"Netālu no Raunas, kas ir neliela apdzīvota vieta jeb lielciems Vidzemē, atrodas apdzīvota vieta Cimza, kur vēsturiskā muižas kalpu dzīvojamā māja ir privātīpašums, kuru apsaimnieko galdnieku ģimene - vīrs ar sievu un bērniem. Pēc Šmitiņu zīmīgas frāzes un entuziastes Justīnes Buliņas iniciatīvas šovasar tur norisinājās Dzīvdabas vakarēšana -

daudz maņu baudījuma taustei, redzei un ožai un garšu tūrisms ar Raunā dzīvojošo šefpavāru klātām vakariņām no Raunā ražotiem produktiem, dzīvo mūziku, vizuālo, smaržas un taustes baudījumu, kopā ar Šmitiņiem pie viena galda, galdniecībā laukos.

Lauki ir vieta kur radīt, un to pierādīja gan radošie nemiera gari, gan uzņēmēji!" raksta kultūrvietas izvirzītāja Aiga Matjušenoka.

Raunas pagasta Cimzas centrā šogad kā norāde uz Šmitiņu galdniecību izveidots no dēļiem sasists koks. Galdniecība iemājojusi 18. un 19. gadsimta mijā celtās Cimzas pusmuižas ēkā. Runā, ka šī ēka pirms vairāk nekā simt gadiem bijusi kalpu māja un te ierīkota arī mācību klase, padomju gados te glabāti graudi, ierīkota elektriķiem noliktava, vēlāk – būvmateriālu veikals, pēc tam ilgus gadus stāvējusi tukša. Šobrīd seno ēku par savu cenšas padarīt galdnieku pāris – Pēteris un Jeļena Šmiti.

“Neesmu medmāsa tikai, pārējie visi amati ir – sākot ar sētnieku un beidzot ar vadītāju, mazajiem uzņēmējiem tāds ir liktenis vai, kā to var saukt, visi darām visu – praktiskais latvietis, kā jau popularizē mūsu tautu visur,” par sevi stāsta galdniecības saimnieks Pēteris Šmits.

Galdniecībā izdarīšot visu, pauž Šmits: “Logi, durvis, šogad pats, pats pirmais pasūtījums vietējam zemniekam - cūkas sile Cūkas gadā, trušu būdu kādu zemniekam ja vajag, uztaisām. Ja kādam kaut kas salūst, salabojam.”

Galdniecības tukšajā galā pēc Raunas tūrisma informācijas centra vadītājas Justīnes Buliņas iniciatīvas šovasar tika rīkots unikāls pasākums “Dzīvdabas vakarēšana”.

Idejas autore stāsta, ka “Dzīvdabas vakarēšana” tapa tādēļ, “lai šeit uzburtu visu dzīvo un dabīgo. Gan telpa, gan tas, kas šeit atradās, tas viss ir ļoti naturāls. Un patiesībā mums ikdienā pietrūkst iespējas samīļot ķērpjus un apskaut kokus, un izgaršot to, kas mums aug dārzā.”

Vakarēšana ir visu vietējo iedzīvotāju kopdarbs, uzsver Buliņa: “Vietējie mājražotāji, vietējie šefpavāri, vietējie materiāli, vietējie cilvēki, kas visu to dara.”

Viņa skaidro gan, ka nosaukumu izdomājusi pati: “Viss koncepts tika būvēts par un ap šo vārdu - pasākums dalījās trīs daļās, kas ir noformējums, muzikālais un ēšana. Un visas trīs daļas vedās cauri trim vārdiem – dzīvs, dabīgs un iesakņojies, kas ir koka galvenās īpašības.”

“Tā bija atpūta dvēselei, skatoties, kā sanākušie viesi atpūtās, kā nepazīstami cilvēki, apsēžoties pie viena galda, čaloja kā sen pazīstami cilvēki, kā draugi, tas bija neaprakstāmi tās izjūtas. Un viss nogurums, kas bija sakrājies, bija aizslaucīts, tas bija kaut kas īpašs…” atceras galdniecības saimniece Jeļena Šmita.