un pilīm. Publiskajā sektorā situācija esot ļoti dažāda. Ir pa kādam labam paraugam pašvaldībās, piemēram, Ventspilī, Liepājā un Cēsīs. Savukārt valsts gādā vien par dažiem muzejiem, taču kopumā nevar teikt, ka valsts būtu gādīgs saimnieks.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce ir pārliecināta, ka vērtīgu mākslas priekšmetu zādzības muzejos nav uzskatāma par lielu problēmu. Pēdējos 15 gados laupīšana notikusi Jelgavas muzejā, kur lielu daļu zagļu guvuma izdevies uziet, kā arī Liepājā. Deviņdesmito gadu sākumā arī viņas vadītajā muzejā tika nozagta vācu romantiķa Aleksandra Heibela glezna «Svētā ģimene». Laimīgā kārtā to pēc 20 gadiem izdevies atgūt, nu glezna restaurēta un atrodas glabātavā.
Bez pašlaik rekonstrukcijas procesā esošā galvenā nama Nacionālais mākslas muzejs Rīgā saimnieko vēl četros namos. Izstāžu zālē «Arsenāls», nule renovētajā «Rīgas biržā», Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā, kā arī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Māra Lāce skaidro, ka pašlaik pret ugunsnelaimēm un citiem riskiem apdrošinātas pilnīgi visas ēkas. Citādi ir ar tajos esošo mākslas vērtību apdrošināšanu.
«Līdzko vedam pāri robežai, visi mākslas priekšmeti tiek apdrošināti. Bet problēma ir tā, ka to ļoti nelabprāt dara Latvijas apdrošinātāji. Tāpēc izvēlamies sadarbības partnerus Vācijā vai Nīderlandē, kur šie pakalpojumi ir lētāki,» stāsta Māra Lāce.
Pārējās Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas, kas atrodas tā glabātavās, apdrošinātas netiek. «Tas nav lēts prieks,» saka direktore Māra Lāce, piebilstot - to ietekmē ne tikai apdrošinātāju rijība, bet arī tas, ka darbu kopējā vērtība ir milzīga. Savukārt valsts tādiem mērķiem līdzekļus nav piešķīrusi. Lāce arī vērtē - valstij drīzāk būtu jāgādā par labiem glabāšanas apstākļiem, nevis ar apdrošināšanu jāstutē privātkompānijas.
«Nedod Dievs, ja iet bojā viena konkrēta autora labi zināms darbs. Tad vietā mēs par nekādu naudu dabūt vietā nevarēsim, jo mākslas darbs ir vienā eksemplārā. Apdrošināšana nenoliedzami ir ļoti vajadzīga, bet valstij vairāk vajadzētu ieguldīt līdzekļus infrastruktūrā un apstākļos, lai tādas situācijas izslēgtu,» saka Māra Lāce.
Mākslas muzeja vadītāja kā piemēru min kādu gadījumu, kad par viena darba apdrošināšanu, vedot to uz citas valsts izstādi, vietējās kompānijas prasījušas tolaik vēl 9000 latu. Vācieši to izdarījuši piecas reizes lētāk.
Paši apdrošinātāji atzīst, ka tie nav ieinteresēti apdrošināt mākslas vērtības. Par tām lai gādā paši muzeji. Pret ugunsgrēkiem gan kompānijas gatavas apdrošināt. Taču šis vērtējams kā vieglākais ceļš uz peļņu, jo liesmu posta iespēja tiek maksimāli izslēgta ar signalizācijām. Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abāšins tomēr mudina valsti rīkoties izlēmīgāk. Viņaprāt, visu muzeju apdrošināšana valstij izmaksātu vairākus desmitus, ne simtus, tūkstošus latu.
Kultūras ministrijas valsts sekretāra pienākumu izpildītājs Uldis Lielpēters runā līdzīgi kā mākslas muzeja vadītāja Lāce - ja unikāls rokraksts iet bojā ūdenī vai ugunī, to atjaunot vairs nav iespējams. Apdrošināšanas kompensāciju gan saņemtu, viņš atzīst, sakot - tad būtu jādomā, ko ar naudu darīt. Privātkolekcionāriem esot vienkāršāk - kaut kas pazūd vai sadeg, saņem kompensāciju un vietā nopērk ko citu.
Tomēr par apdrošināšanu nozare diskutē, sevišķi muzeju un nu arī bibliotēku nišā, skaidro Uldis Lielpēters.
Kultūras ministrija norāda, ka nozarei pašai pirmkārt jāgādā par to, lai nepieļautu mākslas vērtību bojāšanu vai pazudināšanu. Pēc tam varēšot domāt, vai apdrošināt. Taču papildu līdzekļus ministrija nedomā meklēt ne vienam, ne otram.
