Pagājušā gadsimta sākumā aktuāls kļuva jautājums par dzimumu līdztiesību – it īpaši sieviešu tiesībām. Tajā laikā sievietēm sabiedrībā tikpat kā nebija vērā ņemamu tiesību. Ar par sieviešu lomu sabiedrībā pastāvošie stereotipi, kas bija iesakņojušies kopš viduslaikiem, neapmierināja arvien ievērojamākas sabiedrības daļas.
Tādēļ vairākas sieviešu grupas sāka publiski protestēt un pieprasīja tiesības balsot. 1913. gada jūnijā protestētāja Emilija Deividsone izskrēja Karaļa Džordža V zirga priekšā, lai pievērstu uzmanību sieviešu statusam Lielbritānijā. Deividsone pēc četrām dienām mira, un viņas nāve tika uzskatīta par ziedošanos sieviešu tiesību labā.
Pēc 1. pasaules kara sabiedrība bija mainījusies – karā bija gājuši bojā ļoti daudz vīriešu. Šajā laikā par īstu simbolu kļuva Penkhērstu ģimene – Emelina, kā arī viņas meitas Kristabela un Silvija. Visas aktīvi rīkojās, lai pievērstu uzmanību sieviešu statusam. Nereti viņas aizturētas, taču sievietēm izdevās gūt pirmos panākumus.
1918. gada 6. februārī karaļnams deva piekrišanu, ka visām sievietēm, kas vecākas par 30 gadiem, ir tiesības balsot vēlēšanās. Desmit gadus vēlāk Lielbritānijā tika panākta pilnvērtīga dzimumu līdztiesība vēlēšanu jautājumā.
1918. gada parlamenta vēlēšanās drīkstēja piedalīties arī sievietes – Konstance Markjevica kļuva par pirmo sievieti, kas ievēlēta britu parlamentā. Tiesa, viņa parlamenta sēdēs tā arī nepiedalījās, jo bija īru partijas “Sinn Fein” partijas biedre. Šī partija jau vēsturiski nesaņem mandātus Lielbritānijas parlamentā.
11 gadus vēlāk Leiboristu partijas pārstāve Mārgareta Bondfilda kļuva par pirmo ministri – sievieti. Savukārt 50 gadus vēlāk Mārgareta Tečere kļuva par pirmo premjerministri, kas atstāja nozīmīgu mantojumu pasaules vēsturē.
