Dārziņa mūzikas skolā mācības apgrūtina ļoti sliktais skolas zāles stāvoklis

Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā jau ilgāku laiku pilnvērtīgu mācību procesu apgrūtina ļoti sliktais skolas Lielās zāles stāvoklis. Tajā slikti skan, nedarbojas ventilācija, apgaismošanas sistēma, un kopumā tā ir fiziski un morāli novecojusi. Lai gan skolas audzēkņi un absolventi labdarības koncertos sākuši vākt līdzekļus zāles pārbūvei, šādā ceļā varēs savākt tikai nelielu daļu no vajadzīgās naudas, kas kopumā ir 440 tūkstoši eiro. Tāpēc skola ļoti cer arī uz atbalstu no valsts.

Dārziņa mūzikas skolā mācības apgrūtina ļoti sliktais skolas zāles stāvoklisBaiba Kušķe

    Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā Latvijas Radio ierodas darbdienas rītā. Foajē sagaida skolas projektu vadītāja Ieva Rūtentāle. Lielajā zālē tajā brīdī notiek gatavošanās valsts konkursam pūšaminstrumentu un sitaminstrumentu specialitātē.

    „Kā redzams, visi instrumenti atrodas lejā. Viņi varētu atrasties arī uz skatuves, taču šobrīd tas nav iespējams,” stāsta Rūtentāle. Instrumenti uz skatuves nevar atrasties tāpēc, ka skatuves grīda ir slīpa. Pirms 45 gadiem bija moderni tādas veidot baletdejotājiem. Tagad šī mode pārgājusi, un pēc pārbūves iecerēts skatuves grīdu iztaisnot, lai gan dejotāji, gan mūziķi var pilnvērtīgi uzstāties.

    Zālē trūkst arī atbilstoša apgaismojuma, komunikācijas sistēmas ir novecojušas, akustika ir ļoti vāja, nedarbojas ventilācija. „Diemžēl mūsu izcilais “Steinway” ļoti arī cieš, un pēc pieciem gadiem tam būtībā ir nepieciešama jau ļoti, ļoti dārga restaurācija, jo šeit nav nekādas kondicionēšanas sistēmas, flīģelis nemitīgi cieš no mitruma maiņām. Kad ieiet zālē, pirmais, kas iesitas nāsīs, ir ārkārtīgi sliktā smaka. Pirmkārt, tas ir šis vecums, nemitīgie baleta mēģinājumi [un sviedri], kas iesūcas vecajos aizkaros, vecajos auduma krēslos, kas ir ļoti slikti akustikai. Un mums ir arī tāds joks, ka droši vien zem tās skatuves jau ir kādi pāris simti beigtu žurku,” saka Rūtentāle.

    Dārziņa mūzikas vidusskolas Lielā zāle

    Skaidrs, ka koncerti pašlaik zālē nevar notikt, jo diez vai atrastos daudz skatītāju, kas vēlas sēdēt gandrīz vai bezgaisa telpā. Taču topošajiem mūziķiem, baletdejotājiem un viņu pedagogiem ir regulāri jāpacieš šīs neērtības, jo zālē ik dienu  notiek mēģinājumi un konkursi.

    Turklāt Lielā zāle ir viena uz trim skolām – tur mēģina arī Horeogrāfijas skola un Doma kora skola.

    Zāle savā ziņā sniedz iespēju aizceļot laikā un dažkārt absolventiem raisa nostalģiskas sajūtas, bet Ieva Rūtentāle to neuzskata par komplimentu: „Šeit nekas nav mainījies. Dažkārt mūsu absolventi ir par to ļoti priecīgi. Viņi atnāk un saka – te viss ir tā, kā tas bija toreiz, kad es vēl mācījos. Savā ziņā tas ir jauki, bet kompliments tas tomēr nav.”

    Tie, kam zālē jāstrādā, izlīdzas, kā var. Pedagoģe, izglītības programmas „Sitaminstrumentu spēle” vadītāja Dzintra Knābe, zinot, ka šodien daudziem cilvēkiem garas stundas būs jāpavada valsts konkursā, nākusi ātrāk uz darbu un zāli vēdinājusi: „Es atnācu ļoti agri un parāvu visas durvis vaļā, lai būtu kaut kāda mazliet vēja plūsma. Bet nezinu, kā mēs šodien visi izturēsim. Tomēr visu dienu tas ir ļoti grūti.

    Šī zāle ir arī ļoti drūma, ar nospiedošu atmosfēru.

    Mana vīzija par nākotnes zāli ir tāda:  kad bērni spēlē, viņiem rodas vēlēšanās vēl vairāk uzstāties, apliecināt sevi uz skatuves. Un ļoti vēlos, lai publikas būtu daudz. Un publika nāks tad, kad būs arī ērti un mīksti krēsli, skaists, spilgts apgaismojums, sienas būs gaišākā krāsā,” saka Knābe.

    Pievērst sabiedrības uzmanību absolūti nepiemērotajiem apstākļiem, kādos izglītojas mūsu mūzikas talanti, ar kuriem vēlāk lepojamies, ir labdarības koncertu cikla „Mana pirmā skatuve” galvenais mērķis.

    Zāles renovācijai vajadzīgi 440 000 eiro, un jau tagad skaidrs, ka ar koncertiem varēs savākt vien mazu daļu. Skola ļoti cer arī uz valsts atbalstu.

    „Protams, būtu tikai labi, ja civilizētā valstī Kultūras ministrija parūpētos par savā pakļautībā esošas institūcijas audzēkņu spēju muzicēt, attīstīties un izaugt par konkurētspējīgiem mūziķiem Eiropā un visā plašajā pasaulē,” spriež skolas bijušais audzēknis, komponists un mūzikas žurnālists Edgars Raginskis.

    Latvijas Lielās Mūzikas balvas preses konferencē kultūras ministre Dace Melbārde (Nacionālā apvienība) solīja arī valsts atbalstu. Melbārde skaidroja, ka valdības deklarācijā ir īpaši uzsvērts atbalsts nacionālo mākslu vidusskolu infrastruktūras sakārtošanai, tieši Dārziņa mūzikas skolu izceļot kā būtiskāko nākamās valdības darbā.

    Bet cikla „Mana pirmā skatuve” jau trešais koncerts notiks piektdien, 25. janvārī, un tajā uzstāsies skolas absolvents Vestards Šimkus sadarbībā ar vizuālo mākslinieku Mārtiņu Dāboliņu. Kā stāsta Ieva Rūtentāle – koncerts būs ļoti interesanta mākslu simbioze: „Mārtiņš Dāboliņš strādā jaunākajā interaktīvajā projicēšanas tehnoloģijā. Viņš strādā ar virtuālām kamerām, ar neredzamiem dažādiem detektoriem un uztvērējiem, kas tiks izvietoti klavierēs un kas uzķers Vestarda improvizācijas skaņu impulsus un projicēs šīs projekcijas zālē 3D formātā – tēlus un formas.”

    Vestarda Šimkus un Mārtiņa Dāboliņa kopīgais koncerts „Paplašinātā realitāte” Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas atbalstam notiks piektdien Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē.

    0 komentāri
    Pievienot komentāru
    Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
    Kultūrtelpa
    Kultūra
    Jaunākie
    Interesanti