Vēsturiski foto: Unikāla barikāžu reportāža

Caur fotoobjektīva aci vēsturiski notikumi tiek atspoguļoti it kā bezkaislīgi, bet vienlaikus stindzinoši patiesi. Lai arī par barikāžu laiku daudzi joprojām glabā personīgas atmiņas, dokumentāli kadri šīs dienas ir šķietami iesaldējuši un saglabājuši mūžībai. Piedāvājam ielūkoties unikālā Talsu fotogrāfa, dokumentālista Daiņa Kārkluvalka fotoreportāžā no 30 gadus senajiem janvāra notikumiem. Dokumentālajos kadros fiksēti gan laikmetu precīzi raksturojoši mirkļi, kam daudzi tolaik, iespējams, nepievērsa uzmanību, gan cilvēki – mazāk zināmi, plašāk pazīstami, arī tādi, kas jau devušies aizsaulē.

BARIKĀŽU NORISES VIETAS:

Gājiens pār Akmens tiltu

1991. gada 13. janvāris. Ļaudis šķērso Akmens tiltu virzienā uz Vecrīgu, kur Daugavmalā notika tautas manifestācija

 

“Rīts pēc traģiskajiem notikumiem Lietuvā. Cilvēki no visām Latvijas malām sabraukuši uz tautas manifestāciju Daugavmalā un no Pārdaugavas dodas Vecrīgas virzienā. Pats ar kolēģiem tikko biju ieradies no Talsiem,” stāsta Kārkluvalks.

 

1991. gada 13. janvāris. Cilvēki pāri Akmens tiltam dodas uz tautas manifestāciju Daugavmalā.  Skats no Vecrīgas.

 

Nonākdams otrā Daugavas malā, Kārkluvalks apstājās tilta vidū uz tramvaja sliedēm, lai iemūžinātu no satiksmes teju pilnībā brīvo ceļu un cilvēkus, kas arī tūdaļ nonāks šaipus upei. “Tilts ir šķērsots. Fonā redzama tagadējā bibliotēkas vieta,” komentē fotogrāfs.

 

Tautas manifestācija Daugavmalā

1991. gada 13. janvāris. Tautas manifestācijas Daugavmalā.

 

Daugavmalā sākusies tautas manifestācija ar plakātiem un karogiem. “Ar Godmani un godu – pret varmākām un spēku,” rakstīts uz viena no plakātiem.

 

1991. gada 13. janvāris. Aktieris Jānis Paukštello Daugavmalā uzrunā tautas manifestācijas dalībniekus. 

 

“[Aktieris Jānis] Paukštello uzrunā tautu no tribīnes, uz kuras kādreiz kāpa padomju līderi. Viņam fonā ir ar pelēku lupatu aizklāta Ļeņina “galva” – tas bija izdarīts agri no rīta vai  naktī,” atminas Kārkluvalks.

 

1991. gada 13. janvāris. Toreizējais Ministru Padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis Daugavmalā uzrunā tautas manifestācijas dalībniekus. 

 

“Pēc mirkļa no tās pašas tribīnes, kurā kāpa Paukštello, tautu uzrunāja arī [Ivars] Godmanis. Pirms tam runāja arī Romualds Ražuks (toreizējais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs – red.),” komentē fotogrāfs.

“Talsu Vēstu” 15. janvāra numurā tika publicēts fragments no Godmaņa runas: “Mēs sākām paši lemt savus likumus Latvijā, mēs sākām paši noteikt sev līdzekļus, par kādiem dzīvosim, mēs sākām paši noteikt to, kādas attiecības uzturēsim ar saviem kaimiņiem. Un tieši tad, kad mēs sākām iet šo ceļu, mums grib uzspiest ko citu.

Mūs grib atgriezt atpakaļ tur, kur mūs patiesībā atgriezt nekad vairs nevar.

Un es domāju, ka ne tikai šodien, bet arī vēlāk, lai cik arī grūti nebūtu, mums jāpatur prātā viens – tikai tad, ja mēs vienoti – latvieši, kā arī citu tautību pārstāvji, kas dzīvo Baltijas jūras krastā, –  skaidri un gaiši teiksim: mūs var spiest, mūs var liekt, mūs nevar iedzīt atpakaļ tur, kur mēs bijām, tajā dziļajā miegā.”

 

1991. gada 13. janvāris. Māksliniece Džemma Skulme Daugavmalā uzrunā tautas manifestācijas dalībniekus

 

Fragments no mākslinieces Džemmas Skulmes runas: “Mēs nezinām, kāda stunda mūs sagaida, bet Lietuva – mēs esam ar tevi tavā grūtajā stundā. Ir noticis, ko ar savu pieredzi varējām paredzēt, bet kam mēs negribējām ticēt.

Trako pataloģija, ārprāts un fanātisms, gatavs savā agonijā sev visapkārt visu iznīcināt.

Tie, kuriem ir sirmas, galvas, jau to visu pazīst. Var teikt – atkārtojas otrreizēja Lietuvas okupācija.

Latvijas tauta, tu, kas še’ stāvi, nākusi no brīvas gribas, brīvības slāpēs, dusmās un pazemojumā, vēl arvien pazemotāju nicināta un nīstama, šodien tu esi nākusi nevis rēkt un aurot – nē, to mēs nekad neesam mācējuši. Mēs meklējam vārdus, un tie sakņojas tautas dziesmā. Mēs dziedam un mēs ticam, ka dziesma mūs pasargās. Mēs meklējam no jauna lūgsnai vārdus, kuru viņi ir pavēlējuši aizmirst.”

 

1991. gada 13. janvāris. Toreizējais Augstākās Padomes priekšsēdētājs  Anatolijs Gorbunovs Daugavmalā uzrunā tautas manifestācijas dalībniekus.

 

Līdzās Kārkluvalka attēliem “Talsu Vēstu” 15. janvāra numurā tika publicēts fragments no Anatolija Gorbunova runas:

”Ko mēs esam noziegušies, ka mums atkal jāpulcējas šeit Daugavmalā, lai apliecinātu sevi, lai apliecinātu savu vēlmi veidot savu valsti. Katrai tautai šīs tiesības ir dotas, un katra tauta ir tiesīga veidot savu valsti. Un tāpēc visi pārmetumi par to, ka mēs pēc 4. maija Deklarācijas esam rīkojušies prettiesiski, neprātīgi vai kā citādi, tas viss liecina, ka nav saprasta elementāra, pati elementārākā tautas vēlme, lai viņai būtu sava valsts un lai šo valsti veidotu viņa pati, un lai šī valsts viņu aizsargātu. Pēc visa jūtam, ka Latvijas Republikas sabiedrībā ir zināmā mērā sašķēlusies. Atskan prasības pēc valdības un parlamenta demisijas, ir citas asas kritiskas piezīmes un ultimāti. Es neizslēdzu iespēju, ka mūsu republikas iedzīvotāju dažādām grupām var būt dažāda attieksme pret mūsu valdību, mūsu parlamentu un var būt pat ultimatīvas prasības.

Bet pats galvenais ir, kā šīs prasības realizēt! Vai realizēt demokrātiski, vai realizēt vardarbīgi ar militāra spēka pielietošanu.

Var būt dažāda attieksme pret atsevišķiem parlamentāriešiem vai valdības locekļiem, bet padomāsim par vienu, pirmkārt par mūsu valdības vadītāju. Es domāju, ka mūsu valdības vadītājs mums nerada šaubas, ka viņš tieši ar savu darbību un konstruktīvu rīcību darījis, ko spējis. Tāpēc es gribu griezties pie Latvijas iedzīvotājiem ar lūgumu un ieteikumu, ka mums šodien nav jāmaina mūsu Latvijas Republikas valdības vadītājs. Taisni otrādi, mums ir jāizsaka viņam pats lielākais atbalsts.

 

Fragments no avīzes "Talsu Vēstis" 1991. gada 15. janvāra numura.

 

Mēs vienmēr varam izskatīt valdības jautājumus, bet izskatīt to demokrātiskā ceļā pat tad, ja mums ir jāveido koalīcijas valdība. Tāpēc es aicinu gan tautu, gan parlamentu izmantot pēdējās šā demokrātiskā ceļa iespējas atteikties ko konfrontācijas, lai konfrontācija nenotiku, bet lai notiku dialogs. Es palikšu savā vietā tik ilgi, kamēr to vēlēsies mūsu parlaments.”

 

13.01.1991. Tautas manifestācijas laikā padomju vara no helikoptera virs pūļa izkaisa lapiņas ar uzsaukumu.

 

“Kas lapiņās bija rakstīts, nav zināms, jo neviens tāpat nelasīja. Droši vien aicināja sanākušos “attapties” un “nākt pie prāta”,” saka Kārkluvalks.

 

Fragments no avīzes "Talsu Vēstis" 1991. gada 15. janvāra numura.

 

Epizodi  ar lapiņu izkaisīšanu fotogrāfa kolēģi aprakstīja arī pēc divām dienām iznākušajā “Talsu Vēstu” numurā: “Neizdevās armijas vīriem iecerētais, pat saltais vējš bija mūsu pusē un lielum lielo daļu kaisīto lapiņu aiznesa sānis. Rīgas puikas, uz jumtiem sakāpuši, tūdaļ izmēģināja, kā šīs lapeles deg.”

 

 

“Pēc vairākām dienām Imantu Skuju nobildēju spēlējam cilvēkiem liepu alejā pie Ministru Padomes,” dokumentālista nejaušību komentē Kārkluvalks.

 

Pie Ministru Padomes

18.01.1991. Sieviete vēro plakātu par PSRS karaspēka izvešanu uz auto pie Ministru padomes.

 

“Foto to ir grūti saskatīt, bet uz plakāta bija rakstīts, ka PSRS karaspēks no Latvijas jāizved līdz 31. janvārim,” precizē Kārkluvalks.

 

18.01.1991. Ielu muzikants Imants Skuja spēlē saksofonu alejā pie Ministru padomes.

 

“Šī ir otra bilde ar muzikantu Skuju, ko pirms vairākām dienām nofotografēju blakus Imantam Kokaram Daugavmalā,” saka Kārkluvalks.

 

18.01.1991. Sieviete vēro sēru vēsti par 16. janvārī bojā gājušo Satiksmes ministrijas šoferi Robertu Mūrnieku.

 

Nejauša garāmgājēja vēro pie koka piestiprināto paziņojumu pretī Ministru Padomei, attēlā fiksēto komentē fotogrāfs.

 

18.01.1991. Ziedi pie Brīvības pieminekļa.

 

Atradās entuziasti, kas ziedus izkārtoja šādā formā, atceras Kārkluvalks. Brīvības pieminekļa pakājē līdzās bojā gājušā Roberta Mūrnieka piemiņas zīmei stāv plakāts par Lietuvā bojāgājušajiem, ko pirms piecām dienām tautas manifestācijā Daugavmalā rokās turēja ielu muzikants Imants Skuja.

 

Doma laukums

18.01.1991. Tiek celtas barikādes pie Latvijas Radio ēkas.

 

“Lai nokļūtu līdz Radio durvīm, cilvēkiem bija jāiet cauri labirintiem,” atminas Kārkluvalks

 

18.01.1991. Medicīnas darbinieki Doma baznīcā.

 

“Ļoti mierīga atmosfēra, lampas gaisma apstaro māsiņu. Tur bija kontrastējošs miers un klusums, salīdzinot ar to, kas darījās ārā. Pēc pāris dienām pa televizoru stāstīja par apšaudi,” to dienu notikumu rekonstruē Kārkluvalks.

 

18.01.1991. Nogurušie atpūšas un sasildās uz Doma baznīcas soliem.

 

“Nedaudz redzams, ka objektīvs bija norasojis – baznīcā bija mitrs gaiss, cenšoties aukstās telpas piesildīt,” stāsta fotogrāfs.  

 

18.01.1991. Noliktava medicīnas priekšmetiem Doma baznīcā.

 

“Kā redzams uzrakstā – te glabājās priekšmeti, kas būtu nepieciešami viegli un smagi ievainotajiem,” saka Kārkluvalks.

 

Zviedru vārti

18.01.1991. Ar dzeloņdrātīm norobežoti Zviedru vārti no Torņa ielas puses.

 

“Priekšā vārtiem bija novietota mašīna, lai nevarētu tikt iekšā Vecrīgā. Lai to nobildētu, biju uzkāpis uz mašīnas jumta – labajā stūrī auto var nedaudz redzēt,” paskaidro fotogrāfs.

 

Zaķusala

18.01.1991 Sieviete spēlē sintezatoru Latvijas Televīzijas ēkā Zaķusalā.

 

“Mūzika Zaķusalā izklaidēja nogurušos. Spēlēja jautras melodijas – cik ilgi skumsi, vajag arī kādu jautrāku ritmu,” atceras fotogrāfs.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt