Uzzinot, ka esmu čekas maisos, jutos kā zibens spērienu dabūjis. Intervija ar Augstākās padomes deputātu Visvaldi Mucenieku

Uzlabot vervēšanas rādītājus

Kad uzzinājāt, ka par jums ir kartīte Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu sarakstā?

Es to uzzināju 1995. gadā, kad man bija jāpārtop par civildienesta ierēdni. Bija prasība noskaidrot sadarbības ar VDK fakta esamību vai neesamību. Godīgi sakot, es biju mazlietiņ tā, it kā būtu nelielu zibens spērienu dabūjis, jo man mūžam prātā neienāca, ka kaut kas tāds varētu būt.

Un kā tad viss beidzās tajā 1995. gadā?

Nu beidzās ar to, ka tiesa atzina, ka aģents Varis nav ar LPSR VDK sadarbojies. Punkts. Tā rakstīts tajā īsajā spriedumā, ko dabūju uz rokas. Vārdu sakot, tajā konstatēts, ka nav sadarbojies. “Aģents Varis” skan briesmīgi, ja neesi sadarbojies, bet tā bija ierakstīts kartītē, un tiesa spriedumā jau citu neko nevarēja rakstīt.

Bet tad jūs uzreiz gājāt uz tiesu – kad par to uzzinājāt 1995. gadā?

Tā kā VDK kartotēkā bija kartīte uz mana vārda, bet es noliedzu sadarbības ar VDK faktu, lai kļūtu par civildienesta ierēdni, man sava nesadarbošanās bija jāpierāda tiesā. Nezinu, kā būtu bijis, ja tiesa būtu atzinusi, ka esmu sadarbojies. Liekas, ka pēc tā laika noteikumiem persona, kas sadarbojusies ar VDK, nevarēja būt civildienesta ierēdnis.

Jūs redzējāt tos čekistus arī?

Nē, neviena čekista tiesā nebija. Tiesā bez tiesnešiem un manis vēl bija tikai lietas virzītājs LR Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras prokurors G. Grūtups. Es biju tiesā bez advokāta, jo manā lietā nopratinātie VDK darbinieki jau bija rakstiskās liecībās nolieguši sadarbības faktu, un to pašu jau bija atzinusi arī prokuratūra. Pirmstiesas izmeklēšanā biju izsaukts uz prokuratūru, kur tiku iepazīstināts ar VDK darbinieku liecībām manā lietā un sniedzu arī savus paskaidrojumus.

Paši VDK darbinieki savās liecībās bija atzinuši, ka mani iekļāvuši aģentu sarakstā pēc nodaļas priekšnieka rīkojuma vervēšanas plāna rādītāju uzlabošanai, kartīti uz mana vārda izrakstījuši, man nezinot, un nekādus ziņojumus no manis nav saņēmuši.

Lai radītu priekšstatu, ka esmu darbojies, vervētājs Pāvels Naļivaiko pāris ziņojumu manā vārdā uzrakstījis pats. Prokuratūrā man tika uzrādīti viņa divi tādi manis vārdā rakstīti ziņojumi. Tie bija visai bezjēdzīgi un neko konkrētu neizsakoši, tajos nebija minēti ne notikuma vieta, ne dalībnieku skaits, ne vārdi. Kaut kur bijusi kaut kāda sapulce, kurā bijuši kaut kādi oponenti, bet – “mi s ņimi bistro razģelaļis” (mēs ar viņiem ātri tikām galā – krievu val.). Pirmkārt, nekas tāds nekad nav noticis, otrkārt, tādu frāzi es ne reizi mūžā neesmu lietojis. Tas nav mans stils. Nu, kā tas ir – “bistro razģelaļis” (ātri tikt galā)? Mūsu sapulcēs ne ar vienu nekad “ņerazģelaļis”. Taisni otrādi, sapulcēs ļāva runāt jebkuram un, kaut reizēm nācās uzklausīt pēdējās muļķības, tomēr neviens runātāju prom nedzina. Bet LNNK sapulcē “razģelatsja” vairumā – tas vispār būtu kaut kas neiedomājams.

Bet tās sapulces notika tajā laikā, kad jūs strādājāt Jūrmalas Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā (VUGD)?

Jā, tās notika kopš 1988. gada vidus. Bet tās, kurās es piedalījos, galvenokārt notika Rīgā.

Tas ir par to periodu?

1989. gada 22. novembrī man ir noformēta kartīte. Fenomenāli! Viss jūk jau kopš 1987. gada, strauji iet uz grunti ar visām čekām, Padomju Savienību, [bet] Mucenieks traucas uz čeku par aģentu? Ko man varēja dot, apsolīt čeka, ar ko iekārdināt? Uz ārzemēm es nebraucu, radu un paziņu ārzemēs man nebija, ne ar vienu ārzemnieku es ticies nebiju, pat neesmu piedalījies kādu ārzemnieku sagaidīšanā vai aizvadīšanā lidostā. Tajā laikā pat nebiju ceļojis uz Lietuvu vai Igauniju. Vārdu sakot, nekāda čekas labvēlība man nebija vajadzīga. Disertāciju netaisīju, tāpēc stažēšanās ārzemēs arī man nebija aktuāla. Un tā.

Šantažēt mani arī īpaši nebija ar ko, nevaru iedomāties. Šantažēt varēja tādā gadījumā, ja tev kaut kur kaut kas ir – kāda varžacs, uz kuras var uzkāpt. Man it kā tādas nebija. Ko es tādu slepenu varēju čekai ziņot, kas nebija publiski zināms? Tajā ugunsdzēsēju biedrībā bijām brigādē kādi pieci vai seši, precīzi neatceros, cilvēciņi, kas divatā vai pa vienam staigāja pa objektiem, mērīja elektroiekārtu zemējumu pretestības, laboja ugunsdzēsības un apsardzes signalizācijas iekārtas un līnijas, kad bija kāds vads pārrauts vai aparatūra nedarbojās. Ja es tajā laikā būtu kādā daudzskaitlīgā darba kolektīvā strādājis, kur visādi runā un anekdotes stāsta, un tā tālāk, tad cita lieta. Taču šis nebija tas gadījums!

Tā kā principā es nespēju iedomāties, kāda interese čekai varēja būt par manu personu.

Taču vienu versiju es varu iedomāties, un to savās liecībās ir apstiprinājuši arī paši nopratinātie VDK darbinieki. Mana kartīte ir izrakstīta laikā, kad bruka [Padomju] Savienība, bruka Drošības komiteja un noteikti Latvijas VDK no Maskavas bija saņēmusi tā saukto “nagoņai!” (iedzenam – krievu val.), kas jums tur Latvijā notiek, ko jūs ļaujat vaļu tiem tur plosīties! Kāpēc katrā no šīm organizācijām nav mūsu cilvēki?! Tajā laikā normāli piedabūt cilvēku sadarboties ar VDK vairs nevar, bet ierakstīt kartītē viņa vārdu taču var. Kāpēc ne?

Tā ka jūs saistāt savu kartīti ar VDK interesi, ka jūs bijāt LNNK (Latvijas Nacionālās neatkarības kustības) padomē?

Jā, viņiem vajadzēja redzamas figūras lielajās sabiedriskajās kustībās, lai tie būtu viņu sarakstos. Un es domāju, ka viņi paši arī lieliski saprata, kas tas viss ir fikcija, bet atskaitei to vienkārši vajadzēja.

Istabiņa ar atvērto logu

1989. gada 10. decembrī bija Latvijas vietējo padomju vēlēšanas, jūs tajās kandidējāt.

Jā, jā. Tur es kandidēju un arī tapu ievēlēts. Es gan teicu tam, kas mani pierunāja [kandidēt], ka es gatavojos iet uz Augstāko Padomi, ko tad man jēga kandidēt uz vietējo padomi? Nu, tā būšot tāda iesildīšanās. Aizgāju uz šo iesildīšanos, un arī iesildīja mani tajā padomē līdz 1994. gadam. Tad tā vēl bija Rīgas darbaļaužu deputātu padome. Un tā nostrādāja līdz 1994. gadam. Vēlāk tiku ievēlēts arī Augstākajā Padomē, kas beidza savu eksistenci 1993. gadā.

Vai šo laiku – kandidēšanu vietējo deputātu padomju vēlēšanās – jūs nesaistāt ar VDK kartītes parādīšanos?

Bet kartīte taču izrakstīta vairākas nedēļas pirms tām vēlēšanām, un viņi taču nevarēja zināt, ka mani ievēlēs. Es balotējos Brasas vēlēšanu rajonā, kur bija papilnam visādu krievu un cita paveida krievvalodīgo. Kāpēc lai VDK cerētu, ka tie balsos par kaut kādu Mucenieku, kas pat krievu valodu lāgā neprot? Nezinu, ko viņi domāja, kad formēja kartīti, bet, tā kā viņi no manis neko nav prasījuši, nevienu vārdu, nevienu ziņojumu, pilnīgi neko, tad tas nozīmē, ka es kā informācijas avots viņiem galīgi neinteresēju. Galīgi ne.

Bet varbūt, ka bija citādāk? Ka tā 1989. gada kartīte tika izveidota tiešām 1989. gadā un tad aktivizēta, bet jūs pirms tam viņiem skaitījāties kā rezervists, aģenta kandidāts. Nevarēja tā būt?

Neticu. Man nav nekādas infomācijas, ka es varētu būt bijis rezervistos. Arī prokuratūras veiktajā pirmstiesas izmeklēšanā tas nav apstiprinājies. LNNK tika dibināta 1988. gada jūlijā. Cik atceros, tad mēs pirmo reizi ar savu vēstījumu iznācām publikā Arkādijas parkā. Gan jau kaut ko viņi piefiksēja, par to nav šaubu.

Atceros gan kādu gadījumu – nevaru precīzi pateikt, kad tieši tas bija. Atceros tikai, ka bija ziema un Vecrīgā bija beidzies kaut kāds (Vides aizsardzības kluba?) mītiņš vai cits pasākums. Tā dalībnieki vienatnē vai pa bariņiem izklīst un soļo uz transportu vai kur citur, daži savā starpā vēl šo un to pārrunā, kā mēdz būt pēc daudzskaitlīgiem pasākumiem. Man ir pa ceļam ar vienu pūlīti, paklausos, ko tie spriež, un laikam iemetu arī kādu vārdu no sevis. Grasos jau nogriezties uz citu pusi, kad viens no bariņa mani uzrunā un izsaka vēlēšanos ar mani parunāt atsevišķi. Varbūt biju kaut ko īpaši gudru izteicis? Piekrītu, un kādu brītiņu patērzējam turpat uz ielas. Tad viņš saka, ka viņam tuvumā ir istabiņa un varbūt labāk aiziet un parunāties tur, nevis uz ielas vējā, aukstumā un troksnī. Piekrītu. Tagad īsti neatceros, kur tas bija, bet ļoti iespējams, ka tas bija viesnīcā ''Rīga''. Uzbraucam kādā ceturtajā stāvā un ieejam tajā istabiņā. Ziemas laiks, bet logs līdz galam vaļā, istabā tikpat auksts kā uz ielas. Man jau rodas mērenas aizdomas.

Mans sarunu biedrs izliekas pārsteigts, ka logs vaļā, drebinās, piever logu un saka – baigi aukstais, ne? Jā, tiešām auksts. Bet kāpēc logs bija vaļā? Situācijas glābšanai viņš piedāvā – vajadzētu vienu konjaciņu paņemt! Šim turpat pie sienas bāriņš, viņš uzreiz no tā izņem pudeli un liek uz galda. Tagad jau pavisam skaidri saprotu, ka lieta netikvien nav tīra, bet ir pat potenciāli bīstama. Nē, draugs, uz šī āķa es neuzķeršos. Ar to faktiski mums tā saruna arī beidzās, tā pa īstam nemaz nesākusies.

Ne viņš paspēja man ko piedāvāt, ne no manis kādus sadarbības pakalpojumus palūgt. Bet ļoti iespējams, ka viņš bija vervētājs.

Jūs atceraties to cilvēku? Tagad varat pateikt vārdu?

Nē, ne viņš man savu vārdu teica, ne manu vārdu prasīja, ne es viņu vizuāli atceros.

Bet jūs taču viņu pazināt, ja tā droši gājāt līdzi?

Nē. Bet tas bija laiks, kad pat savstarpēji nepazīstamiem cilvēkiem bija pastiprināta tieksme kontaktēties un parunāties par aktualitātēm. Kamēr gāju blakus bariņam, viss bija normāli un atbilstīgi tā laika situācijai. Kad paliku divatā ar savu sarunu biedru, arī viss vēl bija normas robežās, bet došanās kopā ar pilnīgu svešinieku uz viņa istabiņu noteikti nebija prāta darbs.  Situācija varēja izvērsties daudz nepatīkamāka un pat bīstama.

Tad jūs viņu nepazināt. Bet tas bija vēl pirms 1989. gada?

Es viņu nepazinu, bet noteikti viņš nebija vervētājs Naļivaiko. Ne mazāko cerību restaurēt atmiņā, tieši kad tas bija. Droši atceros tikai to, ka bija ziema. Skaidrs, ka tas nevarēja notikt agrāk nekā 1988. gada beigās, jo LNNK aktivitātes sākās tikai tā gada rudenī, un līdz tam man, vienkāršam elektromontierim, publiskas atpazīstamības nebija nekādas. VAK gan ar pilnu sparu darbojās jau agrāk, bet tā biedrs es nebiju, kaut arī viņu rīkotajos protesta mītiņos pret metro un robotu rūpnīcas celtniecību piestaigāju.

Kad šis uz ielas sastaptais sarunu biedrs mani ieveda istabā ar vaļēju logu un piedāvāja konjaku, es uzreiz sapratu, ka man izliek slazdu, un es vairs nekādās tālākās sarunās neielaidos. Jau pirms tam man viens mans bijušais darba kolēģis bija stāstījis, ka viņam reiz kāds čekas zēns pienācis klāt, uzvedis viņu augšā viesnīcā ''Latvija'', pašā augšā, un tur šie dzēruši konjaku un tērzējuši, vispār ļoti jautri bijis. Vai tam bijis turpinājums, nezinu.

Es pēc tādas jautrības nepavisam neilgojos.

Runāja skaļi un asi

(..)

Paga, bet es taču nepateicu vēl gadījumu, kad man bija ar čeku darīšana. Ļoti nopietni. Pirms Augstākās Padomes vēlēšanām bija stadionā kaut kāda milzīga sapulce…

Tautas deputātu saiets no visām pašvaldībām. (Pēc Augstākās Padomes vēlēšanām 1990. gada 21. aprīlī Rīgā, Daugavas stadionā, notika Vislatvijas tautas deputātu sapulce. Tajā pieņēma aicinājumu, lai parlamenta pārstāvji jau pirmajā sesijā neatliekami izskatītu un izlemtu jautājumu par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu.)

Jā. Tajā runāja arī Krievijas disidente [Valērija] Novodvorska. Viņa, protams, uzstājās ar varai ne sevišķi patīkamu runu. Drīz pēc tam notika lielāks LNNK saiets, kurā arī Novodvorska piedalījās un runāja. Es kā viens no nedaudzajiem literārās valodas pratējiem un pieturzīmju salikšanas speciālistiem biju iebalsots redakcijas komisijā, sēdēju blakus telpā un strādāju ar dokumentiem. Caur sienu dzirdu, ka Novodvorska runā, bet nevaru saklausīt, ko tieši viņa saka. Nojaušu, ka viņa runā apmēram to pašu, ko pirms dažām dienām stadionā, ko gan citu?

Viņa arī bija tajā LNNK saietā?

Jā, viņa arī tur uzstājās. Dažas dienas pēc tam pēkšņi tieku izsaukts uz čeku. Kādā sakarā un par kādu tēmu, neko nezinu. Pa ceļam iegriežos advokātu birojā Miera ielā 5 pakonsultēties ar  Andreju Krastiņu [jurists un politiķis, 1988.gadā iestājās LNNK], viņš tajā laikā vēl strādā tur par advokātu. Pasaku, ka esmu izsaukts uz VDK un jautāju, ko man darīt? “Nu, ej, nekas briesmīgs jau tur nevar notikt.”

Tā iedrošināts, aizeju. Mani uzved ar liftu kaut kur augšā, ienāk iekšā kaut kādi divi baltie cilvēki un viens aziāta izskata čekists un uzdod jautājumus. LNNK pirms dažām dienām bija liels saiets, jūs tajā piedalījāties? Piedalījos. Novodvorska arī piedalījās? Piedalījās. Ko viņa runāja?

Es saku – nezinu, ko viņa runāja, biju redakcijas komisijā blakus telpā un strādāju pie dokumentiem, dzirdēju viņas balsi, bet pilnīgi neko nevaru pateikt, par ko viņa runāja.

Droši vien aptuveni to pašu, ko viņa pirms tam bija runājusi vietējo padomju deputātu sanāksmē stadionā. Viņa runāja asi, skaļi? Nu, jā, viņa jau vienmēr tā runā (runā krieviski, attēlojot savu tā laika sarunu). Bet ko jūs mani izprašņājat? Dzirdēju, ka jūsu cilvēki trīs dienas pirms mūsu sanāksmes esot aprīkojuši telpas. Jums būtu labāk jāzina, kas tur bija un ko runāja. Klusums, atbildes nekādas. Faktiski ar to mums arī tā saruna beidzās, vienīgais, ko varētu man piesiet, ir tas, ka piekritu viņu priekšā pateiktajam, ka Novodvorska runāja “gromko i rezko” (skaļi un asi – krievu val.). Cits nekas viņus neinteresēja, ne tas, ne arī, kāda bija darba kārtība, kas vadīja sanāksmi, kas uzstājās, kādi lēmumi tika pieņemti. Nekas, tikai Novodvorska. Domāju, ka faktiski ne mūsu čekistiem tā Novodvorska interesēja, bet tam ūsainajam melnajam.

Maskavai.

Maskavai, jā. Neticu, ka viņš bija no kādas Tadžikijas atbraucis, ticamāk, ka no Maskavas.

Jums toreiz nebija nekas čekā jāparaksta?

Nē, es jau viņiem neko interesējošu nepateicu.

Bet kā jūs zinājāt, ka VDK pirms tam to telpu bija aprīkojusi ar kaut kādām iekārtām?

Savām acīm neko redzējis nebiju, biju tikai dzirdējis. Tas man likās visai ticami, un es vienkārši izšāvu. Pats brīnos, kur man bija tāda dūša.

To kāds runāja LNNK?

Jā, runāja, ka kaut kādi zēni esot šiverējuši gar sienām un griestiem, kaut ko tur darījuši.

Un to es viņiem pateicu. Tagad mazliet brīnos, ka kaut ko tādu uzdrošinājos teikt. Bet tajā brīdī es daudz nedomāju, man bija kaut kāda cemme un es teicu: “Jūs taču aprīkojāt telpas, ko jūs mani izprašņājat?” Es sēdēju blakus telpā un nedzirdēju, ko viņa runā. Nekāda atbilde nesekoja. Mani arī neaicināja turpmāk viņiem kaut ko ziņot vai kaut kā sadarboties. Neko.

Bet, redz, kā jūs pamazām tomēr atceraties, ka bijāt izsaukts, bijāt Stūra mājā…

Es nekad to nebiju aizmirsis. Tādus unikālus un nepatīkumus gadījumus neaizmirst. Vienkārši visu uzreiz nevar izstāstīt, un tam arī nebija nekāda sakara ar vervēšanu. Tā nebija vervēšana. Vēlreiz atkārtoju, ka vervēts neesmu nekad.

Tulks, kurš nepīpē

Jūs esat pensionārs kopš tā laika?

Jā, pensionārs, bet gandrīz visu laiku cītīgi nodarbojos ar tulkošanu. Ieraudzīju [avīzē] "Rīgas Balsī" samērā dīvainu sludinājumu, ka meklē nepīpējošus tulkus. Liekas taču mazliet jocīgi, vai ne? Bet labi, ja nepīpējošus, tad nepīpējošus. Pīpēšanu esmu atmetis jau pirms 20 gadiem, tātad varu kandidēt. Izrādās, tā ir Bībeles tekstu izplatīšanas kompānija Anaheimā Kalifornijā, kas nodarbojas ar analītisku rakstu par Bībeli un arī pašas Bībeles tulkojumu dažādās pasaules valodās izplatīšanu.

Mani pieņēma. Neviens gan nepajautāja, smēķēju vai ne. Bija jātulko analītiski raksti par Bībeles dažādiem pantiem un grāmatām, un citām ar Bībeli saistītām tēmām. Kļuvu par atalgotu tulku, saņēmu normālu samaksu par padarīto darbu, viss, kā nākas. Nekādās sektās nebija jāstājas, nekādās reliģiskās izdarībās nebija jāpiedalās. Tas bija mans galvenais darbs kādus 15 gadus.

Bet no kuras valodas uz kuru? No angļu?

No angļu uz latviešu.

Vēl joprojām to darāt?

Nē, krīzes gados pasūtījumu skaits ievērojami samazinājās, līdz apsīka pavisam, un es pamazām pārorientējos uz ES direktīvu tulkošanu un tehnisko tekstu tulkošanu tulkošanas birojiem. Pēdējos gados vairs tulkoju tikai epizodiski un pārsvarā tikai savam priekam vai kaut ko kādam draugam.

Tad jau jums arī ir viena tāda čekai ļoti interesējoša īpašība – jūs labi pārzināt kādu svešvalodu.

Jā, tad, kad es biju Augstākajā Padomē un pēc tam Civilās aizsardzības centrā, protams, mums bija sakari ar ārzemēm un visādi braucieni, semināri. Kas tik viss nebija! No sākuma izmantoju tulka pakalpojumus, bet neviens tulks jau nespēj precīzi pārtulkot specifiskus tekstu un runu.

Reizēm pat labs tulks notulko galīgi šķērsām, jo viena lieta ir perfekti zināt valodu un tulkot tekstus par puķītēm un mīlestību, bet pavisam cita ir tulkot tehniskus, juridiskus, militārus un citus specifiskus tekstus.

Tur ir jāpārzina attiecīgās nozares specifika un terminoloģija. Ja tu pats nevari izteikties, tad var rasties visādi pārpratumi.

Tā ka jūs pats ar to nodarbojāties?

Jā, jā. Es nodarbojos, man jau kopš vidusskolas pēdējām klasēm bija sliecība uz angļu valodu. Mums bija ļoti labs angļu valodas skolotājs, kurš perfekti prata angļu valodu un runāja bez akcenta, gluži kā savā dzimtajā valodā, bet tikpat labi arī runāja latviski. Mēs gan viņu angļu valodas stundās apcēlām, jo viņš tāds vecs un mazliet īpatnējs bija. Bet tad klasē parādījās viena meitene, [man] viņa šausmīgi patika, un viņa ļoti labi zināja angļu valodu. Man it kā kaut kas “iekoda” un es nolēmu, ka man arī jātur līdzi. Tā es sāku pastiprināti pievērsties [angļu valodai].

Universitātē arī pirmajā kursā angļu valodu mazliet mazliet mācīja, bet ne īpaši nopietni, bet mani interesēja un es klausījos "Amerikas Balsi" un BBC angļu valodā, jo latviešu raidījumiem jau bija baigais zāģis virsū, tos jau gandrīz nevarēja īsti dzirdēt. Viegli jau nebija, bija vārdnīcās jāskatās, bet labu vārdnīcu jau arī tajā laikā nebija, bet nu cīnījos, kā mācēdams. Augstskolu beidzu 1961. gadā. Nevaru pateikt, tieši kurā gadā un brīdī, bet diezgan drīz pēc [augstskolas] beigšanas man pienāk ziņa, ka man jāierodas kaut kur pretī tagadējai [viesnīcai] ''Rīdzenei'', nezinu, kas tā bija par iestādi, kas tur bija.

Prokuratūra?

Prokuratūra ne.

Iekšlietu ministrija?

Varbūt. Bet drīzāk tas bija kaut kas cits. Tikai nezinu, kas. Ieeju, tur aiz galda sēž kāds vīrs, kuram jau rokā mana fotogrāfija. Viņš skatās uz fotogrāfiju un mani un uzrunā mani krievu valodā: “Kakije praviļnije čerti ļica!” (Kādi pareizi sejas vaibsti – krievu val.) Es jau ļimstu, saprotu, ka kaut kas nav labi. Tad nolasa manu raksturojumu, kuru acīmredzot rakstījis mūsu studentu grupas vecākais, un kurā rakstīts, ka Mucenieks “interesujetsja inostrannimi jazikami, samostajaķeļno izučajet angļijskij jazik” (interesējas par svešvalodām, patstāvīgi mācās angļu valodu – krievu val.). Tas neapšaubāmi bija mana raksturojuma tulkojums, jo neticu, ka mūsu grupas vecākais raksturojumus rakstīja krieviski.

Mana nelabā nojauta vēl vairāk pastiprinās. Tad viņš man saka: mēs jums varētu piedāvāt padziļināti apgūt angļu valodu un bez maksas. Un dod man lasīt no tādas mazas brošūriņas "US Military News" (ASV militārie jaunumi).

Tās varēja dabūt brīvi pirkt, un tajās bija vienkāršā valodā izklāstīta informācija par ASV raķetēm, militārajām lidmašīnām, tankiem un citu militāro tehniku…

Tās varēja brīvi nopirkt?

Jā, tiešām tādas bija, tādas mazas kabatas formāta brošūriņas. Un tur par raķetēm un visu ko. Man jau īstenībā tās zināšanas nekādas dižās nebija, bet es sapratu – jo mazāk es izrādīšu pat to mazumiņu, kas man ir, jo labāk būs man pašam. Un tā par to raķeti, tur rakstīts, ka tā paceļas, bet es tulkoju, ka nolaižas un tādā garā. Redzams, ka manas “zināšanas” viņu īpaši nesajūsmina, bet viņš apsola, ka man būs visas iespējas tās padziļināt. Es atsakos. Saku, ka tagad esmu inženieris un strādāju darbā, kas man patīk, esmu metis angļu valodai mieru, un tā man vairs īpaši neinteresē.

Viņš mani atlaiž, bet teic: ja vajadzēs, mēs jūs atkal pasauksim. Bet laikam taču nevajadzēja, nepasauca. Tiešām nezinu, kas tā bija par iestādi. Ņemot vērā to, ka galvenais akcents tika likts uz to, ka man ir “praviļnije čerti ļica”, man ir aizdomas, ka mani varbūt grasījās gatavot špionēšanai ārzemēs. Kam gan šeit iekšzemē būtu svarīgi mani sejas vaibsti?

Kas jūs uzaicināja? Jums bija kaut kāda pavēste?

Neatceros, absolūti neatceros. Bet laikam taču gribēja mani par špionu taisīt. Kāds es špions! Ja ne pirmajā, tad trešajā dienā mani noteikti atmaskotu un cietumā iebāztu.

Bet vai šo jūs nesaistāt kopā ar VDK trešās daļas interesi?

Es domāju, ka nē, mīļā debess, tas taču bija gandrīz trīsdesmit gadus pirms 1989. gada beigām, kad mana kartīte izrakstīta. Pa to laiku jau, kā teica Hodža Nasredīns: varēja vai nu ēzelis nosprāgt, vai emīrs nomirt.

Viņi vienkārši varbūt gribēja izmēģināt, ielika rezervē.

Nezinu, kur viņi mani ielika vai neielika. Gan teica: “Jesļi nam ponadobitsja, mi vas pozovjom.” (Ja mums vajadzēs, mēs jūs pasauksim – krievu val.) Bet es atkāvos, kā mācēdams: man pārgājusi jebkura vēlēšanās uz angļu valodas padziļinātu apguvi un studēšanu, esmu inženieris, darbā līdz kaklam, bet tas mani pilnīgi apmierina, es vairāk neko netaisos neko padziļināt…

Bet vēlāk pa šo līniju jums neiznāca…

Nē, pilnīgi absolūti totāls miers līdz 1989. gada beigām. Faktiski miers līdz pat šai dienai. Čeka mani vispār nekad nav traucējusi un uzmākusies. Ko tā darīja aizmuguriski, to jau es nevaru zināt. Izrakstījusi kartīti uz mana vārda 1989. gadā, bet tas atklājās tikai 1995. gadā, un ne jau no čekas to uzzināju.

Redakcijas piebilde. Intervijā teikto pēc ieraksta Visvaldis Mucenieks papildināja un precizēja.

Šī publikācija tapusi LTV, Lsm.lv un žurnāla "IR" kopīgi veidotā rakstu un interviju sērijā, kas aptver atmiņas par notikušo 30 gadu pēc latviešu tautas Atmodas 90. gados. Ar to palīdzību iecerēts sniegt plašāku redzējumu par tā laika norisēm un palīdzēt labāk apjaust un izprast, kā tapušas mūsu valsts nesenākās vēstures lappuses. Šo sēriju noslēgs dokumentālā filma „Atmodas labirintā” par čekas ietekmi uz nacionālās atmodas procesiem, kas LTV ēterā tiks demonstrēta 2020. gada janvāra beigās.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild Latvijas Televīzijas Kultūras redakcija.

#SIF_MAF2019