ĪSUMĀ:
- Baltkrievijā apcietina vides aktīvisti, Ziemeļitālijā – uzsākta tiesas prāva pret Vācijas vides aktīvistu Karlu Bāru un austriešu pētnieku Aleksandru Šībelu.
- Eiropas Savienības vides tiesību eksperte, tiesību zinātņu doktore Žaneta Mikosa: Cieņas aizskaršana ir izplatīts motīvs, kuru izmanto, vēršoties pret vides aizstāvjiem.
- Vēršanās pret Latvijas vides aktīvistiem notiek, taču vairumā gadījumu draudi iesūdzēt tiesā ir palikuši tikai izteikumu līmenī.
- Somijas enerģētikas uzņēmums "Fortum" prasa atsaukt izteikumus biedrības “Zaļā brīvība” vadītājam, vides zinātņu doktoram Jānim Brizgam.
Baltkrievijā tika apcietināta vides organizācijas “Ecohome” līdere Irina Sukhi, kuras aizturēšanu saista ar viņas iebildumiem pret atomelektrostacijas būvniecības sākšanu Ostrovecā, bet Ziemeļitālijā uzsākta tiesas prāva pret Vācijas vides aktīvistu Karlu Bāru un austriešu pētnieku Aleksandru Šībelu, kuri kritizējuši pesticīdu lietošanu lauksaimniecībā. Viņi apsūdzēti par to, ka ir nosodījuši pārmērīgu pesticīdu lietošanu Dienvidtirolē, vienā no Eiropas lielākajiem ābolu audzēšanas reģioniem. Apsūdzētajiem aktīvistiem draud cietumsods, soda nauda, kā arī potenciāla prasība par miljoniem eiro zaudējumu atmaksu.
Kā LSM.lv norādīja apsūdzētais Vācijas vides aktīvists Bārs, viņš nejūtas iebiedēts un šajā lietā negrasās pieņemt kompromisus: “Es jūtos atbildīgs par to, lai šī lieta netiktu izbeigta. Esmu gatavs cīnīties.
Mēs vēlamies parādīt lielajiem spēlētājiem, ka tiesas nav veids, kā iebiedēt kritizētājus, bet sabiedrībai – ka tā nevar tikt apklusināta.
Vairāk nekā simt Eiropas vides organizāciju norāda, ka šī tiesas prāva raksturo stratēģiju, ko visā Eiropā izmanto arvien biežāk, lai apklusinātu vides aktīvistus un žurnālistus, kuri pauž kritiku par pastāvošajām praksēm. Organizācijas ir parakstījušas Solidaritātes deklarāciju, kurā paustas bažas par mēģinājumiem apklusināt pesticīdu kritiķus Dienvidtirolē, un šo organizāciju vidū ir arī Latvijas Dabas fonds, Latvijas Permakultūras biedrība un Ekodizaina kompetences centrs.
Kā norādīja Latvijas Dabas fonda padomes priekšsēdētājs Andrejs Briedis, deklarācijas mērķis ir pievērst plašākas sabiedrības uzmanību rīcībai, kad industrijas pārstāvji ar jebkādām metodēm cenšas apklusināt aktīvistus, kas aizstāv sabiedrības intereses dzīvot tīrā vidē. “Šis ir nepārprotams signāls visiem aktīvistiem, ka vēršanās pret pesticīdu lietošanu var būt ar smagām sekām”, uzsvēra Briedis.
Arī biedrības ''Ekodizaina kompetences centrs'' valdes priekšsēdētāja, inženierzinātņu doktore Jana Simanovska pauda pārliecību, ka par šo gadījumu ir nepieciešams skaļi runāt plašākā sabiedrībā, jo tas varētu gan palīdzēt atrast līdzekļus, kas apsūdzētajiem nepieciešami tiesas izdevumu segšanai, gan panākt, ka tiesa lietu izskatīs, iedziļinoties pēc būtības.
Prāvas – ierasta iebiedēšanas prakse
Ne tikai vides organizācijas, bet arī tiesību eksperti norāda, ka šāda veida tiesas prāvas kļūst par ierastu praksi, lai iebiedētu tos, kuri vēršas pret ietekmīgas industrijas interesēm. Tā saucamās stratēģiskās tiesāšanās pret sabiedrības līdzdalību (Strategic Litigations against Public Participation – SLAPP) ierosina ietekmīgas interešu grupas vai to pārstāvji, un to mērķis ir apspiest vai apklusināt tos, kuri pauž kritiku, aizstāvot sabiedrības intereses.
Kā skaidroja Eiropas Savienības vides tiesību eksperte, tiesību zinātņu doktore Žaneta Mikosa, valstī ir jārada spēcīgāka sistēma, kas šādā veidā neļautu vērsties pret tiem, kuru tiesības uz informāciju un iesaisti lēmumu pieņemšanā ir noteiktas Orhūsas konvencijā. Konvencijas 3. panta 8. daļa nosaka, ka neviena persona, kas izmanto savas tiesības uz informāciju un līdzdalību, nekādā veidā nevar tikt sodīta, vajāta vai kā citādi traucēta.
Saskaņā ar Mikosas pausto, tas liek domāt, ka vēršanās tiesā pret vides aktīvistiem, zinātniekiem vai žurnālistiem nevarētu vainagoties panākumiem, taču tas neizslēdz, ka, iesūdzot kādu tiesā, par apsūdzību izvirzot goda un cieņas aizskaršanu, tiesa paustās informācijas argumentāciju patiešām izvērtēs pēc būtības.
Cieņas aizskaršana ir izplatīts motīvs, kuru izmanto, vēršoties pret vides aizstāvjiem. Lielajām korporācijām ir savas stratēģijas, kā apkarot ekspertus, kas izsakās pretēji viņu interesēm.
Tiesa, izvērtējot izteikumu pamatojumu, vadīsies pēc tā, kādi fakti un pētījumi tos pamato. Taču diemžēl jāsaka, ka zinātnieku izteikumi var tikt klasificēti arī kā neatbilstoši pētījuma metodēm. Ja, piemēram, tiek konstatēts, ka kādus noteiktus paraugus (pie kuriem viņi nemaz nav varējuši tikt) viņi nav ietvēruši savā pētījumā,” norādīja Mikosa.
Vides tiesību eksperte uzsvēra, ka pasaules līmenī problēma ir ļoti nopietna: “Lūzuma punkts šajā ziņā bija 2016. gads, kad pieauga to gadījumu skaits, kad savas darbības dēļ vides aizstāvji pat tika noslepkavoti. Šis jautājums tika aktualizēts arī Apvienoto Nāciju Organizācijā, kur cilvēktiesību komisāra ziņojumā tika minēts, ka valstīm ir nopietnāk jāaizsargā vides aizstāvji. Nedrīkst pieļaut, ka šie cilvēki nevar brīvi paust savu viedokli, kas ir viņu cilvēktiesību jautājums”.
Tīrīšanas līdzekļu uzņēmums draud izrēķināties
Jautāta, cik aktuālas šādas tiesvedības ir Latvijā, Mikosa atbildēja, ka pie mums līdz šim bijis salīdzinoši maz šādu gadījumu. Aptaujājot pašmāju vides organizācijas un zinātniekus, nākas secināt, ka vēršanās pret šiem cilvēkiem tomēr notiek, taču vairumā gadījumu draudi iesūdzēt tiesā ir palikuši tikai izteikumu līmenī.
Piemēram, Ekodizaina kompetences centra valdes priekšsēdētāja Simanovska ar draudiem par tiesvedību vai nepatikšanām darbā personīgi saskarusies trīs reizes: “Kāds tīrīšanas līdzekļu uzņēmums vērsās pret mani, kad es uzdevu jautājumus par viņu ekomarķējuma izcelsmi, un aizrakstīja maniem darba devējiem, draudot ar izrēķināšanos. Tie draudi bija nenopietni, bet Patērētāju tiesību aizsardzības centrs atteicās man palīdzēt, sakot, ka šādi privāti patērētāju strīdi ar uzņēmumiem uz viņiem neattiecas. Otrs gadījums bija pirms trim gadiem, kad uzņēmums “Memory water” draudēja mani iesūdzēt tiesā par to, ka apšaubīju viņu bio zīmi. Bet nekas tālāk nenotika, līdzīgi kā ar trešo gadījumu, kad netiešas norādes par sūdzēšanu tiesā saņēmu no Latvijas Augļkopju asociācijas.”
Arī Latvijas Dabas fonda padomes priekšsēdētājs Briedis atzīst, ka uz tiesu vēl nav aicināts, taču nosodošu attieksmi saistībā ar iestāšanos pret pesticīdu lietošanu ir piedzīvojis kā no ierēdņu, tā arī dažu lauksaimnieku un to organizāciju puses: “Gan diskusijās par neonikotinoīdu grupas insekticīdu ierobežošanu un glifosāta lietošanu, gan saistībā ar Teiču dabas rezervāta likuma piemērošanu šādi gadījumi ir bijuši. Un otras puses argumentācija, līdzīgi kā Itālijas gadījumā, lielākoties ir balstīta ekonomiska rakstura apsvērumos”.
Briedis norādīja, ka viedokļu paušana par vides jautājumiem raisa ļoti dažādas reakcijas: “Ir daudz atbalsta, un mēs jūtam, ka tas, ko esam paveikuši, piemēram, saistībā ar pesticīdu ierobežošanas nepieciešamību, ir rezonējis un cilvēki brīvāk runā un pauž savu viedokli. Protams, ir arī negatīvas reakcijas, sociālajos tīklos ir bijuši izteikumi, kas jau robežojas ar draudiem, arī kolēģi saņēmuši anonīmas īsziņas par to, lai nerunā par jautājumiem, ko nesaprot, taču daudz mēs tam nepievēršam uzmanību. Mēs novērtējam katru reizi, kad ir iespējama mierīga, pieklājīga un argumentēta diskusija ar dažādu interešu grupu pārstāvjiem.”
Uz jautājumu, cik tad droši vides aktīvisti var justies Latvijā, vairāku aptaujāto nevalstisko organizāciju pārstāvji ir vienisprātis, ka viss atkarīgs no tā, ar kuru reģionu salīdzina.
Salīdzinājumā ar Dienvidameriku, esam ļoti pasargāti, jo Latvijā, cik man zināms, par vides aizstāvību neviens nav nogalināts.
Arī Rumānijā pagājušajā gadā bija traģisks gadījums, kad tika nogalināti cilvēki, kuri cīnījās pret nelegālu mežu izciršanu. Līdz ar to Latvijā cīņas vairāk ir publiskajā telpā un atsevišķu interešu grupu informatīvajā burbulī. Taču ļoti bieži ir sajūta, ka šajās cīņās esam vieni un ļoti pietrūkst gan Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas atbalsta, gan to politiķu atbalsta, kuri pirms vēlēšanām solīja pievērsties arī pesticīdu jautājumiem,” atzina Briedis.
Arī Pasaules Dabas fonda Latvijā direktors Jānis Rozītis uzskata, ka vislielākos draudus vides aktīvisti izjūt valstīs, kurās ir vāji attīstīta demokrātija, vai jomās, kurās saskaras ar lielo korporāciju interesēm. To, cik liela nozīme ir laikus to pamanīt valstu valdībām, viņš ilustrēja ar Rumānijas piemēru: “Tepat Eiropas valstī Rumānijā, kurā joprojām koncentrējas liels īpatsvars Eiropas bioloģiski augstvērtīgo mežu, notiek plaša nelegāla koksnes resursu ieguve. Tur īpaši nozīmīga ir meža inspektoru atbildības nasta, un tas, kas ar viņiem ir noticis pēdējos gados, satrauc. Satraucoši ir tas, ka meža uzraugi kļūst par upuriem sistēmas nepilnībām, jo valdība iepriekš nav izpratusi to, cik lielā mērā nelikumīga dabas resursu ieguve rada zaudējumus vietējo kopienu ekonomikām, veido būtiskus draudus sociālajās jomās un iznīcina dabas vērtības.”
Somijas enerģētikas uzņēmums prasa atsaukt izteikumus
Visvairāk apdraudēti ir tieši mazu organizāciju vides aktīvisti, jo lielākām organizācijām ir vairāk iespēju aizstāvēt biedrus, kaut vai piesaistot juristus. Simanovska norādīja, ka draudu līmenis ir atkarīgs no tā, cik sarežģītu un ienesīgu biznesa shēmu izdodas atklāt, norādot, ka Latvijā bīstamāko vides tematiku sarakstā ir mežu izciršana, apbūves jautājumi, industriālo objektu celtniecība, kā arī ar atkritumu apsaimniekošanu saistītas lietas.
Aicinājumu atsaukt savus izteikumus saistībā ar atkritumu dedzināšanu no Somijas enerģētikas uzņēmuma “Fortum” nesen saņēmis arī biedrības “Zaļā brīvība” vadītājs, vides zinātņu pētnieks Jānis Brizga.
Dažas dienas pēc diskusijas festivālā ''Lampa'' Brizga no uzņēmuma juristiem saņēmis vēstuli, kurā teikts, ka izplata melīgu informāciju un, ja tā netiks atsaukta, uzņēmums vērsīsies tiesā.
Brizga sacīja, ka līdzīgs scenārijs piemeklējis arī vides aktīvistus Lietuvā, kuri, panākot mierizlīgumu, no vairākiem saviem izteikumiem saistībā ar šī uzņēmuma darbību Klaipēdā jau ir atteikušies. Brizga, atsaucoties uz organizācijas “FinnWatch”, kas uzrauga Somijas uzņēmumu darbību aizjūrā, pausto, norāda, ka vairākas nevalstiskās organizācijas arī Somijā saskaras ar šī uzņēmuma centieniem apklusināt kritiskos komentārus, lūdzot gan atsaukt pret viņiem vērstu kritiku sociālajos tīklos, gan apzināti izdzēšot negatīvo informāciju Vikipēdijas enciklopēdijā.
Somijas meitasuzņēmuma Latvijā “Fortum Jelgava” pārstāve Guntra Matisa LSM.lv norādīja, ka ''Lampas'' diskusijā paustā informācija gan par uzņēmuma koģenerācijas stacijas darbību Klaipēdā, gan par tā plāniem Jelgavā bijusi nepatiesa, tā maldinot sabiedrību un nodarot kaitējumu “Fortum” reputācijai.
““Fortum” ir starptautisks investors, mēs strādājam vairāk nekā 40 valstīs un visur stingri ievērojam normatīvo aktu prasības. Mēs uzskatām, ka korekti būtu ekspertiem pirms diskusijas pārbaudīt faktus, kurus tie pauž par kādu uzņēmumu, kā arī pārbaudīt savu avotu ticamību. Piemēram, informāciju, kuru “Zaļā brīvība” valdes priekšsēdētājs Jānis Brizga pauda par “Fortum” Klaipēdas enerģijas ražotni, ar Viļņas apgabaltiesas lēmumu ir atzīta par nepatiesu un aizliegta tās turpmāka publiskošana. Par to mēs informējām gan festivāla “Lampa” organizatorus, gan Jāni Brizgu. Paldies festivālam “Lampa”, kas šo informāciju atsauca. Savukārt Jānis Brizga to vēl nav izdarījis,” pauda Matisa.
Varētu šķist, ka tā saucamās iebiedēšanas prāvas ir vērstas pret konkrētajiem vides aktīvistiem vai zinātniekiem un to iznākums skar tikai tos, kuriem draud ievērojams naudas sods. Taču šo prāvu mērķis ir ne tik daudz sodīt, cik “mazināt interesi” par tālākiem pētījumiem un atturēt no sabiedrības informēšanas. Tas, vai pētnieki, īpaši vēl savas karjeras sākumā, sastopoties ar tik lieliem šķēršļiem, turpinās iesākto darbu, protams, atkarīgs no katra individuāli, taču ir vairāk nekā skaidrs, ka nomelnošana, ar kuru vides aktīvisti saskaras visā pasaulē, nav tikai stāsts par organizāciju vai pētnieku likteņiem.
Publikācija sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.
