Zvērēju atvainoties visiem, kurus aizskāru. Aktieris Gints Andžāns par mobingu skolas laikā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Bieži bērni un jaunieši apcelt savus vienaudžus izvēlas, lai iekļautos ‘'stilīgo'' bariņā. Tā skolas laikā rīkojās arī Dailes teātra aktieris Gints Andžāns: ''Tas ir nodrošināt sev kaut kādu sociālo stāvokli starp klasesbiedriem, draugiem, čomiem. Tas likās kā joks, kā ‘’prikols''''.

Mobings. Izdzīvošanas skola

Dokumentālo filmu "Mobings. Izdzīvošanas skola" veidojusi LTV Ziņu dienesta komanda – scenārija autore Danuta Juste, režisors Uģis Kronbergs un operatori Lauris Dundurs, Uvis Burjāns un Normunds Pavlovskis.

Vienlaikus ar filmas pirmizrādi portālā LSM.lv tika publicēts tematisks garstāsts, bet no 26. aprīļa Ziņu dienesta veidotajos ziņu izlaidumos pieejama integrēta rubrika par dažādiem mobinga veidiem un praktisku informāciju vecākiem, skolotājiem un jauniešiem.

Pirmizrādi piedzīvojusi LTV Ziņu dienesta dokumentālā filma ‘’Mobings. Izdzīvošanas skola’’, kurai sekoja tāda paša nosaukuma īpaša sižetu sērija. Projektā savos skaudrajos stāstos par piedzīvoto vardarbību dalās gan jaunieši, kuri vēl mācās, gan tie, kuri skolu jau beiguši, bet pārdzīvojumus nespēj aizmirst. Viņu vidū ir arī Dailes teātra aktieris Gints Andžāns, kurš skolas laikā bija tas, kurš darīja pāri citiem.

‘'Prikoli''

Ņirgāties par citiem saviem vienaudžiem bērni un jaunieši visbiežāk izvēlas, tādēļ, ka apsmietais bērns kaut kādā veidā izceļas, – vai nu tas ir vizuālais izskats, intereses vai raksturs. Tāpat izplatīts iemesls šādai rīcībai ir, lai paši nenonāktu upuru lomā, kā arī, lai iekļautos ‘'stilīgo'' bariņā un kāds šķietami nevainīgs joks pašiem agresoriem liekas smieklīgs. Tā savas skolas gaitas atceras arī Andžāns:

''Es neapzinājos to, ka tas ir slikti. Tajā konkrētajā vecumā es uz to skatījos kā iespēju atrasties, sauksim to tā, starp stilīgajiem, foršajiem. Ja mēs kopīgi varam apsmiet kādu vai pabakstīt ar pirkstu kāda virzienā, kurš varbūt izskatās citādi vai dara kaut ko citādi nekā mēs. Tas ir nodrošināt sev kaut kādu sociālo stāvokli starp klasesbiedriem, draugiem, čomiem. Atļauties kaut ko vairāk. Protams, tā ir – tagad, ar šīsdienas prātu saprotot –, diezgan nežēlīga rīcība. Pat pazemojoša, kas liekas, nu, kā joks, kā “prikols”. Diezgan atbilstošs vārds. Neko ļaunu nedomājot, jo rezultāts šai darbībai ir tāds, ka tu pasmējies, citi pasmejas, un vienīgais cilvēks, kas nesmejas, ir tas, pret kuru šis tiek vērsts.”

Aktieris atminas, ka visbiežāk psiholoģisko teroru, kā pats to sauc, vērsa pret nejauši izvēlētiem skolasbiedriem. ‘’Piemēram, pamatskolā pa priekšu man un draugiem gāja meitene, kurai pie mugursomas karājās divi striķi. Es piegāju tuvāk un tos nogriezu. Pēc tam mūs izsauca skolotāja un paskaidroja, ka šī meitene nevar atļauties nopirkt ne jaunu somu, ne arī striķīšus. Es iegādājos jaunu striķīti un atvainojos, bet tajā vecumā man likās ‘’come on‘’ (beidziet – no angļu val.), tas taču ir tikai striķītis’’.

“Vai, piemēram, pamatskolas beigās, it kā neko ļaunu negribēdami, pie skolas ar draugiem pikojāmies. Vai pareizāk sakot – nopikojām  tos, kuri gāja no vienas ēkas uz otru.

Mēs metām cietas, mīkstas, vienalga kādas pikas, nedomājot par sekām, un vienai meitenei saplēsām brilles.

Tās viņai nebija modes elements, bet gan lai uzlabotu redzi,” atceras Andžāns.

“Bija arī gadījums, kad mēs ar džekiem stāvējām ārā pie kultūras nama, zinādami, ka nāk jauni spēki, kurus, iespējams, uzņems deju kolektīvā. Kad viens puisis, kuru nu jau es saucu par savu draugu, nāca iestāties tautas deju ansamblī, mēs viņu aizbiedējām prom ar dažādām replikām: ‘'Ko tu te dari? Kas tu tāds vispār esi? Ej prom!'' Tādi it kā dzīves sīkumi, bet liek aizdomāties. Šie piemēri man liek saprast, ka tā mēs mācāmies kļūt par labiem cilvēkiem dzīvē, bet neapzinoties, ko mēs varam otram nodarīt. Viņš it kā man ir piedevis, bet es jau nezinu, varbūt kaut kur iekšā viņam sēž joprojām tas, kā mēs toreiz izturējāmies. Un, tikai atceroties par to, kā es rīkojos, es tiešām jūtos slikti. Un man nav tā, ka – nē, nē, viss, es viņam atvainojos, un tas nekad nav noticis. Faktu kā tādu mēs nevaram izdzēst. Un man tiešām par visiem šiem piemēriem runājot, ir tā, ka nu nevajadzēja tā darīt,” atklāts ir aktieris.

Turklāt ir bijuši gadījumi, kad mobings ir vērsts pret mērķtiecīgi izvēlētiem bērniem. Un regulāri: “Piemēram, bija puisis, kurš uz skolu visu laiku nāca vienā džemperī.

Mēs viņam acīs neko nepateicām, bet to apspriedām savā starpā viņam aiz muguras. Un tādā veidā mēs radījām šo kopīgo atmosfēru, noskaņojumu pret šo cilvēku.

Piemēram, kad nomainījās klase, kurā notika nodarbība, viņš ieiet pirmais un apsēžas. Pēc tam nāk visa klase un neviens neizvēlas viņam apsēsties blakus. Neviens neko nepateica, neviens nenorādīja ar pirkstu, bet ar šo te darbību visa klase parādīja kopīgo attieksmi pret šo cilvēku.’'

Vardarbības mēraukla

Andžāns secina, kaut arī viņš nav bijis tas ļaunākais skolasbiedrs un viņa izvērstais mobings, iespējams, nav bijis tas smagākais, par to līdz galam varot spriest tikai pēc sekām: ‘'Cik ļoti tas ir traumējis šos cilvēkus? Vai viņi uz to raugās tāpat, kā mēs to formulējam – blēņas? Vai arī, piemēram, šie cilvēki sākuši raustīt valodu, vai, piemēram, izkārtojuši savu dzīvi tā, lai viņiem nekad nebūtu jākomunicē ar citiem cilvēkiem? Viņi ir tā mēraukla, pēc kuras varam spriest par mūsu rīcību.’’

Aktieris uzsver, kaut arī dažādas izglītojošas kampaņas un vadlīnijas pedagogiem ir noderīga lieta, vislielākā nozīme, viņaprāt, ir līdzcilvēkiem – vecākiem, māsām, brāļiem, kādam pieaugušajam, kuram bērns uzticas: ‘'Tas var būt arī treneris, skolotājs vai drauga vecāki, kuriem jūties tuvs, jo pie viņiem bieži ej ēst pusdienas. Šie ir cilvēki, kuros ieklausās!’'

Pats Andžāns par savu rīcību beidzot aizdomājās, kad studēja Latvijas Kultūras akadēmijā.

''Indra Roga un Mihails Gruzdovs mūs, vairākus čaļus, izsauca pie sevis un informēja, ka atsevišķi kursa biedri jūtas apcelti.’’

Pedagogi topošajiem aktieriem lika publiski un radoši atvainoties. Tajā brīdī tas bijis dziļš aizvainojums un Andžānam nācās sevi pamatīgi salauzt. Taču nu jau pāris gadus viņš ir apņēmības pilns šo pret citiem pausto psiholoģisko teroru vērst par labu.

''Ja es varētu, es izdzēstu šīs rīcības un brīžus no vēstures. Esmu ļoti pateicīgs tiem, kuri man ir piedevuši. Un joprojām turos pie sev dotā zvēresta – satiekot kādu, kam esmu nodarījis pāri, pieiet un palūgt piedošanu par to, ko atceros. Iespējams, kaut ko es neatceros,” atzīst aktieris.

Aktieris Gints Andžāns
Aktieris Gints Andžāns

Andžāna pieminētais puisis, kurš nāca uz tautas deju ansambļa atlasi, nu ir viņa draugs. Tāpat aktieris atminas, kā piegājis un piedošanu lūdzis puisim, ar kuru skolas laikā ‘'nav bijis pa ceļam’’: ''Es pie bāra ieraugu šo puisi, kuram es biju nodarījis pāri un domāju: ''O!'', jo esmu sev devis zvērestu atvainoties, man šis zvērests ir jāpilda. Es piegāju viņiem klāt. Mēs nebijām tikušies, es pieļauju gadus desmit, varbūt. Viņš mani ierauga, un es paspēju acīs pamanīt, ka joprojām… Nu, teiksim tā, ka viņš nav man par to piedevis. Protams, viņš par to arī nav domājis katru savu dzīves dienu – ārprāts, cik Gints bija slikts un tā.. Bet mani ieraugot, es redzēju, ka ataust kaut kādas sajūtas vai psihofiziskā atmiņa nostrādā.

Un es viņam atvainojos, mēs parunājām un viņš pateica tādu frāzi: ‘’Nu tu saproti, mēs draugi nebūsim nekad.’’

Es viņam teicu: ‘’Jā, protams, bet es tiešām gribu atvainoties par visu, ko es esmu izdarījis. Es nepretendēju būt tavs draugs. Es vienkārši gribu, lai tu zini, ka es nesapratu, ko es daru toreiz  un kāds es biju pret tevi.’’

Likteņa ironija

Ironiskā kārtā viena no lomām, kuru Gints Andžāns pirms ieviestajiem Covid-19 pandēmijas ierobežojumiem spēlēja Dailes teātra repertuārā, ir skolotājs, kurš kļuvis par galveno konflikta risinātāju starp problemātisku jaunieti un līdzcilvēkiem. Uzdevums nav viegls, un viņš brīžiem kļūst par šī puiša terora upuri, bet ir skaidrs, ka dzīve nav lutinājusi nevienu no viņiem. Izrāde ir skaudrs mūsdienu situācijas – mobinga radīto seku – atspoguļojums. Un tas izgaismojās jau pirmajās izrādēs: ''Šī varoņa, Derila, vecmāmiņa atnāk pie manis kā pie skolotāja. Mēs runājam šajā ainā par to, ko mēs varētu darīt, lai viņam palīdzētu, lai viņam būtu vieglāk mācīties, lai viņš varbūt neuzvestos tā, kā viņš uzvedas, un tā tālāk. Un šīs ainas beigās šai varonei, vecmammai, ir tāds atklāsmes brīdis, ka viņa atzīstas, ka arī viņai ir grūti, ka viņa cīnās ar to, kas notiek, un šis viņas īsais monologs beidzas ar vārdiem: ‘’No manas virtuves ir pazudis nazis.’’ Uz kuru pēc divām, trīs sekundēm es viņai atbildu: ‘’Nu jūs redzat, ka individuāla audzināšana vien nedarbojas.’’”.

Nelielajā klusuma pauzē, pirms Andžāna varonis atbild vecmāmiņai, kāds bērns no zāles paguva izsaukties ‘’Tas biju es!’’. “Interesanti, ka nebija tā, ka visa klase tur noreaģēja vai kā. Bija klusums, jo tā ir ļoti nopietna un spraiga aina, “okei”, varbūt tikai tuvākie tur iesmejas. Un tad es domāju, jā, varbūt tas arī ir tāds maziņš Derils, kas šobrīd zālē sēž. Vai, piemēram, pirms izrādes skanēja šie atgādinājumi skatītājiem ‘’lūgums izslēgt mobilos telefonus, lai netraucētu izrādes darbībai un citiem skatītājiem’’ un pēc piecām minūtēm šis paziņojums tiek atkārtots, gadījumā, ja kāds nav dzirdējis vai ienācis vēlāk. Pēc šī otrā paziņojuma kāds bērns, nu jau es pieņemu, ka tas bija šis pats puisis, teica: ‘’Es taču jau izslēdzu, cik reižu teikt!’’.

Tad tu klausies – ir tāds maziņš alfa klasē, kura piemēram seko vēl daži un tā tālāk.

Varbūt kāds, kas pēc tam, autobusā braucot mājās, pateiks: ‘Eu, klausies, nebija forši, ka tu izrādes laikā tā pateici”. Varbūt tas uz sevi pēc tam dabūs no viņa mobingu, jo viņš uzskata, ka tas bija forši tā darīt.’'

Tuvojoties izrādes ģenerālmēģinājumam, Gints nonāca pie secinājuma: ''Ir ļoti inčīgi, ka tu nekad nezini, kur ir… Nu jā, ka, piemēram, arī savējo starpā – kolēģu, draugu.. Tu izmet joku, visi pasmejas, arī tas, pret kuru vērsts šis komentārs, bet varbūt viņš pēc tam iet mājās un domā, ka varbūt viņam bija taisnība. Varbūt caur šiem ļauni negribošajiem komentāriem tu netīšām trāpi…''

Vairāk par mobingu lasiet Lsm.lv garstāstā:

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti