Latvijas izlases pārstāvji komentē savu sniegumu PČ 24 stundu skrējienā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

"Skrējās ļoti labi un stabili, kamēr vien varēju paskriet. Bet ķermenis nebija gatavs," tā pavēstīja Latvijas komandas līderis Ainārs Kumpiņš, kurš pasaules čempionātā (PČ) diennakts skrējienā pieveica 110,737 kilometrus, kaut pavasarī tika galā ar 152,230 kilometriem 12 stundās. Sieviešu komandas līdere Diāna Džaviza oktobra pēdējā nedēļas nogalē notikušajās sacensībās atzīmējās ar 190,477 kilometriem un pēc finiša pauda, ka veselības likstas neļāva sasniegt nospraustos mērķus.

1,491 kilometru aplī sacensības uzsāka 390 atlēti no 45 valstīm. Latvijas komandas līderis Ainārs Kumpiņš sacensību pirmajās sešās stundās 50 apļos noskrēja 73 kilometrus un pakāpās līdz sestai pozīcijai. Taču piesātinātā sezona, tostarp pirms četrām nedēļām izcīnīnītā uzvara Latvijas čempionātā (LČ) taku skrējienā Siguldā, bija atstājusi sekas un pēc nepilnām 10 stundām sacensības nācās pārtraukt un atteikties no mērķa par 260 kilometriem:

“Devītajā stundā vēl jutos krietni svaigāks nekā pavasarī pie Māras dīķa tajā pašā stunda. Domāju, ka ar atbilstošu tempa kritumu būtu noturējies arī līdz beigām. Varētu izdomāt visādas atrunas, bet sausais atlikums ir tāds, ka ķermenis nebija gatavs.

Pozitīvākais, kas man no šī pasākuma ir nācis - fantastisks komandas gars, iespēja pirmo reizi izbaudīt atbalsta lomu un izdevība no malas redzēt, kā cilvēki cīnās un pārvar sevi.”

Pēc Aināra Kumpiņa pāriešanas komandas apkalpes sastāvā Latvijas izlases vadībā izvirzījās valmierietis Ritvars Kalniņš, kurš diennakts garumā noskrēja 215,566 kilometrus un izcīnīja 88. vietu, nacionālajā valstu ieskaitē dodot visvairāk kilometrus. Par spīti karstajam laikam ar +24 grādiem divkārtējais bronzas medaļnieks LČ 100 kilometros pirmo simtnieku veica vien par nepilnām trim minūtēm lēnāk (09:22:47) nekā šādu nogriezni vasarā Rīga-Valmiera, kad sacensības notika naktī.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Trīs skrējēju komandu ieskaitei kilometrus deva arī cēsinieks Miķelis Vietnieks (206,161 km) un Didzis Brauns (201,663 km), individuāli izcīnot 118. un 143. vietas, bet valstu ieskaitē kopā ar Ritvaru Kalniņu savāca 623,391 kilometrus, ierindojoties 19. vietā. Lai arī tas ir trīs vietu kritums, salīdzinot ar iepriekšējo PČ pirms diviem gadiem Belfāstā (649,087 km), tomēr izdevās noturēties TOP 20 un apsteigt nākamā PČ mājiniekus rumāņus, kaimiņvalstis Igauniju un Baltkrieviju, kā arī virkni citu valstu.

“Ir liels prieks, ka man bija iespēja startēt šajās sacensībās,” bilst Miķelis Vietnieks. “Izdzīvoju visu, ko ultra var sniegt – bezspēcīgu rāpošanu, lai tiktu uz priekšu, un eiforijas pilnu lidojumu. Esmu apņēmības pilns mērot vēl lielākus gabalus, jo sapratu, ka mans ķermenis ir spējīgs uz daudz ko vairāk.”

Tikai pirmspēdējā sacensību stundā Latvijas komanda ielauzās divdesmitniekā un noslēdzošajā stundā apsteidza arī Rumāniju – valsti, kurai ir pašai savas 24 stundu sacensības. PČ norises otrajā pusē Latvijas komanda atradās pat 26. pozīcijā, kas bija divreiz tālāk no līderiem nekā lietuviešu trio, taču līdz finišam spēja parādīt raksturu un pietuvoties dienvidu kaimiņiem, kas noslēgumā ieņēma 16. vietu.

“Visgrūtākais, ko esmu darījis,” sacensības vērtē Didzis Brauns, kuram ne bez grūtībām izdevās pārkāpt 200 kilometru slieksnim un realizēt savu mērķi: “Pirmo reizi sacensību laikā vēmu, pirmo reizi nokritu ar tik spēcīgiem krampjiem. Esmu nenormāli priecīgs, ka izdevās savākties  un noskriet 200 kilometrus, kas bija mans mērķis.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Pasaules čempionāts diennakts skrējienā. 24 stundu laikā veikti 201.663 km. Misija izpildīta. Pozīcijas noturētas.

A post shared by Didzis Brauns (@braunsdidzis) on Oct 28, 2019 at 12:00pm PDT

Tajā brīdī, kad komandas teltī gulēju uz muguras un Ainārs manās krampju pārņemtajās kājās dūra adatas, mani pārņēma neiedomājama bezcerība. Pēdējās sacensību minūtes laikā atcerējos, kam gāju cauri iepriekš. To sajūtu un gandarījumu nevar aprakstīt ar vārdiem.

Vēl varu piebilst, ka es varu labāk, un, ja liktenis man būs lēmis startēt arī Rumānijā, es izdarīšu visu, lai cīnītos par labāku rezultātu.”

Latvijas komandā startēja vēl divi debitanti bez pieredzes diennakts skrējienos – valcēnieši Uldis Pormeisters (182,279 km) un Pēteris Cābulis (144,975 km), ieņemot 195. un 276. vietas rezultātu tabulās. Vaicāts par startēšanu laika sacensībās, Uldis Pormeisters atbildēja, ka pasākumam piegājis ar palielu bijību:

Latvijas komanda PČ 24h:

Sievietes (individuāli):

190, 477 km - Diāna Džaviza (60. vieta)

175,175 km - Vita Devjatņikova (81. vieta)

133,162 km - Liene Kalniņa (117. vieta)

Komandu cīņā - 24. vieta (498,815 km)

 

Vīrieši (individuāli):

216,406 km - Aivars Bondars (84. vieta)

215,566 km - Ritvars Kalniņš (88. vieta)

206,161 km - Miķelis Vietnieks (118. vieta)

201,663 km - Didzis Brauns (143. vieta)

182,279 km - Uldis Pormeisters (195. vieta)

169,040 km - Nikolajs Lucāns (228. vieta)

144,975 km - Pēteris Cābulis (276. vieta)

110,437 km - Ainārs Kumpiņš (315. vieta)

Komandu cīņā - 19. vieta (623,391 km)

***

Katras stundas starprezultāti

Visi zināmie Latvijas skrējēju rezultāti 24h sacensībās

“Sacensības sāku sev ērtā tempā, kurā biju plānojis veikt aptuveni pirmo maratonu. Bet temps kritās pirms maratona pieveikšanas, jo temperatūra bija par augstu un strauji cēlās pulss. Līdz ar to nekas cits neatlika, kā, ļoti viegli skrienot, gaidīt vakaru, jo karstumā nespēju paskriet un nebija vajadzīgs, jo apzinājos, ka īstā cīņa tomēr būs naktī.

Vakarpusē, kā paredzēts, palika vieglāk, tiesa, nogurums arī jau iekrājās. Naktī nācās cīnīties ar citu problēmu - ļoti piedzinās kājas. Biežāk piestājot teltī, tika veikta rullēšana un masāžas. Uz mirkli palīdzēja, bet kopumā ar katru pusstundu palika arvien sliktāk. Ledus no organizatoriem arī vairs nebija pieejams.

Ap trijiem četriem naktī paskriet bija ļoti grūti un pārgāju uz iešanu un klibošanu. Tad arī pieņēmu lēmumu, ka sliktāk nevar vairs būt un paņēmu ibumetīnu. Pēc kādām 40 minūtēm krapji mazinājās un varēju kvalitatīvi paskriet, tiesa, finiša spurtu uzsāku par ātru – četras stundas pirms beigām. Apzinājos, ka četras stundas neizturēšu, bet bija grēks bremzēt, līdz ar to gaidīju finišu un kustējos uz priekšu maksimāli nosvērti.

Lielais mērķis bija 200 kilometri, bet pēc aptuveni 110 kilometriem sapratu, ka šim mērķim vairs nepietiks laika. Līdz ar to tālāk domāju tikai par to, lai finišētu un kustētos visas 24 stundas. Pēdējās četras stundas skrienot, rēķināju, lai izpildītu 180 kilometrus, jo sacensību gaitā no Nikolaja uzzināju, ka ar tiem var pieteikties Spartalona izlozei. Protams, uz to negatavojos, jo ļoti labi šajās sacensībās sapratu, cik daudz man līdz tādam pietrūkst. Pirmkārt, trīs mēnešu sagatavošanās šādām pasākuma ir stipri par maz, jo tomēr ir jāsavāc stipri lielāks treniņu apjoms. Otrkārt, ir jāpiedalās vēl vairākās diennakts sacensības, lai iegūtu pieredzi.

Pašas sacensības atstāja ļoti labu iespaidu, bija sajūta kā pasaules čempionātā. Liels paldies komandai, jo bija patiešām laba komandas sajūta. Un komandas teltī visu laiku bija pozitīva sajūta un tas palīdzēja neaizsēdēties, jo visi maksimāli ātri nodrošināja visu, lai ātrāk izstumtu no telts. Kā arī bija interesanti saņemt padomus no nopietnākiem skriešanas kolēģiem. Šāda atbalsta dēļ saprotu, ka centies ne tikai sevis, bet arī citu dēļ. Vēl vēlos piebilst, ka trase bija interesanta un pat 24 stundu laikā nepaspēja nokaitināt.”

Ārpus komandas ieskaites skrējušais jēkabpilietis Aivars Bondars (216,406 km) individuālajā vērtējumā ieņēma augstāko pozīciju Latvijas izlasē, izcīnot 84. vietu un savā vecumgrupā (V50) paliekot uzreiz aiz labāko trijnieka: 

"Mēs bijām cilvēku upē. Koncertos ir cilvēku jūra. Mēs plūdām pa straumi, kas 24 stundas visus rāva sev līdzi. Tas bija iespaidīgi!"

Atšķirībā no daudz pieredzējušākā 2017. gada sastāva, kad 200 kilometru robežu izdevās sasniegt trim vīriem, šoreiz šai līnijai pārkāpa četri debitanti – Bondars, Kalniņš, Vietnieks un Brauns, atkārtojot 2015. gada PČ iespēto Turīnā, kad trešajā simtā kāju ielika rekordists Jānis Actiņš, Gunārs Ķeģis, Valdis Ņilovs un Vilnis Pleite.

Nikolajs Lucāns (169,040 km) ierindojās 228. vietā, būdams vienīgais Latvijas izlasē ar divu diennakts skrējienu pieredzi, kam pieskaitāmas vēl virkne 24 stundu ilgas rogaininga sacensības. Savulaik Spartatlonu finišējušajam Jūrmalas iedzīvotājam šī bija atgriešanās Francijas dienvidos esošajā Albi pilsētā, kur pirms trim gadiem Eiropas čempionātā (EČ) noskrēja virs 200 kilometriem (205,396 km).

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

147 sieviešu konkurencē Latviju pārstāvēja Vīnē dzīvojošā Diāna Džaviza (190,477 km, 60. vieta), Vita Devjatņikova (175,175 km, 81. vieta) un valmieriete Liene Kalniņa (133,162 km, 117. vieta).

Trijotne kopā savāca 498,815 kilometru summu un ierindojās 24. vietā, aiz sevis atstājot Brazīliju, kā arī kaimiņvalstis Baltkrieviju un Igauniju.

Virkne valstu, tostarp Lietuva, nestartēja triju dāmu sastāvā. Latvijas dāmu komanda pēc 11 stundām pakāpās līdz 20. pozīcijai, taču četras stundas vēlāk sāka atkāpties un pēdējā stundā bija noslīdējusi par piecām vietām. Tomēr noslēdzošajā stundā spēja saņemties un apskriet brazīlietes par 904 metriem. 2017. gada PČ Belfāstā dāmu trijnieks – Sigita Vāce, Aija Linē un Dace Veipa ar 522,944 kilometriem ieņēma 19. vietu.

Komandas līdere un Rīga-Valmiera trases rekordiste Diāna Džaviza nerealizēja mērķi par 235 kilometriem un debijas reizē atzina atbalsta personāla nozīmīgumu: “Bez komandas un komandas atbalsta neviens no dalībniekiem nebūtu sasniedzis tik daudz, kā sasniedza. Atmosfēra stadionā bija ļoti draudzīga, komandas gars ļoti spēcīgs - viens otru atbalstījām tā, kā ģimenes locekļi.

Uz starta stājos ar iekaisumu un sāpēm kājās, kas sākumā uztrauca un deva neziņu, vai nebūs jau sākumā jāizstājas. Bet, tā kā sāpes nekļuva lielākas, nolēmu turpināt.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

12 Hours of pure joy of Running, 12 Hours fighting with being sick and not able to take anything to me. I run the farthest I have ever done- officially 190,4km. Would never make it so far if not for my sister , who was there for me #thankyou My injury was well managed thankfully to @medividgmbh - I still can’t believe how great it works! As I wrote before- giving up was not an option. That’s why- no regrets ? And big thanks to @traildogrunning for the awesome shades from #rudyproject #runtheone - perfect fit and definitely needed on that sunny hot day!!! These are definitely staying with me ??? #albi24h #ultrarunner #happyrunner #worldchamps #runfar #latvianteam #nevergiveup #keepgoing #staystrong #dasneueeis #medividcryo #runnerslife #onrunning #werbung #ad

A post shared by diana dzaviza (@runningdiana) on Oct 29, 2019 at 9:29am PDT

Pēc 12 stundām sākās vemšana, kuru nebija iespējams apturēt līdz sacensību beigām, kas arī neļāva piepildīt mērķus. Katrs mēģinājums skriet beidzās ar vemšanu, tādēļ pēdējās 12 stundas pārsvarā tika ātri nosoļotas. Tagad jāatveseļo iekaisums un jādomā par nākamā gada mērķiem. Gribētos uzlabot Rīga-Valmiera rezultātu un piedalīties pāris 6 un 12 stundu skrējienos. Noteikti piedalīšos arī “Wings for Life” skrējienā Vīnē. Ļoti iespējams Spartatlons.”

Iepriekšējā Rīga-Valmiera trases rekordiste Vita Devjatņikova pēc numerologu cienīgiem 175,175 kilometriem atzīstas, ka sacensību gaitā pat paspējusi salikt kubiku-rubiku:

“Man viss ļoti patika gan no organizācijas puses, gan pats skrējiens, kaut varēju noskriet labāk. Man pašai vairāk interesēja skrējiena otrā puse, jo ilgāk par 12 stundām nebiju skrējusi un ļoti gribējās izbaudīt sajūtas. Līdz 14. stundai jutos labi, bet tad sāku just nogurumu, palika ļoti auksti un sāka nākt miegs. Vēl sliktāk palika, kad sāku domāt, cik stundas vēl jāskrien. Izstāšanās variants gan nebija ienācis prātā nevienu reizi. Domāju, ja nu galīgi vairs nevarēšu - vismaz noiešu, bet neapstāšos. Sanāca mazliet pasēdēt un pasildīties teltī.

Kad pienāca rīts un palika gaišāks, kļuva atkal vieglāk, un pēdējās divas stundas jau atsāku skriet labā tempā. Vienu brīdi, kad viss jau bij apnicis, ņēmu talkā savu kubiku-rubiku un skrienot saliku - palika vieglāk, jo par skrējienu vairs nedomāju.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Garajās nakts stundās jau nospriedu, ka 24 stundas vairs nekad neskriešu, tā domāju vēl joprojām, bet 12 stundās gan gribētu uzlabot savu rezultātu, un šā skrējiena laikā sapratu, ka to varu. Tāpēc plānoju 31. decembrī vēlreiz izsapņot pēdējo sapni Igaunijas pusmežā.”

Tikmēr Liene Kalniņa pirmajam ultragarajam skrējienam sevi motivēja vasaras saulgriežos Kocēnos, kā brīvprātīgā palīdze sagaidot ar ūdeni Rīga-Valmiera dalībniekus pie LČ 100 kilometru atzīmes:

''Izejot uz starta, mani pārņēma milzīgas bailes no nezināmā. Es nezināju, kā organisms reaģēs uz tik lielu slodzi. Nekad nebiju skrējusi tik daudz kilometru un tik daudzas stundas. Patika mūsu komandas saliedētība, ikreiz katrs komandas biedrs, skrienot man garām, ar vārdiem vai vienkārši uzsitot pa plecu neļāva padoties un apstāties. Visu šo stundu garumā ne reizi nenožēloju, ka visam šim piekritu.

Izbaudīju katru noskrieto un noieto kilometru.

Sakotnējais mērķis man bija pievarēt 120 kilometrus, bet jūtos priecīga, ka spēju tikt līdz 133 kilometriem. Pirmo reizi atrados šāda mēroga sacensībās, un viss man bija kas jauns un iespaidīgs.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Nākotnes plāni: trenēties, trenēties, trenēties. Godam beidzot nokriet arī distanci ''Rīga–Valmiera''.”

Atbalsta komandā darbojās Līga Pertaka, Ilze Kumpiņa, Līva Biseniece un Eva Matīsa, kura dalījās savos iespaidos par aizvadīto PČ diennakts skrējienu:

“Dalība šāda veida pasākumā man bija pirmo reizi. Lidojot uz norises vietu Albi, bija iekšējs nemiers un galvā plosījās jautājumi - vai es visu mācēšu?! Vai mans pieredzes trūkums mani neiegāzīs un vēl jo vairāk - neiegāzīs kādu sportistu, jo šis pasākums uzliek man lielu atbildību pret sevi un pret tiem, kuri ir savā ziņā atkarīgi no manis? Kādi būs pārējie komandas biedri, un kā mēs sastrādāsimies?

Bet apzinājos, ka šīs domas ir jādabū laukā līdz startam, jo atbalsta komandai jābūt bez šaubām sevī stiprai un gatavai, lai sportisti gan virsotnēs, gan lūzuma punktos zina, ka pie mums var griezties un būsim kā stipra klints, kas palīdzēs, kā nu māk, lai pārvarētu grūtības.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Pasaules čempions 24h skriešanā. Ir grūti izstāstīt pieredzēto un redzēto čempionātā, kur cilvēki 24h skrien 1.5 km apli - cīnās ar sevi, ar savām sāpēm, ar veselības problēmām, ar emocijām, bet to visu dara, lai sasniegtu savu nosprausto personīgo mērķi un pārstāvētu savu valsti. Esot klāt šādās sacensībās var redzēt un apzināties, uz ko cilvēka ķermenis ir spējīgs, cik tas spēj izturēt, cik daudz mēs bieži paši sevi žēlojam un ieliekam kaut kādās spēju robežās. Esmu lepna par visu komandu, bet visvairāk par savu skrējēju ❤️. Tas bija neticami kā viņš ar visām veselības problēmām sasniedza savu mērķi, kad likās, ka tas vairs nav iespējams. Cilvēki ar gribasspēku var atdzimt no "mirušajiem". Bija prieks un gods būt ar viņiem visiem kopā, būt daļai no komandas. Mēs 4 meitenes (2 skrējēju māsas, 2 otras puses) darījām visu, kas mūsu spēkos, lai visi skrējēji sajustu finiša gandarījuma sajūtu. Mēs ejam kopā tālāk...uz jauniem mērķiem! P. S. Albi ir ļoti skaista un romantiska Francijas pilsētiņa, noteikti iesaku aizbraukt, ja esiet Tuluzas tuvumā.Biju jau aizmirsi, cik ļoti Francija ir smaržīga un garšīga ??

A post shared by Liva Biseniece (@livabiseniece) on Oct 28, 2019 at 12:30pm PDT

24 stundas bez miega likās būs grūti pārvarēt, bet tās palidoja nemanot. Pateicoties trases apļa pusotra kilometra garumam, atbalsta grupai nebija laika ne mirkļa atslābt, jo Latvijas izlase bija izrindojusies tā, ka ik pa mirklim kāds Latvijas skrējējs bija pie telts. No sākuma bija mazliet kļūdas, jo nezinājām, kā rīkoties, kas nepieciešams - visi visu gribēja darīt vienlaikus un maksimāli palīdzēt ikvienam.

Bet, stundām ejot, radās dabīgi izveidota sistēma atbalsta komandā – lai skrējēji nepārsteigtu nesagatavotus, skatījāmies tiešsaistes rezultātus – kā parādījās kāds savējais sarakstā, tā zinājām, ka pēc minūtes skrējējs būs klāt un visam jābūt pa rokai.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Lielākās ''ķīmijas laboratorijas'' bija Aināram un Diānai, tādēļ šo sportistu apkalpi nepasaudzējām, jo tajā visā orientēties varēja tikai viņi. Tādēļ telts reizēm pārvērtās arī par pusdienu un vakariņu vietu atbalsta komandai, jo sapratām, ka palaist prom kaut uz 30 minūtēm šo divu skrējēju apkalpes cilvēkus nozīmētu apdalīt, lieki uztraukt un mainīt tempu Aināram un Diānai.

Mirklis, kad atbalsta komandai nāca sapratne "'tas ir pa īstam, tas ir nopietni", bija mirklis, kad vienlaicīgi redzi, kā mūsējais sportists vemj, cits mūsējais guļ zemē un skaļiem saucieniem cenšas pārvarēt krampju sāpes, kuras apstādināja ar adatu duršanu kājā.

Vemšana, krampji, asins pleķītis uz zemes, cits bāls kā līķis - un viņi dodas tālāk?! Šādus skatus es nebiju gaidījusi un pat paredzējusi - un tāda es nebiju vienīgā. Tā bija milzīga pieredze, to redzēt dzīvē - ikvienam atbalstītājam trasē bija kāds tuvinieks, un redzēt to, kam iet cauri šie sportisti, bija kā mīšanās caur bailēm par tuvinieku un lepnumu par to, kā tiek sasniegti šie kilometri un kā tiek pieveiktas šīs 24 stundas.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Nepatīkami bija, kad jau tā grūtajā skrējienā organizatoru distances mērīšana nesakrita ar ikviena skrējēja pulsometru rādījumiem. Tas sita laukā daudzus sportistus, kā arī atbalstītājus no daudzām valstīm. Citu valstu pārstāvji veidoja atsevišķi savas tabulas un fiksēja datus uz lapām, mēs gājām pie pašiem organizatoriem, bet tas bija bezjēdzīgi - tikpat ietiepīgi, kā ar visiem runāt franciski - saproti vai ne -, tikpat ietiepīgi viņi pozicionēja, ka viss ir kārtībā un visi apļi skaitās, kā nākas.

Diemžēl Ainārs izstājās no cīņas, bet tā bija neaprakstāma palīdzība atbalsta grupai, jo viņš pats uz savas ādas ir izbaudījis, kā ķermenis jūtas šādās sacensībās un kas ir katrā stundā vai brīdī nepieciešams.

Atbalsta komanda strādāja kā Šveices pulkstenis, kur katrs zobratiņš darbojas, kā nākas, kopā veidojot labu un veiksmīgu sadarbību. Arī mums tagad ir āķis lūpā, un ir izkristalizējies, pie kā ir jāpiestrādā un kas bija lieks, vai tieši otrādi - kā pietrūka.

Atminoties vairākkārt teltī izskanējušo tekstu no sportistiem "Viss, es stājos laukā" un tagad skatoties, kā šie paši skrējēji ir 24 stundu finišējušo sportistu sarakstos - tu saproti un sajūti, ka katrs vārds un teikums "Tu to vari! Tevī vēl ir spēks! Nepadodies, tu pats zini, ka to nožēlosi! Celies un dodies trasē!" bija to vērts. Paldies no visas sirds par iespēju šo visu baudīt klātienē!”

Starp Latvijas skrējējām, kas iepriekšējos gados piedalījušās 24 stundu sacensībās, Diāna Džaviza, par spīti savainotai kājai un vēdera problēmām, ierindojās 3. vietā uzreiz aiz vēl vienas Rīga-Valmiera uzvarētājas Sigitas Vāces (203,379 km), kurai pagaidām vienīgajai šajā gadsimtā izdevies pieveikt vairāk par 200 kilometriem diennaktī. Vita Devjatņikova šajā topā ierinodajās 5. ailītē, palaižot priekšā ne tikai absolūto rekordisti Tamāru Merzļikinu (222,020 km), bet par divu kilometru tiesu arī Brigitu Tīrumu (177,687 km). Diānai Džavizai piepildot savu mērķi par 235 kilometriem kādā no nākamajiem čempionātiem, Latvijas rekords tiks labots ar uzviju, kā arī pavērsies cīņa par TOP 10 PČ individuālajā vērtējumā.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Savukārt 1984. gada vīriešu absolūtais rekords (258,845 km), kas pieder leģendārajam Viktoram Suborinam ir vienā vecumā ar Aināru Kumpiņu, kurš 2021. gada PČ Rumānijā grasās latiņu pacelt no 260 uz 270 kilometriem.

Šoreiz Francijā vairāk par 270 kilometriem noskrēja seši dalībnieki, ieskaitot jaunā pasaules rekorda īpašnieci Kamilla Heronu (270,116 km) no ASV, par astoņiem kilometriem labojot iepriekšējo sev piederošo pērnruden sasniegto sieviešu rekordu. Pirms 38 gadiem Ziemssvētkos dzimusī skrējēja pirmajās PČ stundās iekrāja ievērojamu handikapu pār tuvākajām sekotājām, tad piedzīvoja vēdera darbības traucējumus un caureju, taču tika krīzei pāri un noķēra vīriešu līderus, 12 stundās pieveicot 146,2 kilometrus, vidēji skrienot ātrāk par 5 min/km.

Ļaujot izskrieties citām konkurentēm, sacensību otrajā pusē vicelīderes pozīciju ieņēma ar sesto numuru izliktā vāciete Nele Aldere-Baerensa (254,288 km), kura sacensības uzsāka pirmā desmita beigās, taču, tikusi līdz otrajai vietai, to neatdeva līdz finišam, labojot gan savu, gan Vācijas nacionālo rekordu. Bronzas medaļu izcīnīja iepriekšējā pasaules rekorda īpašniece poliete Patrīcija Bereznovska (247,723 km), kurai bija jānoliek arī savas planētas čempiones pilnvaras. Par izcīnīto medaļu poļu jāšanas trenere var priecāties, jo pagalam neveiksmīgs izvērtās sacensību sākums, kad otrajā un trešajā stundā piedzīvots pamatīgs kritums no trešā desmita vidus līdz 60. vietai, kam sekoja nemitīga pozīciju atgūšana un ielaušanās labāko trijniekā, spējot apliecināt, ka šī gada uzvara “Badwater” un aizpērnais panākums Spartatlonā nebija nejaušība.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Thank you everyone for believing in me and Team USA ???. All the cheers and support on the side were much appreciated! We fought with valor and heart to earn 3 World golds and a new 24Hr World Best for me of 270.116km (167.843 miles, 8:34 per mile!). I can’t thank my sponsors enough for all the support with shoes & gear (@niketrail.running & @nikerunning , @nathansportsinc ), nutrition (@univedsports ), my trusty @corosglobal Apex watch, & my @squirrels_nut_butter keeping my feet happy. - I’m ready for all the pie, beer, sleep, and fish and chips in Ireland! - ?: @tracey.outlaw - #AirCamille #NikeTrail #Nikerunning #JustDidIt #TeamUSA #24Hrs #WorldRecord #Ultrarunning #Albi24h #Coros #ExplorePerfection #Unived #NathanSports #WeRunWithYou #SquirrelsNutButter

A post shared by Camille Herron (@runcamille) on Oct 28, 2019 at 6:30am PDT

Visas trīs medaļnieces tika pie panākumiem arī komandu cīņā, trīs labāko rezultātu summā zeltu izcīnot galvenai favorītei ASV (746,132 km), bet sudrabu un bronzu sadalot Polijai (721,124 km) un Vācijai (696,846 km). ASV uzvaras kaldināšanā piedalījās arī šī gada taku skriešanas karaliene Kortnija Dauvaltere (229,726 km), kura pirms diviem mēnešiem triumfēja planētas prestižākajā kalnu taku skrējienā apkārt Monblānam jeb UTMB.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Crashed and burned. It's an understatement to say that the weekend in France didn't quite go as I planned. Sometimes you win, sometimes it sucks. This weekend it sucked and I didn't have the capacity to control the challenges that I faced. No excuses or prevarication. I have high goals, which makes the stakes high and the fall down even longer and the crash harder. Our team and crew was amazing as always and I couldn' t have asked for better support, not only from their actions but from their souls. They truly are some of the best human beings in the world ❤ Photo 1: Espiritu Libre #dontforgettobeawesome #lifeishard24hourrunningisharder #ingenkukärlikahårdsomlivet #falldownseventimesstandupeight

A post shared by Maria Jansson (@mariaborntorun) on Oct 28, 2019 at 6:04am PDT

24 stundu sacensības piesaista ar savu neprognozējamību. Skaudrus mirkļus piedzīvoja divas citas čempiones – pirms četriem gadiem Turīnā PČ uzvarējusī ASV sportiste Katalīna Nagī, kas divreiz triumfējusi Spartatlonā, šoreiz izstājās 13. stundā pēc 104 kilometriem. 2015. gada PČ ietvaros vienlaikus tika noskaidroti arī Eiropas labākie diennakts skrējēji. Toreiz bronzu pasaulē un zeltu kontinentā izcīnīja šopavasar Latvijā pabijusī zviedriete Marija Džonsone, kurai Francija bija neveiksmīga un nācās izstāties pēc 119 kilometriem, trasē pavadot nedaudz vairāk par 14 stundām.

Lietuviete Viktorija Tomaševičiene bija trešā Rīga-Valmiera uzvarētāja, kas atradās 24 stundu PČ trasē.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Few minutes after #finish of #24hourrunning world championship. . . . . . . #badrace #disapointed

A post shared by | Viktorija Tomaševičienė | (@ultradreamer) on Oct 31, 2019 at 1:20pm PDT

Latvijas skrējiensoļojuma bijušai trases rekordistei neizdevās labot sev piederošo Lietuvas rekordu (232,930 km) un šoreiz nācās samierināties ar 204,230 kilometriem. Taču nacionālie rekordi bez ASV un Vācijas krita vēl sešu valstu skrejējām no Dānijas, Horvātijas, Argentīnas, Urugvajas, Slovēnijas un Indijas.

Pirms PČ apspriestākais jautājums bija, vai ar otro numuru izliktajam lietuvietim Aleksandram Sorokinam izdosies labot 22 gadus seno grieķu leģendas Jaņa Kurosa pasaules rekordu (303,506 km).

Sākotnējais līderis no Brazīlijas diennaktī pieveica vien 182 kilometrus, otrajā stundā vadību pārņēma vietējo atbalstītāju ovācijām uzmundrināts francūzis Ēriks Klaverijs, kurš izturēja augsto tempu un laboja nacionālo rekordu (272,217 km), finišējot uzreiz aiz godalgotā trijnieka, taču bez medaļas ar 21. numuru izliktais skrējējs nepalika.

Lietuvietis Aleksandrs Sorokins skrējienu sāka vienmērīgi, sava tautieša pavadīts, un pirmajās stundās turējās pieciniekā, bet, turpinot traukties tempā ap 4:45 min/km, devītajā stundā pārņēma sacensību vadību, vienlaikus zaudējot neklātienes cīņu ar Grieķijas skrējēju, kam pieder arī Spartatlona trases rekords. Pirmos 100 kilometrus Aleksandrs Sorokins noskrēja ātrāk par astoņām stundām (07:54:37), taču turpmāk temps kritās un 19. stundā nācās pat uz brīdi atdot vadības grožus, palaižot garām minēto francūzi. 20. stundā atgūto līderpozīciju lietuvietis saglabāja līdz finišam (278,972 km), tiekot pie pasaules čempiona titula un par sešiem kilometriem labojot sev piederošo Lietuvas nacionālo rekordu, kura mūžs ilga vien piecus mēnešus.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Taču cīņa par uzvaru nebija viegla arī noslēdzošajās stundās, jo kaimiņzemes aizpērnajam Spartatlona uzvarētājam strauji pietuvojās šī gada nesenā Spartatlona ātrākais vīrs ungārs Tamas Bodis, kurš skrējienu sāka prātīgi un pirmajās stundās atradās vien trīsdesmitniekā un TOP10 parādījās pēc ceturkšņa jeb pirmajām sešām trasē pavadītajām stundām. Vēl pēc sešām stundām, kad puse skrējiena bija aiz muguras, ungārs bija noskrējis 140 kilometrus un otrā ceturkšņa laikā pakāpās vēl par trim pazīcijām līdz septītai vietai. Noslēdzošās ceturtdaļas sākumā, 19. stundā, kad lietuvietis Sorokins atkrita uz otro pozīciju, ungārs Bodis bija ticis līdz trešai pozīcijai, un teju viens otram līdzās bija vadošais trijnieks – francūzis, lietuvietis un ungārs. Tādējādi pēc 220 kilometriem cīņa par uzvaru atlikušajās piecās stundās varēja sākties no jauna, un turpat uz papēžiem tiešā nozīmē mina ar pirmo numuru izliktais spānis Ivans Penalva Lopezs (219 km), divi ASV skrējēji (216 un 214 km), polis (214 km) un vēl viens ungārs (211 km), kurš Spartatlonā pirms mēneša izcīnīja otro vietu.

Izšķirošajās stundās spēcīgākie izrādījās lietuvietis Aleksandrs Sorokins (278,972 km), ungārs Tamas Bodis (276,221 km) un Olivers Leblonds (275,485 km) no ASV, viesmīlīgo mājinieku francūzi Ēriku Klaveriju (272,217 km) un spāni Ivanu Penalvu Lopezu (270,152 km) atstājot uzreiz aiz trijnieka. Nacionālie rekordi krita ne tikai Lietuvai, Ungārijai, Francijai un Polijai, bet arī Čehijai un Ukrainai.

ASV triumfēja komandu cīņā, trīs skrējēju rezultātu summā gandrīz sasniedzot gandrīz 800 kilometrus (799,754 km), bet sudrabs un bronza tika Ungārijai (782,241 km) un Francijai (779,076 km). Tādējādi no četriem čempionu tituliem trīs tika ASV, bet vienreiz himna apbalvošanas ceremonijā skanēja par godu Lietuvai.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

24 stundu sacensības Francijas pilsētā Albi ir ikgadējas, un arī šogad tajās varēja startēt jebkurš interesents paralēli notiekošajam PČ, vienīgi dalībnieku skaits bija ierobežots līdz 40. Līdzās 45 valstu federāciju pieteiktajiem 352 skrējējiem, diennakts izaicinājumā startēja 38 dalībnieki, tostarp Spartatlona otrās vietas ieguvēja Irina Masanova no Krievijas, kuras valstij joprojām ir liegts sūtīt savus sportistus uz starptautiskām sacensībām. Ar 224,081 kilometriem kaimiņvalsts pārstāve uzvarēja sieviešu konkurencē un absolūtajā vērtējumā ierinodojās uzreiz aiz vīru pirmā piecinieka. Pirmo vietu izcīnīja brits Nātans Flērs (248,655).

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Starp Latvijas skrējējiem šogad diennakts skrējienos labāko sniegumu pirms mēneša Igaunijā demonstrēja Jānis Actiņš (237,142 km). Nākamruden plānots EČ, bet 2021. gada maijā PČ risināsies Rumānijas pilsētā Timišoarā, kur pērn ar vāju Latvijas komandas līdzdalību tika aizvadīts EČ 24 stundu skrējienā. Pēc pusotra gada uzzināsim, vai Aināram Kumpiņam izdosies pārsteigt un noskriet 270 kilometrus. Iespējams, ka arī tad dienas laikā būs jācīnās ar karstumu, taču naktī izpaliks pulksteņu grozīšana, kas šoreiz deva startu plkst.10 sestdienas rītā un finišu svētdienā plkst.9.

Tikmēr pašu mājās nākamā gada 4. aprīlī plānotas 12 stundu sacensības, kad no rītausmas līdz pietumsai varēs riņķot ap Pārdaugavā esošo Māras dīķi. Nakts cienītājiem būs jāgaida līdz 19.-20. jūnijam, kad vasaras saulgriežos varēs ņemt dalību 107 kilometru labdarības skrējienā ''Rīga-Valmiera''.

Ultramaratonistiem nākamgad vienīgais PČ ar Latvijas komandas dalību būs 100 kilometru šosejas skrējienā, kas 10 apļos risināsies 2020. gada 12. septembrī Holandes plakanajā pilsētā Vinshotenā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti