Par heraldikas izcelsmi un noteikumiem, kas jāņem vērā, radot jaunu ģerboni, raidījumā "Kāpēc dizains?" stāsta mākslas zinātniece, Valsts heraldikas komisijas priekšsēdētāja vietniece un ilggadējā komisijas dalībniece Ramona Umblija.
Heraldikas izcelsme
Vārds "heraldika" cēlies no "herold", kas angļu, vācu un franču valodā agrīnajos viduslaikos bija apzīmējums personai, kas bijusi pavadonis vai nu monarham, vai valdniekam. "Herolds bija viena no spicākajām personām, kas vienīgā pārzināja ģerboņu stāstus, simboliku un tradīciju," stāsta Ramona Umblija. Vārds "ģerbonis" turpretī ir Ādolfa Alunāna ieviests jaunvārds, kas pirmo reizi ticis lietots 1862. gadā "Pēterburgas Avīzēs", un cēlies no vārda "Gerb", kas vācu valodā nozīmē "mantinieks".
Latvijā heraldika veidojās 12.–13. gadsimtā, kad Livonijas teritorijā pilsētas kļuva par politiskās un ekonomiskās dzīves centriem un sāka veidot ģerboņus kā konkrētas teritorijas identitātes simbolus. "Heraldika ir tāds divdabis, jo, no vienas puses, tā ir vēstures zinātnes apakšnozare, bet no otras – māksla. Apvienojoties zinātnei ar mākslu, veidojas tas, ko dēvējam par ģerboni," skaidro Umblija.
Heraldikas noteikumi
Ģerboņa būtiskākais elements, tas, kas ir tā pamatā, ir vairogs, tomēr pastāv vēl citas specifiskas nosacītības.
Pirmkārt – heraldikā pastāv tikai četras krāsas: zaļa, zila, sarkana un melna, kā arī divi metāli: zelts un sudrabs. Otrkārt – ģerbonī krāsas un metāli nedrīkst saskarties.
Šie ierobežojumi radušies praktisku apsvērumu dēļ – 13. gadsimtā tika lietotas tikai emaljas, un šie toņi bija visvieglāk iegūstami un emaljā lietojami. Renesanses laikā pievienojās arī purpura krāsa, bet to lieto reti un maz.
Zelts un sudrabs ģerboņos tiek izmantots tādēļ, ka viduslaikos bruņinieku vairogi pārsvarā tika veidoti no metāla – bronzas vai tērauda. Tērauds ir sudrabainā, bet bronza – zelta tonī.
Lai arī laiki ir mainījušies un iespējas bagātinājušās, Umblija skaidro, ka "viens no heraldikas pamatprincipiem ir tradīcijas saglabāšana," tādēļ šie pamatprincipi kļuvuši par prasību, jo tiem ir vēsturiska izcelsme.
Heraldiskais apraksts
Heraldikā pirmārais nav attēls – daudzos tas izsauc izbrīnu, stāsta Ramona Umblija, "jo, lietojot vārdus "heraldika" un "ģerbonis", mēs uzreiz iztēlojamies kaut ko vizuālu." Primārais ir heraldiskais apraksts, ko svešvārdā sauc par blazonēšanu – "skaļi kliegt". Tas nāk no senajiem laikiem, kad bruņinieki devās turnīros ar vairogiem, un heroldam vajadzēja spēt izkliegt, kurš ir kurš, lai skatītājiem būtu skaidrs, kas notiek un kāda ir kuras dzimtas vēsture. "Tātad, ja figūra nav heraldiski aprakstāma, to nevar ielikt ģerbonī," skaidro Umblija.
Šie apraksti bija sevišķi būtiski, jo turnīros un krusta karos vairogi bieži tika iznīcināti, un tos atjaunot bija iespējams vien pēc šī heraldiskā apraksta.
Heraldiskajā aprakstā pastāv arī speciāla terminoloģija, kas Latvijā tika izstrādāta pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados un šī gadsimta sākumā, kad pie Valsts heraldikas komisijas tika nodibināta terminoloģijas apakškomisija. Latvijā līdz šim nekad nebija pastāvējusi profesionālā terminoloģija, bet katrai valstij, kurā eksistē heraldiskās tradīcijas, ir ļoti specifiski apzīmējumi. Latvijā par tiem sprieda heraldikas pārzinātāji, filologi un vēsturnieki.
Modernā ģerboņa tapšana
Mūsdienās, veidojot, piemēram, pašvaldību ģerboņus, savā starpā sadarbojas četras puses – pasūtītājs, mākslinieks, heraldikas komisija un iedzīvotāji. Ar mākslinieku notiek diskusija par dažādo simbolu un figūru izmantošanu, savukārt heraldikas komisija pierauga, lai izmantotie elementi būtu heraldiski precīzi un mākslinieciski. Pirms top ģerbonis, notiek arī iedzīvotāju diskusijas un aptaujas, kurās ļaudīm ir iespēja rakstīt par to, kādas vērtības vai simboli, viņuprāt, nestu teritoriālo simboliku.
Pēc teritoriālās novadu reformas radās nepieciešamība pēc jauniem ģerboņiem, no kuriem kā piemēru Umblija min Dienvidkurzemes novadu, kurā apvienojās astoņi novadi – astoņi ģerboņi. Lai arī pēc nosacījumiem pastāv iespēja šādos gadījumos apvienot elementus no vairākiem ģerboņiem, astoņus apvienot būtu bijis neiespējami. Ticis veidots jauns ģerbonis – tā kā nosaukumā ir vārds "Kurzeme", kas pārstāvēts Latvijas valsts ģerbonī kā lauva, tad lauva arī ņemta, tāpat sarkanā krāsa, kas pārstāv Kurzemes vēsturiskā zemes. "Šī īpatnā trīsstūrveida forma savā kopumā apmēram atveido Dienvidkurzemes novada plānojumu," skaidro Umblija.
Tagad, kad visiem novadiem ģerboņi izveidoti, jauni izaicinājumi rodas ar pagastu ģerboņu izveidi. Piemēram, Tukuma novads nolēmis, ka visiem divpadsmit tā pagastiem nepieciešami ģerboņi. "Ko gan atrast konkrētai mazai teritorijai, kādu simbolu izvēlēties, lai tas paliktu mūžīgi?" uz problēmu norāda pētniece. Šobrīd apstiprināšanas kārtībā ir Cēres pagasts, kas uz sava ģerboņa izvēlējies attēlot zīda koka lapas un zīda tauriņu, jo 20. gadsimta 20. gados pagastā tika sastādīti zīda koki, lai nodarbotos ar zīdu, kas nekad nav noticis – Latvijā nemitinās zīda tauriņi. "Tas viņiem ir stāsts par pagātni un sapņiem."
Heraldikas radošā puse
Lai arī varētu šķist, ka tik nosacījumiem pilnā un stingrā darbības laukā radošumam nav vietas, zinātniece ir pārliecināta par pretējo, uzsverot, ka tieši tādēļ, ka nosacījumu ir daudz, arī izaicinājums to ietvarā radīt kaut ko unikālu ir jo lielāks.
Ģerboņa veidošanā liela nozīme ir tieši "stāstu medībām" konkrētajos apvidos, starp vietējiem cilvēkiem.
"Šī saskarsme – kad tu uzklausi cilvēkus, viņi uzdod jautājumus un viņiem var stāstīt – tas ir ļoti izglītojošs process. Cilvēki caur šiem stāstu meklējumiem pēkšņi atrod savā vēsturē un savā apziņā kaut ko pilnīgi jaunu, par ko viņi ir ārkārtīgi priecīgi. Viņi sāk to ģerboni lietot, viņi uzliek to uz karoga, viņi liek karogu pie savām mājām un stāsta bērniem un kaimiņiem. Radošums izpaužas šajās saskarsmēs, šajā dialogā ar iedzīvotājiem," skaidro Umblija.
Jautāta par heraldikas māksliniekiem, kurus zinātniece vēlētos izcelt, viņa min Vilhelmu Krūmiņu, kurš uzzīmējis Latvijas valsts ģerboni, un Rihardu Zariņu, kurš neatkarīgās Latvijas laikā izstrādāja ārkārtīgi daudzus ģerboņus. Savukārt šobrīd aktīvi heraldikas mākslinieki ir Ilze Lībiete un Juris Ivanovs, kas jau no deviņdesmito gadu beigām veido pašvaldību ģerboņus, kā arī Edgars Sims, kas heraldikas mākslas prasmes ieguvis pašmācības ceļā, un Sintija Ģermane, kura specializējusies reliģisko personu ģerboņos.
