Zvejnieks nodarboties ar sporta psiholoģiju nolēma pēc savas profesionālās karjeras beigām. Šobrīd viņš vada dažādus seminārus, meistarklases un individuālās konsultācijas sportistiem. Darbā palīdz tas, ka pats ir gājis cauri situācijām, ar kurām tagad palīdz tikt galā jaunajiem sportistiem
"Viens ir lasīt teorijā, grāmatā, kā tam vajadzētu būt. Otrs ir tas, kā sportisti un es pats no savas pieredzes varu izvērtēt, kā tas reāli ir bijis. Vienkārši saliekot kopā teoriju ar sajūtu praksi, kā reāli bija tās lietas, tad var pirmkārt ļoti labus secinājumus izdarīt. Otrkārt var labāk iejusties sportistu ādā," viņš skaidroja.
Kristaps Zvejnieks
Dzimis 1992.gadā Rīgā
- Kalnu slēpošanā piedalījies trijās ziemas olimpiskajās spēlēs (2010, 2014, 2018)
- Labākais olimpiskais sasniegums - 26.vieta kombinācijā 2018.gadā Phjončhanā
- Maģistrs sporta psiholoģijā
Latvijā sportistiem arvien vairāk parādās interese par sporta psiholoģiju. Savu spēju uzlabošana ir aktuāla visiem sportistiem, neatkarīgi no sporta veida.
"Sporta psiholoģija kā tāda ir zinātne, kas, vienkāršiem vārdiem sakot, pēta trīs lietas – ko sportist izjūt, kāpēc viņš to izjūt un kā tās izjūtas optimizēt. Pārsvarā jau tas viss notiek par un ap stresu.
Tā ir visbūtiskākā lieta, bet svarīgi saprast, ka stresu ne vienmēr vajag izslēgt, to vienkārši vajag iemācīties dabūt pareizā, komfortablā līmenī, lai sportists to varētu pārdzīvot," norādīja Zvejnieks.
Pie psiholoģiskās sagatavotības trenera sportisti pārsvarā vēršas, lai iemācītos dažādas tehnikas un metodes, ar kuru palīdzību viņi vienkārši var attīstīt savu potenciālu vēl vairāk, iemācīties pārvarēt vai kontrolēt to, kas traucē sasniegt augstākus rezultātus.
"Latvijā par to runā aizvien vairāk, bet salīdzinoši lēni un kūtri, kamēr ārzemēs tā ir pilnīgi normāla lieta," atzina Zvejnieks.
"Paņemsim divus vienlīdzīgus sportistus. Vienādi sagatavotus gan tehniski, gan fiziski. Pārsvarā uzvarēs tas, kurš vairāk tic, ka viņš to vispār var izdarīt. Principā tas viss gan sākas, gan beidzas galvā, arī kustība sākas galvā ar domu, ka mēs gribam kaut ko veikt," viņš skaidroja.
Vērtējot vecumu, no kāda sportistiem vajadzētu pievērsties arī savai psiholoģiskajai pasaulei, Zvejnieks norādīja, ko to būtu jēga sākt darīt no 10–12 gadiem. "Tas ir vecuma posms, kad sportists pats sāk saprast, kāpēc viņš to dara – būs lielāka motivācija saprast dziļāk sevi," viņš piebilda.