Dienas ziņas

Dienas ziņas

Dienas ziņas

Dienas ziņas

Vanda Podiņa – adīšanas čempione

Adīšanas čempione: Rokdarbi man ir glābējzvaniņš, kad ar finansēm ir grūti

Rokdarbniece Vanda Podiņa, kura 54 dalībnieku konkurencē starptautiskajā adīšanas čempionātā Lietuvā ieguva dalītu pirmo vietu, smejas, zeķes ir laba atslodze pēc vairāk nekā pieciem tūkstošiem pirkstaiņu, kas šajos gados notamborēti. Tāpat adījumi ir papildu peļņas avots.

Rādot diplomu par iegūto pirmo vietu adīšanas čempionātā, Vanda Podiņa garšīgi smejas: “Es esmu azartisks cilvēks. Kā anekdotē – aizbraucu apskatīties, apskatījos un vinnēju! Pat neticēju, ka tā varētu notikt.”

Pērn konkursa motīvs bija saulīte. Bet šogad, tikai piesakoties un reģistrējoties, uzzinājusi, ka jāada zirgs. “Uz ātru roku izdomājot zīmīti, zirgu atgādina ne visai. Tai zīmei ir gan jumītis un ūsiņa zīme. Es izvēlējos visvienkāršāko, bet uzticīgi Vidzemes tradīcijām un var teikt arī Latvijas tradīcijām, ka lielais raksts ir uz balta pamata. Tas arī nospēlēja lomu. Jo viņi ada tikai divkrāsainas zeķes,” stāsta adīšanas čempione.  

Visus materiālus – gan dziju, gan adatas – bija sagādājuši organizatori. Laika kontrole – divas stundas. Dalībnieki bija pat no Kanādas un Amerikas, bet laika aprunāties gan nebija. “Tajās divās stundās valnītis jāuzada, uz adatas 12 valdziņi, valnītis līdz papēdim, ļoti ātri gāja,” viņa stāsta.

Adīšana Vandai ir asinīs vai drīzāk – pirkstu galos. Visas viņas dzimtas sievietes vienmēr ir adījušas, jo savulaik tā bija arī papildu peļņas iespēja.

“Kādi seši gadi bija, kad sāku adīt. Vecmamma adīja, krustmāte adīja, mamma adīja, un bija tāds mazs bizness. To jau par spekulāciju sauca, tas bija mazs biznesiņš, mēs jakas adījām. Un uz Veļikijiem Lukiem braucām. Vienreiz mani paņēma līdzi, tad gan es sabozos un teicu, ka vairs nekad nebraukšu, šausmīgi nosalām,” atceras Vanda.

Bet pirmā viņas jaka laikam jau kā daudzām meitenēm tapa lellei: “Līdz tam man tikai ļāva tīt diegus un satīt kamolos, un pa krāsām. Sāku adīt jaku, rozā krāsā, spilgtā, lellei, vienā vietā ciešāk, otrā vaļīgāk. Kā tu lellei vilksi – krustmāte bārās. Visu izārdīja un pa jaunu lika adīt. Un otrreiz valdziņi sāka iet gludāki.”

Bet vēlāk, laikā, kad Vanda bija bez darba, šī prasme bija arī iztikšana. Rīdzinieki viņas pirkstaiņus pirka un prasīja vēl. “Pa šiem gadiem kādi 5000 pirkstaiņu ir tamborēti.

Kad man ir visgrūtāk ar līdzekļiem, tie man ir glābējzvaniņš: uztamborēju, aizvedu uz Rīgu, man saka – atved vēl, atved vēl!”

Nu pēc čempionāta amats ir rokā, un Vanda Podiņa gribētu izmēģināt spēkus arī citās adīšanas un tamborēšanas disciplīnās, jo līdzīgs čempionāts notiek arī Igaunijā. “Pēc zeķu konkursa tagad gribētos aizbraukt tur un pamēģināt uz mežģīnēm. Mežģīnes viņi ada Hāpsalu, šalles.”

Ja Madona par tālu, mūsu zeķu čempioni noteikti varat satikt arī Brīvdabas muzeja gadatirgū. Piedalīties tajā viņai ir goda lieta, un arī tamborētie pirkstaiņi vienmēr somā līdzi. Lai rīdziniekiem nesalst pirksti.

Saistītie raksti
Tautas māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti