Sadaļas Sadaļas
Ņirgāšanās lielvalsts. Kāpēc mobings skolās ir sabiedrības spogulis?
Latvija skolēnu savstarpējā izsmiešanā un vardarbībā ir pirmrindniece. Kādēļ pie mums aizvien valda uzskats, ka tas ir normāli un visiem tam jāiet cauri? Un ko tas liecina par mūsu sabiedrību?
Danuta Juste
Nevienam neesi vajadzīgs
Megijas stāsts
''Tad, kad tev kāds kaut ko pasaka par tevi, liekas, nu bāc, tiešām tā ir!? Un tad tev tas sāk krāties arī iekšā, līdz vienā brīdī tas viss uzsprāgst un tu sāc raudāt,'' vienaudžu pāridarījuma sajūtas raksturo Megija (17). Viņu apsmēja no pirmās līdz septītajai klasei par atšķirīgo izskatu, kas ir viens no biežākajiem vienaudžu ņirgāšanās iemesliem [1*].

''Es nebiju standarta izmērs. Man bija liekais svars. Un tādēļ mani apsaukāja dažādos ar resnumu saistītos vārdos. Par mani ir izteiktas visādas replikas un, pat mani ieraugot, tēlota rīstīšanās,'' viņa atminas. Vienaudži arī smējušies, ka viņa tāda nevienam nebūs vajadzīga un neko dzīvē nesasniegs.
Atrast spēku noticēt pretējam esot bijis ļoti grūti. Tomēr Megijai tas izdevās. Šobrīd viņa raksta savu zinātniski pētniecisko darbu par mobingu, lai iedrošinātu citus līdzīgās problēmās iesaistītos neklusēt un meklēt risinājumus. Brīvajā laikā meitene aktīvi darbojas Jauniešu Saeimā un arī dejo.

Tomēr ne visiem pusaudžiem izdodas atrast šādu spēku savos iekšējos resursos. Ļoti bieži mobings atstāj divu veida sekas – tūlītējas un ilgtermiņa.
"Bērniem un jauniešiem, kuri saskārušies ar mobingu skolā, ir daudz lielāka iespējamība kristies sekmēm. Viņi piedzīvo daudz augstākus mentālās veselības grūtību rādītājus, krietni retāk apmeklē skolu. Un tad ir arī ilgtermiņa rādītāji. Mēs šobrīd ar ļoti lielu ticamību varam pateikt, ka bērniem, kuri būs cietuši no mobinga skolā, ar daudz lielāku varbūtību pēc tam dzīvē būs tādas grūtības kā atkarību riski, depresijas, trauksmes, visa veida mentālās veselības traucējumi. Tostarp viņiem būs daudz sliktākas dzīves izredzes nekā citiem bērniem," skaidroja bērnu un jauniešu psihoterapeits Nils Konstantinovs.
Eksistenciāls sabrukums
Dārtas stāsts
''Mani gandrīz aizsūtīja uz mentālo, jā… psihisko,'' savu stāstu iesāk Dārta (16). ''Karantīnas laikā vairs nespēju atdalīt problēmu no problēmas, tas viss bija vienkārši murškulis. Es tupēju vienā istabas stūrī un negribēju ne iet mācīties, neko. Vecmāmiņa nezināja, kā tikt ar mani galā, viņa man virsū uzlēja ūdeni, rāva no gultas ārā. Tad viņa ieraudzīja manas rokas… Un izmisumu acīs nomainīja bailes,'' viņa turpina.

Uz jautājumu, kas noveda pie šādas situācijas, Dārta atbild, ka pirms gada, neilgi pirms Covid-19 pandēmijas pirmā viļņa, izjuka viņas romantiskās attiecības ar puisi. Līdz tam domubiedru viņai netrūka, kopā aizvadīti daudz skaistu mirkļu. Taču pēc šķiršanās sašķobījās arī draudzība ar pārējiem vienaudžiem, kuri izvēlējās uzturēties puiša kompānijā. Attiecību izjukšanu, draugu novēršanos, problēmas mājās un nu arī mājsēdi bija grūti izturēt, un jaunā meitene ieslīga depresijā, kas nu jau kļuva par iemeslu apsmiešanai, neaicināšanai uz pasākumiem un galu galā – absolūtai ignorēšanai.
''Uzskrienot uz ielas vai sēžot autobusā, esmu kā tukša vieta. Vēl vakar braucām kopā vienā autobusā. Viņi sēž priekšā, runājas, es kāpju iekšā autobusā, bet uz mani neviens pat nepaskatās. Arī, ja kāds iziet ar mani ārā, tas ir noslēpums, nedrīkst citiem stāstīt. Man ir tāda sajūta, ka no manis ir kauns, ka es būtu nezin kas, ka ar mani nevar iziet ārā. Tāda pasūdīga sajūta,'' pārdzīvojumos dalās Dārta.

Izstumšana ir viens no mobinga veidiem [2*; 3*], un tas var radīt ne mazāk nopietnas sekas kā, piemēram, fiziska izrēķināšanās. ''Pusaudžu psihe strādā tā, ka vienaudži dzīvē ir pats, pats svarīgākais. Ja no tā tiec izslēgts, tas ir eksistenciāls sabrukums,'' skaidro bērnu un pusaudžu psihoterapeits Konstantinovs.

'''Es nebiju pārliecināta, vai es vispār varu kaut ko nozīmēt cilvēkiem,'' piebilst pati Dārta. Meitene uzsver, ka netikt ielūgtai uz ballīti viņas vecumā nozīmē daudz vairāk, nekā šķiet no malas. Tā nav vienkārši ballīte, tie ir draugi, būtībā visa dzīve. Eksperti norāda – nespējot izturēt šādas emocionālās ciešanas, jauniešiem bieži šķiet vieglāk izturēt fiziskās sāpes.
2. Mobingu iedala 4 veidos
1
emocionāls
2
fizisks
3
ignorēšana un izstumšana
4
digitāls
Jāmin, kurš redzējis mani kailu
Aigas stāsts
Virtuālā pasaule piedāvā daudzas iespējas, bet tajā ir arī savi noteikumi. Viens tos ievēro, otrs – pārkāpj, aizmirstot pamatnoteikumus savā rīcībā, bet vēl kāds veic apzinātas rīcības, emocionāli pazemojot vienaudžus.

''Es neslēpšu – arī man likās, ka vieglāk būtu nomirt, nekā iet uz skolu,'' atminas Aiga (27). Viņai, līdzīgi kā Dārtai, milzīgo pārdzīvojumu rašanās saistīta ar izjukušām attiecībām. Aigas draugi no viņas gan nenovērsās, bet bijušais puisis ķērās pie nikna ieroča – kibermobinga.

Kad Aigai bija 16 gadu, viņas bijušais draugs izveidoja blogu, kurā sākotnēji publicēja fragmentus no viņu privātajām sarakstēm, bet vēlāk tur parādījās arī ne viens vien pusaudzes kailfoto. "Man bija nenormālākā trauksmes un paranojas izjūta par to, ka jāiet pa skolu un jāmin – kurš no visiem tiem, kas vērš skatienu manā virzienā, ir redzējis [foto] un kurš nav. Skatījumi bija tūkstošos," stāsta Aiga.
Ne mirkli nespēt aizmirst pāridarījumu – tā ir būtiskākā kibermobinga iezīme. ''Upurim nav īsti iespēju aizmirst, jo tas ir nofilmēts, ielikts kaut kur internetā, tiek rakstīti komentāri, un cietušais tiek pazemots,'' akcentē Latvijas Drošāka interneta centra vadītāja Maija Katkovska.

Problēmas virtuālajā pasaulē – pēdējos piecus gadus tas ir biežākais iemesls, kādēļ cilvēki, pārsvarā bērni un jaunieši, visā Eiropā, tostarp Latvijā, zvana uz uzticības tālruni un meklē palīdzību. Tas ietver seksuālu uzmākšanos un datu aizsardzības pārkāpumus, bet visbiežāk – kibermobingu jeb emocionālu vardarbību internetā vienaudžu vidū.

Eiropā kopumā no visiem zvaniem palīdzības meklēšana kibermobinga gadījumā ir teju 15% gadījumu [4*], Latvijā – pat vēl vairāk. 2020. gadā pie mums tie bijuši 212 zvani jeb 34 % no kopā 721 ar drošību internetā saistīta jautājuma [5*].
5. Bērnu un jauniešu zvani uzticības tālrunim par drošību internetā Latvijā
721
Interneta drošība (zvanītāji kopumā)
212
No tiem emocionāla pazemošana internetā
AVOTS: VBTAI UT zvanu statistika 2020. gadā
Katkovska akcentē, ka bērni un jaunieši atrod dažādus veidus, kā internetā vienam otru pazemot, tomēr kā mobinga rīku īpaši bieži lieto vienu platformu: ''Protams, šīs slēgtās grupas "WhatsApp". Piemēram, visām klases meitenēm ir izveidota "WhatsApp" grupa, kur sāk kaut ko nejauku runāt par vienu cilvēku, un tad vienā brīdī šo cilvēku no grupas izslēdz."

Lietojot viedierīces un dažādas sociālo tīklu platformas, būtiski ir paturēt prātā divas lietas. Pirmkārt, pilnīgi visās interneta platformās ir iespēja ziņot par pāridarījumu. Ir būtiski aizpildīt ziņojuma formu, tad ar administrācijas palīdzību aizvainojošais saturs tiks dzēsts. Otrkārt, svarīgi atcerēties, ka pilnīgi visām sociālo tīklu platformām vecuma ierobežojums ir vismaz 13 gadi. Tātad liela daļa bērnu lieto šīs aplikācijas, samelojot par savu vecumu.

Latvijas Drošāka interneta centra vadītāja Maija Katkovska
Foto – Danuta Juste
Latvijas Universitātes un Kultūras ministrijas veiktais pētījums liecina, ka Latvijā viedtālrunis pieder gandrīz visiem 9–16 gadus vecajiem respondentiem (92%) un internets tajā tiek lietots intensīvi – katru dienu to izmanto 66% aptaujas dalībnieku vecuma grupā no 912 gadiem un 88% 13–16 gadu vecumā [6*].
6. Kādas ierīces Tev pieder?
AVOTS: LU un Kultūras ministrijas pētījums par bērnu un jauniešu vecumā no 9-16 gadiem mediju lietojumu. 2018. gads.
92%
Viedtālrunis
62%
Portatīvais dators
48%
Planšete
32%
Spēļu konsole
14%
Viedpulkstenis
9%
Elektroniskais grāmatu lasītājs
Katkovska norāda, ka līdz 13 gadu vecumam pilnībā aizliegt lietot aplikācijas varētu būt nežēlīgi – tas pat varētu būt iemesls, lai kļūtu par mobinga upuri, jo tad, iespējams, savā vienaudžu grupā bērns tāds būtu vienīgais. Vienlaikus viņa atgādina, ka vecāki ir tie, kuri nopērk bērnam viedtālruni, tātad līdz atvases pilngadības sasniegšanai tā pilnībā ir viņu atbildība, ko, cik ilgi, kā un kādēļ bērni ar šo ierīci darbojas.

''Bērni robežu nejūt. Ja viņiem jau pašā sākumā nepateiks, ka šis nav "okei", nedari tā otram, tad bumba velsies un viņi robežas pārbaudīs aizvien tālāk un tālāk – līdz pēc sporta stundas ieies dušā un nofotografēs, nofilmēs savu vienaudzi un ieliks to internetā,'' saka Latvijas Drošaka interneta vadītāja.

No kibermobinga cietusī Aiga atzīst, ka pārdzīvotais atstāj pēdas: "Bet esmu ļoti, ļoti daudz strādājusi pie tā. Esmu izgājusi cauri vairākām neveselīgām attiecībām, līdz beidzot nonācu pie veselīgas izpratnes par sevi. Līdz ar to es varu arī normāli funkcionēt veselīgās attiecībās un būt kopā ar otru cilvēku, uzticēties viņam un arī pati būt uzticīga viņam."
Kur bars, tur citi likumi
Daces stāsts
Ilgus gadus Dace (24) meklēja kādu, kurš uzklausītu un sadzirdētu, ko viņai nācies pārdzīvot. Tā vietā viņa uzlūkota neizpratnē, nosodīta, apsmieta, sista. Vēlāk arī ievietota bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā ''Ainaži''.

''Līdz četru gadu vecumam mana dzīve pagāja bērnunamā. Tad es nokļuvu audžuģiemenē. Un tas bija iemesls, kādēļ jau no paša sākuma es nepatiku klasesbiedriem. Man pat meta ar nazi, mani iemeta lielajā atkritumu konteinerā ar galvu pa priekšu,'' skolā piedzīvoto atminas Dace.

Savu stāstu viņa ir centusies izstāstīt jau sen. Skolā neviens Dacei neticēja, ka ir mobinga upuris, saprata tikai audžumamma. Arī vēlāk – psihoneiroloģiskajā slimnīcā viņai neviens neticēja. Pēc pašnāvības mēģinājuma Dacei piešķirts psihoterapeits, ar kuru viņa strādā vēl šodien. Psihoterapeits un audžumamma ir viņas atbalsta personas. Tomēr jēgu dzīvei Dace saskatīja tikai tad, kad piedzima viņas meitiņa.
Kaut arī kopš šiem notikumiem ir apritējuši 10 gadi, arī Irlavas pamatskolas [šajā izglītības iestādē Dace mācījās] direktore Aiva Platace uzreiz atminas konkrēto klasi: ''Nelaimīgi bija sagadījies, ka Daces klasē bija pieci bērnunama bērni. Kur ir bars, tur ir citi likumi. Strīdi izcēlās arī uz līdzenas vietas skolotāju klātbūtnē. Diemžēl šie bērni ''atkoda'', kā var izprovocēt neadekvātu Daces uzvedību.''

Irlavas pamatskolas direktore Aiva Platace
Ekrānuzņēmums no LTV ZD projekta "MOBINGS. Izdzīvošanas skola"
Skolas direktore stāsta, ka Dacei tika piedāvāta psihologa palīdzība, no kuras viņa atteikusies. Neviens cits atbalstu Dacei nesniedza, jo ar viņu esot bijis grūti un nepatīkami komunicēt. Vienīgā, kura centās Daci pasargāt, bija viņas audžumamma Ausma, taču vienlaikus ar nepatīkamajiem pārdzīvojumiem skolā notika arī liela nelaime viņas ģimenē. Nomira audžumammas dēls.

Tā arī nesaņemot gaidīto atbalstu un pati ar pārdzīvojumiem nespējot tikt galā, Dace pēc 7. klases skolu pameta. Tās ir raksturīgas mobinga sekas, skaidro Daiga Eiduka, Latvijas Bērnu labklājības tīkla valdes priekšsēdētāja: ''Būtībā viss ir ļoti vienkārši. Bērns kļūst nedrošs, viņš visu laiku ir saspringts, lai atkal nekļūtu par izsmiekla objektu. Viņam nav laika koncentrēties ne mācībām, ne arī kaut kam patīkamam. Viss resurss aiziet uz izdzīvošanu, sevis aizstāvēšanu.''

Dacei iekšējo resursu pietrūka. Pēc skolas pamešanas viņa ieslīga depresijā un neilgi pēc tam mēģināja izdarīt pašnāvību.
Sekas

Ja cilvēks mēģinājis izdarīt pašnāvību, vispirms tiek aprūpēta viņa fiziskā veselība, pēc tam psihiskā. Pirms suicīda mēģinājuma, tātad preventīvi, tūlītēji bezmaksas pakalpojumi pieejami tikai nepilngadīgiem bērniem, taču skolās mācās arī deviņpadsmitgadīgi un vēl vecāki skolēni, norāda Latvijas Bērnu labklājības tīkla valdes priekšsēdētāja Eiduka. Tas nozīmē, ka, pārkāpjot pilngadības slieksnim, kaut arī bez stabiliem ienākumiem, jaunietim ir jāspēj tikt galā pašam. ''Jaunieši ir tas posms, kur iztrūkst pilnīgi jebkas Latvijā – kur vispār nav nekādas palīdzības,'' uzskata Eiduka.

Statistika liecina, ka pašnāvību skaits pieaug līdz ar cilvēka gadu skaitu līdz pusmūžam (40–59 gadi) [7*]. Vidēji šajā vecumā visā pasaulē uz vienu izdarītu pašnāvību ir divdesmit mēģinājumi atņemt sev dzīvību. Kaut arī jauniešu vidū letālo gadījumu ir krietni mazāk, mēģinājumi pārtraukt savu dzīvi šajā vecuma grupā ir daudzkārt biežāk.
''Zinātniskās literatūras dati liecina, ka pusaudžu populācijā ir 50–100 pašnāvības mēģinājumi uz vienu pabeigtu pašnāvību. Un tas nozīmē, ka pusaudži ir pakļauti dažādiem riska faktoriem, kas provocē šādu uzvedību. Un mobings ir viens no tiem,'' uzsver pētnieks un Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un sociālās labklājības fakultātes prodekāns Toms Pulmanis.

Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem Latvijā 2015. gadā bija trešais lielākais pašnāvību skaits uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju Eiropas Savienībā. [8*]. Taču, cik pašnāvību katru gadu tiek izdarīts patiesībā, nav iespējams noteikt. Dažkārt vienkārši ir neiespējami vai pārāk sarežģīti noskaidrot, vai nāves gadījums, piemēram, autoavārija, noslīkšana, nosišanās vai nelegālo narkotiku pārdozēšana ir nelaimes gadījums vai pašnāvība. Tādēļ tiek pieņemts, ka pašnāvību skaits realitātē ir vēl lielāks, nekā to rāda pieejamie dati.
Ir vēl kāda ar pašnāvībām saistīta problēma, kuru gan būtu iespējams risināt – to cēloņu analīze. Latvijā kopsakarības šajā jautājumā sistemātiski neviens nemeklē. ''Mums nav nekādu zināšanu par to, kā konkrētais bērns, pusaudzis vai jaunietis ir nonācis līdz šim solim un kādi ir bijuši apstākļi, kas uz to ir mudinājuši. Tā ir milzīga problēma, jo, ja mēs nezinām, kādos apstākļos, kādās dzīves situācijās jaunieši līdz tam nonāk, mēs nezinām, kā palīdzēt un kur mēs varētu iejaukties,'' skaidro psihoterapeits Konstantinovs.
Nekas par to neliecienāja…
Cepurīšu ģimenes stāsts
''Smags bija moments, kamēr mēs meklējām. Tās divas nedēļas, tās bija trakas. Jo, nu, ir tā cerība, ka viņš ir dzīvs... [atsaucoties uz] sludinājumiem, cilvēki rakstīja, zvanīja, ka redzējuši tur un tur. Katram šādam zvanam mēs pieķērāmies kā salmiņam, skrējām un tā… Pēc tam, kad atrada, tad visa tā kremēšana... Tas bija smags moments, jā, ar visām bērēm,'' tā dzīves smagāko notikumu, kad sev dzīvību nolēma atņemt 23 gadus vecais Māris, atminas viņa tēvs Maigurs Cepurītis.

Biedrības “Ogle” vadītājs Maigurs Cepurītis
Foto – Danuta Juste
Dēla meklēšanā iesaistījās ne vien radi, bet arī kupls skaits draugu un paziņu. Traģēdija visus satuvināja tik cieši, ka arī citi jaunieši sākuši dalīties pārdzīvojumos: ''Pēc tam viņi sāka atvērties, stāstīt, ka viņi ir… Kurš mēģinājis izdarīt, kuri domājuši par to. Ja tādā pulciņā ir tik daudz to gadījumu, mēs sākām domāt, cik Latvijā kopā tas skaits ir.''

Par Māri Cepurīti, tāpat kā par vairumu pašnāvību izdarījušajiem, nav skaidrs, kas tieši lika spert radikālo soli. Pēc dēla aiziešanas Cepurīšu ģimene izveidoja atbalsta grupu, lai citi, kuri nonāk līdzīgā situācijā, zinātu, kur vērsties pēc palīdzības.

Bijusī veselības ministre Ilze Viņķele [intervija tapa brīdī, kad Ilze Viņķele vēl bija veselības ministre] komentē:
Latvija ir viena no retajām valstīm Eiropas Savienībā, kur nav pilnvērtīga sabiedrības veselības institūta.
"Šeit es ceru uz Pārresoru koordinācijas centra veidojamo Pedagoģiski psiholoģiskā atbalsta dienestu ar reģionālajiem centriem visā Latvijā, kas varētu arī tostarp veikt pētījumus,'' turpina Ilze Viņķele. Teorētiski to ir iecerēts izveidot turpmāko divu gadu laikā. Tiesa, projekts ir ieildzis un februāra sākumā valdībā izraisīja asas diskusijas un savstarpējus pārmetumus. Šī jautājuma izskatīšana pagaidām atlikta. Pat ja projekts īstenosies, arī šajā dienestā, vismaz sākotnēji, nav plānots atbalstīt pilngadību sasniegušos jauniešus.

Bet tikmēr, piemēram, mūsu kaimiņi igauņi var lepoties ar nevalstisku organizāciju – Igaunijas–Zviedrijas garīgās veselības un suicidoloģijas institūtu, kas šādus pētījumus sistemātiski veic jau kopš 1993. gada. Tajos skaidri norādīts, ka mobings ir viena no mūsdienu aktuālākajam bērnu un jauniešu problēmām, kas var novest pie pašnāvības mēģinājuma. Apzinoties, cik bīstams ir mobings, igauņi apņēmušies nodrošināt vidi, kurā agresijas iespējas ir minimizētas un skolas personāls tiek sagatavots efektīvai agresijas mazināšanas kā preventīvos, tā krīzes gadījumos. Viens no rīkiem, kas ļauj to realizēt, ir Somijas skolu antimobinga programma "KiVa", kuru veiksmīgi adaptējuši gan igauņi, gan arī citu valstu izglītības iestādes. Arī Latvija pirms trim gadiem izrādīja interesi par šo programmu, taču atdūrās pret faktu, ka tai nepietiek naudas.
Iespēja būt stilīgam
Ginta stāsts
Bieži dzirdams ir pieņēmums, ka sabiedrība ir iedalāma trīs lielās ar mobingu saistītās grupās: upuri, agresori un novērotāji. Proti, skaidri tiek nošķirti sliktie pāridarītāji no cietējiem. Patiesībā varmākas un upura lomas ir vairāk saistītas, nekā varētu šķist, un par varmākām bieži kļūst tie, kuri paši agrāk bijuši upuri, norāda centra ''Dardedze'' klīniskā psiholoģe Laima Madžule.

Tas ir slavenais Karpmana trijstūris, kurā iesprūstot šie trīs personāži sāk mainīties lomām, skaidro Madžule: ''Vienā brīdī tu glāb upuri, bet viņam tava glābšana nav pa prātam, tādēļ viņš pārtop, piemēram, par agresoru, glābējs kļūst par upuri, bet sākotnējais pāridarītājs – par nu jau jaunās situācijas aculiecinieku.''
Bieži jaunieši apsmej citus, lai paši nenonāktu upuru lomā [9*], bet nereti tā ir arī apzināta izvēle, lai iekļautos ''stilīgo'' bariņā. Tā savas skolas gaitas atceras arī Dailes teātra aktieris Gints Andžāns: ''Es neapzinājos to, ka tas ir slikti. Tajā konkrētajā vecumā es uz to skatījos kā iespēju atrasties, sauksim to tā, starp stilīgajiem, foršajiem. Ja mēs kopīgi varam apsmiet kādu vai pabakstīt ar pirkstu kāda virzienā, kurš varbūt izskatās citādi vai dara kaut ko citādi nekā mēs.

Dailes teātra aktieris Gints Andžāns
Ekrānuzņēmums no LTV ZD dokumentālās filmas "MOBINGS. Izdzīvošanas skola"
Tas ir – nodrošināt sev kaut kādu sociālo stāvokli starp klasesbiedriem, draugiem, čomiem. Atļauties kaut ko vairāk. Protams, tā ir – tagad, ar šīsdienas prātu saprotot –, diezgan nežēlīga rīcība. Pat pazemojoša, kas liekas, nu, kā joks, kā "prikols". Diezgan atbilstošs vārds. Neko ļaunu nedomājot, jo rezultāts šai darbībai ir tāds, ka tu pasmējies, citi pasmejas, un vienīgais cilvēks, kas nesmejas, ir tas, pret kuru šis tiek vērsts."
Aktieris stāsta, ka, tikai studējot Latvijas Kultūras akadēmijā, viņš sapratis, ko ir citiem nodarījis. Proti, viens no pedagogiem Gintam aizrādīja, ka šie pret citiem vērstie "prikoli" ne visiem liekas smieklīgi, patiesībā tie citus aizvaino, un lika viņam publiski atvainoties. Tajā brīdī tas bijis dziļš aizvainojums. Taču nu jau pāris gadus Gints ir apņēmības pilns šo pret citiem pausto psiholoģisko teroru, kā pats to sauc, vērst par labu.

''Ja es varētu, es izdzēstu šīs rīcības un brīžus no vēstures. Esmu ļoti pateicīgs tiem, kuri man ir piedevuši. Un joprojām turos pie sev dotā zvēresta – satiekot kādu, kam esmu nodarījis pāri, pieiet un palūgt piedošanu par to, ko atceros. Iespējams, ir kaut kas, ko es neatceros," atzīst Gints.
Ironiskā kārtā viena no lomām, kuru Gints Andžāns pirms ieviestajiem Covid-19 pandēmijas ierobežojumiem spēlēja Dailes teātra izrādē "Monstrs" ir skolotājs, kurš kļuvis par galveno konflikta risinātāju starp problemātisku jaunieti un līdzcilvēkiem.
Foto – Artūrs Pavlovs
Klīniskā psiholoģe Madžule arī norāda, ka dažkārt pāridarītājs var nemaz neapzināties ļaunumu, ko nodara, gluži vienkārši, neiejūtoties otra cilvēka ādā. Tad ir svarīgi, ko dara pārējie: ''Ja pārējie aculiecinieki ir atsaucīgi uz šo joku, tur var arī kaut kas veidoties.
Ja iedomājamies, ka telpā ienāk tikai pāridarītājs un upuris, bieži vien tur nekas nenotiek, jo to spēku piedod tieši aculiecinieki, tie novērotāji.
Gints secina – lai gan lielākoties cilvēki spēj piedot, ne visi spēj to aizmirst: "Es ieraugu šo puisi, kuram biju nodarījis pāri un domāju: "O! Esmu sev devis zvērestu atvainoties, man šis zvērests ir jāpilda." Es piegāju viņam klāt. Mēs nebijām tikušies gadus desmit. Viņš mani ierauga, un es paspēju acīs pamanīt, ka joprojām, nu teiksim tā, viņš nav man par to piedevis. Mani ieraugot, es redzēju, ka ataust kaut kādas sajūtas vai psihofiziskā atmiņa nostrādā. Es viņam atvainojos, mēs parunājām un viņš pateica tādu frāzi: „Nu, tu saproti, mēs draugi nebūsim nekad." Es viņam teicu: "Jā, protams, bet es tiešām gribu atvainoties par visu, ko es esmu izdarījis. Es nepretendēju būt tavs draugs. Es vienkārši gribu, lai tu zini, ka es nesapratu, ko es daru toreiz un kāds es biju pret tevi.""
Jātiek galā pašam
Situācijās, kad jaunieši saskaras ar pāridarījumu, pēc palīdzības vēršas mazāk nekā puse apcelto.[10*] Visbiežāk skolēni vēlētos saņemt atbalstu no saviem vecākiem, kam seko draugi, skolotājs un sociālais pedagogs kā atbalsta persona. [11*] Vienlaikus skolēni min, ka nevēlas vecākus apgrūtināt un satraukt ar savām problēmām, kā arī nevēlas pievērst sev papildu uzmanību. Turklāt jauniešu vidū valda pārliecība, ka ar savām problēmām viņiem jātiek galā pašiem.

''Kad beidzot mammai pastāstīju, ka mani apcēla, viņa ļoti brīnījās, jo es to ļoti labi vienmēr mācēju noslēpt. Es to nevienam nekad neteicu, bet paturēju sevī,'' atceras Megija. Arī Dārta pārdzīvojumos nevēlējas dalīties ar pieaugušajiem: ''Nebija viegli par to runāt, jo, dzirdot visas tās frāzes, ka tev jau tikai 15, kaut ko tamlīdzīgu, pazuda vispār vēlme kādam kaut ko stāstīt. Pastāvīgi jūties vainīgs par to, ka tu jūti kaut ko, ko tev it kā nevajadzētu just, jo tev ir 15…''
Sociālā projekta "Neklusē!" līdzautore Marika Andžāne skaidro, ka tas ir sabiedrības novecojušu uzskatu dēļ: ''Vēl joprojām sabiedrībā eksistē šis uzskats, ka mobings ir normāli, ka tas attīsta mūsu pašapziņu, katram jāiziet tam cauri un citi dažādi tamlīdzīgi stereotipi, kam es galīgi nepiekrītu. Iedomāsimies, kas notiek ar skolēnu, ar bērnu – viņš vēršas pie šāda vecāka vai skolotāja, atklāti stāsta, kas ar viņu notiek, dalās ar savu pārdzīvojumu un viņam pasaka: ''Pagaidi, tas pāries.'' Vai bērns nāks otro reizi un meklēs palīdzību?''

Sociālā projekta “Neklusē!” līdzautore Marika Andžāne
Foto – Danuta Juste
Itin bieži bērni un viņu vecāki nemaz nenonāk līdz šādai sarunai. Un tā ir vienkāršu apstākļu sakritība. Proti, bērns kautrējas par to runāt, savukārt vecāki paši bieži vien nemaz nepamana, ka viņu bērns cieš no mobinga. Vēl retāk – ja viņu bērns ir tas, kurš dara pāri citiem. [12*]
SKOLAS
Maza skola – liels mobings?
Mācību iestāde Irlavā, kurā Dace pirms desmit gadiem pārcieta mobingu, tagad no vidusskolas pārvērsta par pamatskolu. Tolaik klasē mācījās vairāk nekā 20 bērnu, un Irlavas pamatsskolas direktore Aiva Platace, kura tolaik bija mācību pārzine, atzīst, bijis grūti izsekot visam līdzi. Tagad katrā klasē nemācās vairāk par 14 bērniem, un tas visiem ļaujot justies līdzīgi kā ģimenē.
Bērnu un jauniešu psihoterapeits Nils Konstantinovs skaidro, ka tas ir pareizais virziens, kurā būtu jāiet bērnu psihiskās veselības nodrošināšanai: „Viena no svarīgākajām lietām – lai ir pietiekami liels kontakts ar kādu no pieaugušajiem, respektīvi, lai veidojas emocionāli svarīgās attiecības starp skolotājiem un skolēniem."

Pretrunā ar to ir viens no skolu tīkla reformas stūrakmeņiem – liels skolēnu skaita kritērijs vidusskolas posmā. [13*]

Bērnu un pusaudžu psihoterapeits Nils Konstantinovs
Ekrānuzņēmums no LTV ZD dokumentālās filmas "MOBINGS. Izdzīvošanas skola"
''Nekas no šīs jaunās reformas neliecina, ka tas [skolēnu garīgā labbūtība] būtu virziens, kādā ietu. Ir svarīgi, lai būtu lielas skolas, jo tad mēs varēsim iedot jauniešiem vairāk zināšanu, būs labāki skolotāji, bet lielas skolas nenozīmē neko labu psihoemocionālajai veselībai," norāda Konstantinovs.
13. Plānotās izmaiņas
Avots: Izglītības kvalitātes valsts dienests, IZM.
No nākamā mācību gada desmit lielākajās pilsētās (Rīgā, Daugavpilī, Liepājā, Jūrmalā, Rēzeknē, Valmierā, Jelgavā, Jēkabpilī, Ventspilī, Ogrē) vidusskolu posmā būs jāmācās vismaz 120 skolēniem.
Administratīvajos centros minimālais skolēnu skaits būs 90 skolēni, tālāk no novadu centriem pietiks ar 40 vidusskolēniem.


Bet uz septiņām skolām pierobežā (Rekavas vidusskola, Baltinavas vidusskola, Kārsavas vidusskola, Ciblas vidusskola, Zilupes vidusskola, Salienas vidusskola) attieksies īpaši noteikumi – tur pietiks ar 25 skolēniem vidusskolā.
Izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska nenoliedz, ka skolu tīkla reformai ir citi mērķi. Vienlaikus viņa norāda, ka ekspertu viedoklis par to, kādās skolās biežāk novērojama vardarbība vienaudžu vidū, ir neviennozīmīgs. ''Pētnieki man saka, ka izteiktāks mobings ir nelielās skolās un tieši nelielajās pilsētās, jo pilsētās vecāki ir izglītotāki un vairāk iesaistās tajā, kas notiek skolā. Savukārt paši skolotāji ir mērķtiecīgāki nekā laukos,'' skaidro Šuplinska.
Aigas pieredze, pusaudžu vecumā piedzīvojot kibermobingu, ir pretēja. Viņa skolas gaitas sāka Jūrmalas sākumskolā ''Taurenītis'', kurā jutās kā drošā burbulī. Pedagogi, skolēni un viņu vecāki cits citu pazina, saziņa bija cieša, un pāridarījumi tika novērsti jau pirms to rašanās. Ģimene vienojās, ka tālāko izglītību Aiga iegūs vienā no Rīgas centra prestižajām skolām. Tur sākās apcelšana un izstumšana no vienaudžu bariņa.

Jūrmalas sākumskola "Taurenītis"
Ekrānuzņēmums no LTV ZD projekta "MOBINGS. Izdzīvošanas skola"
"Es vienkārši sāku bastot skolu, jo man likās, ka vairs negribēju tur iet. Man nepatika, kas tur notiek. No rītiem tēloju, ka eju uz skolu, jo vecāki mani veda. Es aizgāju līdz durvīm, iegāju iekšā, apgriezos apkārt un izgāju ārā," atminas Aiga. Tā tas turpinājās divus mēnešus, kuru laikā neviens no skolas pat nepiezvanīja Aigas vecākiem. Viņi min, ka skola bija pārāk liela un neviens pat nepamanīja, kas ar meiteni tolaik notika. Vēlāk, kad vecāki uzzināja, ka meita tiek apcelta, neapmeklē skolu un nu viņai ir arī sliktas sekmes, tika pieņemts lēmums atgriezties Jūrmalā un mācības turpināt šīs pašvaldības ģimnāzijā.

Pati Aiga to stāsta ar siltu smaidu sejā: „Mani tur tik silti uzņēma, es ātri atradu draugus, un man atkal bija tā drošā burbuļa sajūta. Man šķiet, ka tas ir tas, uz ko mums ir jāiet vispār visās skolās. Ir jāsaprot, ka tā nav vienkārši vieta, kur mēs aizvedam bērnus un atstājam pamācīties, iegūt zināšanas matemātikā. Bet tā reāli ir vieta, kur viņi mācās visu dzīvi."

Šādās un līdzīgās problēmās nonākušo bērnu un jauniešu netrūkst. Latvija mobinga skaita ziņā ir pirmrindniece. Proti, pēc 2015. gada pētījuma datiem ar 30% skolēnu, kuri cieš no mobinga, Latvija ierindojās 2. vietā starp OECD valstīm. Bet 2018. gadā ar 35% skolēnu – jau 1. vietā [14*].
Bet kurš palīdzēs pedagogiem?
"Nesenā pagātnē mēs paši ļoti bieži braucām uz skolām un vadījām tā saucamo iecietības stundiņu un spēlējām teātri. Tomēr, aizbraucot uz skolām, varēja secināt, ka viņi mūs ir pasaukuši mazliet novēloti, jo šīs ir preventīvas metodes. Tie ir kā dūmu detektori, bet tanī brīdī, kad sauc uz ugunsgrēku, tas diez ko nepalīdz. Viena tāda nodarbība nevar glābt situāciju, kas ir samilzusi,'' par agrāk sniegto atbalstu izglītības iestādēm stāsta centra ''Dardedze'' klīniskā psiholoģe Laima Madžule.

Šādas metodes lietderīgas ir skolās, kur par mobinga novēršanu vadība interesējas, vēl pirms situācija kļuvusi kritiska. Tāda ir maza lauku skola – Līvbērzes pamatskola, kura neatbilst izglītības ministres minētajam piemēram. Šajā mācību iestādē pedagogi regulāri piedalās dažādās mobinga prevencijas programmās, un šobrīd tā ir viena no četrām skolām, kas sadarbojas ar sociālo projektu ''Neklusē!".
Līvbērzes pamatskolas sociālā pedagoģe Katrīna Ostrovska skaidro, ka ir svarīgi izrādīt lielas rūpes par skolēniem, cik vien agri iespējams. Viņas kolēģi to dara, savstarpēji cieši sadarbojoties: ''Es paņēmu audzināmo klasi no 5.klases, bet jāsadarbojas ir arī ar iepriekšējo audzinātāju, lai saprastu, kas notika sākumskolā vai jau pat pirmsskolā, jo tas viss var vilkties jau no pašas bērnības. Mēs ar kolēģiem sadarbojamies, vadām nodarbības un runājam ar bērniem. Mēs personīgi pazīstam katru bērnu. Es kā sociālā pedagoģe pazīstu visus bērnus, kas mums skolā ir. Un protams, ka mobingu ir vieglāk pamanīt.''
Cēsu 2. pamatskolas bijušais angļu valodas skolotājs Kārlis Caune uzskata, ka šī mācību iestāde ir izcils paraugs tam, kā nepieļaut atšķirīgo izstumšanu. Tur iecietību skolēnu vidū vairo gan tas, ka skolā mācās skolēni ar īpašām vajadzībām, gan arī tas, ka pedagogi tiek iedrošināti ar problēmsituācijām tikt galā radoši: "Man ļoti palaimējās ar skolu, kurā es strādāju. Tā ir noteikti ļoti atvērta skola, manuprāt."

Cēsu 2. pamatskola
Ekrānuzņēmums no LTV ZD projekta "MOBINGS. Izdzīvošanas skola"
Caune novērojot, ka pamatskolas puišu vidū aktuāli kļuvis vienam otru apsaukājot, izmantot sinonīmus vārdam „homoseksuāls", kā palīgrīku izmantoja godalgoto ASV drāmu „Mēnessgaisma". "Tā bija ieguvusi ''Oskaru'' kā labākā filma, es to biju redzējis kinoteātrī. Mēs ar 9. klasi šo filmu, kur tiek pacelts šis temats, skatījāmies. Ietērpu to nedaudz citādāk, viņiem bija jāraksta eseja, kādēļ šādus vārdus ir vai nav "okei" lietot. Ja es bērniem vienkārši teikšu: ''Nē, tu nevari izmantot šo vārdu.." tad jautājums ir par to, vai tiešām būs rezultāts,'' skaidro pedagogs.
Problēmu nav
Sociālā projekta ''Neklusē!'' līdzautore Marika Andžāne stāsta, ka ir arī mācību iestādes, kuras noslēdzas un saka: ''Mēs to risināsim iekšēji!'' vai ''Nē, mūsu skolā tādu problēmu nav!'' Labklājības ministre Ramona Petraviča skaidro, ka iemesls ir acīmredzams: ''Skolas dažkārt grēko, lai glābtu savu prestižu.''

''Negribas teikt šo teicienu, bet – zivs pūst no galvas,'' kādā Rīgas pašvaldības mācību iestādē pieredzēto raksturo skolotāja, kura vēlējās palikt anonīma.

Sociālā projekta “Neklusē!” līdzautore Marika Andžāne
Ekrānuzņēmums no LTV ZD dokumentālās filmas "MOBINGS. Izdzīvošanas skola"
Viņa novērojusi izteiktu vardarbību vienaudžu vidū, bet, ņemot vērā, ka iekšējās kārtības noteikumi realitātē nedarbojas, viņa meklēja atbalstu pie vadības. Tā vietā saņēma atbildi, ka skolā viss ir labi, turklāt vēl tika publiski kaunināta, ka netiek ar situāciju galā.
''Es redzēju, kā tas nestrādā arī citiem pedagogiem, kuri vienkārši izrāva no klases nepaklausīgo puiku, aizrāva aiz rokas pie direktores, kaut arī ceļš, kādam vajadzētu būt, lai nonāktu pie direktores, ir drusku garāks. Ērtāk ir neredzēt. Ērtāk ir vienkārši atnākt, nolasīt savu stundas tēmu un viss. Mana vilšanās bija skolas vadības komandā – sākumā likās, ka no tās būs lielisks atbalsts, bet pēc tam apgrieza mētelīti otrādāk. Beigu beigās tu viens pats kulies ar savām emocijām, ar savu varēšanu vai nevarēšanu izturēt to, kas tur ir,'' atminas skolotāja.

Skolotāja, kura gribēja palikt anonīma
Ekrānuzņēmums no LTV ZD projekta "MOBINGS. Izdzīvošanas skola"
Viņa norāda arī, ka saprot savus nu jau bijušos kolēģus pedagogus, jo darbs neesot viegls. Daudzi esot pārstrādājušies un cieš no laika, enerģijas un finansiālo resursu trūkuma. ''Tāds apburtais loks,'' piebilst skolotāja.

Tikmēr izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas ieteikums pedagogiem ir vairāk koncentrēties uz pozitīvo. "Ja esmu skolotājs, kādas organizācijas vadītājs un nepārtraukti čīkstu, raudu: "Izdegšanas sindroms! Viss, miršu. Rīt!", godīgi sakot, valstij nekas cits neatliek kā vienkārši salikt rokas un iekārtoties mūža mājās," saka Šuplinska.
Ministres ieskatā skolotājam jājūt aicinājums: ''Ir skaidrs, ka ir grūti un kaut kur ir jāizlādējas, bet es novēroju, ka tie skolu direktori, kuriem ir blakus nodarbības, šajā laikā ne tikai nepaklūp, bet arī piedāvā tādus risinājumus, ka tu skaties un domā: "Nu, jā, tā ir enerģija, tas ir domāšanas veids!". Man šķiet, ka skolotājam, ja viņš ir izvēlējies šo ceļu, jābūt aicinājumam aizraut, nevis izņemt visu vielu. Nevis pārdzīvot, kas notiks, ja viena tēma nav atklāta, bet priecāties par to, ka redzi – tam deg acis, šis vairs neliek kāju priekšā un vēl kāds ir ticis galā ar mājasdarbu. Tā ir tā būtība!''

Izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska
Ekrānuzņēmums no LTV ZD projekta "MOBINGS. Izdzīvošanas skola"
Šuplinskai šajā jautājumā piekrīt arī centra ''Dardedze'' klīniskā psiholoģe Laima Madžule, norādot, ka paši radot veselīgu darba vidi, pedagogi atgūtu, kā minimums, pusi enerģijas. Turklāt viņa atgādina, ka vienaldzība ir piemērota vide, kur ieperināties mobingam: ''Ir jāsaprot, ka emocijas pārceļo no viena cilvēka uz otru. Ja tu esi atnācis nelāgā omā uz darbu, ir ļoti grūti būt iecietīgam. Un vardarbībai patīk klusums, tātad brīdī, kad aculiecinieki kaut vai tikai klusē, viņi patiesībā ļauj mobingam attīstīties. Arī tad, ja skolotājs bezspēcībā pagriež galvu uz citu pusi un neko nepasaka tanī brīdī, kad vajadzētu, mobings var zelt un plaukt,'' uzsver Madžule.

Līvbērzes pamatskolas sociālā pedagoģe Katrīna Ostrovska uzsver, ka atbalsts ir vajadzīgs arī pedagogam. Taču ne visās skolās šāds atbalsta personāls ir pieejams. Tas jau ir skolas budžeta un ne mazāk – vadības prioritāšu jautājums [15*]
ATBALSTS
Atbalsts ir, bet grūti atrodams
Mobinga novēršanai Latvijā atbalsts ir pieejams. Taču, lai gan ar šiem jautājumiem strādā trīs ministrijās, palīdzība ir visai nekoordinēta un informācija par to līdz mērķauditorijai bieži vien nemaz nenonāk.

Piemēram, Labklājības ministrijas pakļautībā ir Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija un tās uzticības tālrunis bērniem (116111). Tātad ar viņiem sazinās tad, kad pāridarījums jau ir noticis. Jāpiebilst, ka uzticības tālrunim tagad ir pieejamas arī čats un mobilā lietotne. Psihologa konsultācijas ir pieejamas jebkurā diennakts laikā. Tāpat, zvanot uz krīzes tālruni 116006, ir iespējams saņemt atbalstu noziegumos cietušajiem.

Veselības ministrijas pārraudzībā ir Pusaudžu resursu centrs (konsultatīvais tālrunis +371 25737363), kur palīdzību meklē pusaudži vai viņu vecāki, kuriem jau ir radušās problēmas. Tāpat Veselības ministrija kopā ar pusaudžu psihoterapeitu Nilu Konstantinovu ir izstrādājusi Pirmās psiholoģiskās palīdzības rokasgrāmatu pusaudzim – pamatzināšanu, tehnikas un prasmju apkopojumu, kas pusaudzim palīdz izvairīties no garīgās veselības problēmām, atpazīt tās un sniegt pirmo palīdzību sev pašam vai draugam.
Savukārt Izglītības ministrija atbild par projektu ''Pumpurs'', kam jāsamazina priekšlaicīga mācību pārtraukšana. Tas arī šobrīd kā liels atbalsts kalpo Dārtai (16), kura pirms gada, nespējot pārdzīvot atgrūšanu un apsmiešanu no klasesbiedru puses, nodarīja sev pāri. ''Man ir tāda sajūta, ka no manis cilvēkiem ir kauns. Ar mani nedrīkst iet ārā tikai tādēļ, ka tā esmu es. Un tad es nemācēju tikt galā ar savām emocijām, galīgi ne,'' stāsta Dārta. Projekta ietvaros Dārtai piedāvāta psihologa palīdzība, par kuru viņa ir ārkārtīgi pateicīga: ''Ir tāda sajūta, ka es cilvēkam tiešām rūpu.'' Šāda atbalsta trūka Dacei, kura pēc septītas klases pameta skolu un vairākas reizes mēģināja izdarīt pašnāvību.

Psihoterapeits Konstantinovs uzsver, ka atbalsts ir pats svarīgākais:
Pati traumatiskā pieredze bieži vien nav tas, kas mums atstāj nelabvēlīgas sekas. Sekas atstāj tas, ka mums nav, kur ar šo pieredzi dalīties. Mums apkārt ir vide, kas šo pieredzi uzskata par normālu.
Darbu pie vadlīniju izstrādes turpina arī šo trīs ministriju – Izglītības, Veselības un Labklājības ministrijas – pērn izveidotā darba grupa ''Ņirgāšanās izplatības mazināšanai izglītības iestādēs''. Izglītības ministre Šuplinska norāda, ka pilnīgi vienādas vadlīnijas, pēc kurām vadīties visām skolām mobinga mazināšanai, ieviest neesot vērts. Tas saistīts ar absolūti nevienmērīgo skolu tīkla attīstību un skolu nelīdzvērtīgo iespēju līmeni. Tā vietā nolemts piedāvāt dažādas vadlīnijas, no kurām skolas varētu izvēlēties sev piemērotāko. Projekta informatīvajam ziņojumam gan pagaidām ir tikai melnraksts. Pretēji iepriekš solītajam, ka līdz šā gada sākumam būs jau taustāms rezultāts, pandēmijas dēļ galīgās versijas, kuru iesniegt Ministru kabinetā, vēl nav.
Tikmēr Latvija ir pārliecinoša līdere skolēnu savstarpējā izsmiešanā un vardarbībā. ''Diemžēl mēs izceļamies ar to, ka šī nepatīkamā parādība ir visai izplatīta. Salīdzinājumam: pāridarījumu biežums skolās mums ir vislielākais, salīdzinot ar visām Eiropas Savienības valstīm, OECD valstīm,'' akcentē Latvijas Universitātes profesors un OECD PISA pētījuma koordinators Latvijā Andris Kangro.

Latvijas Universitātes profesors Andris Kangro
Foto – LETA
Ir arī vairāki jauni atsevišķi rīki, ar kuru palīdzību Izglītības un zinātnes ministrija cer uzlabot situāciju skolās. Piemēram, līdz ar reformu Latvijas izglītības iestādēs pirmo riezi reitingus noteiks ne tikai pēc sekmēm centralizētajos eksāmenos un panākumiem mācību olimpiādēs, bet arī pēc skolēnu drošības un psiholoģiskās labklājības.

Centra ''Dardedze'' klīniskā psiholoģe Madžule uzsver, cik tas ir svarīgi, ņemot vērā, ka nereti tieši skolēni ar visaugstākajiem sasniegumiem mācībās sirgst ar depresiju un veģetatīvo distoniju: ''Jo viņš [skolēns] vienkārši visu laiku iet uz skolu kā saspīlēta stīga, tikai lai spētu sasniegt to pašu augstāko." Tiesa, ņemot vērā, ka skolu akreditācijas notiek ne retāk kā reizi sešos gados, jaunie rādītāji būs pieejami tikai pamazām.

Tāpat, piemēram, nupat ir radīta un šobrīd tiek testēta "EMU:Skola" – jauna tehnoloģija, kas palīdzēšot noskaidrot bērnu emocionālo veselību. Pētījuma rezultāti būs pieejami šī mācību gada beigās.

Izglītības ministrijā lielas cerības par pedagogu drosmi un vēlmi risināt problēmas saistītas arī ar kompetencēs balstītā mācību satura ieviešanu. Bet tai spītīgi pretojas nozares arodbiedrība. ''Ja mēs dzirdam, ka reforma ir jāaptur, tas nozīmē, ka skolotājs nav gatavs pats izvēlēties atbilstošāko pieeju, strādāt ar klasi, līdzdarboties un augt arī pats. Un tā ir diezgan traģiska atziņa,'' secina Šuplinska.
Kur meklēt palīdzību?
Tikmēr palīdzīgu roku iespējams saņemt arī citviet. Piemēram, sociālajam projektam "Neklusē" ir vietne internetā, kur visiem mobingā iesaistītājiem – upuriem, agresoriem, pedagogiem un arī vecākiem – saprotami izklāstīts, kas tas mobings vispār tāds ir, un arī sniegti ieteikumi. Projekta ietvaros ir izstrādāta gan mobilā lietotne sarakstei ar psihologu mobinga gadījumā, gan mācību metodoloģija klases audzināšanas stundām. Tāpat tiek piedāvātas apmācības skolas personālam, aptauja situācijas analīzei skolas vidē un izglītojoši pasākumi vecākiem un skolēniem.
Par kibermobingu ikviens ir aicināts ziņot Latvijas Drošāka interneta centrā, kas citstarp arī piedāvā nodarbības skolēniem par drošību internetā.
Atbalstu skolām ar jaunatnes programmām mobinga prevencijai piedāvā arī centrs ''Marta'', ''uzvediba.lv'' un ''mot.lv''. Arī centrs ''Dardedze'' piedāvā izstrādāt plānu mobinga prevencijai, kā arī sniedz psihologa konsultācijas.
Ikviens iedzīvotājs, kuram nepieciešams psiholoģisks atbalsts, var saņemt anonīmu pirmo psiholoģisko palīdzību krīžu un konsultāciju centrā "Skalbes", zvanot uz atbalsta tālruni 67222922 jebkurā diennakts laikā.
Savukārt specializētu psihoterapeitisko palīdzība jauniešiem līdz 25 gadu vecumam iespējams saņemt Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centrā.
Tāpat jāatgādina, ja notiek nopietns apdraudējums vai noziegums un ir nepieciešama tūlītēja policijas palīdzība, jāzvana 110.
Ne mazāk svarīgs atbalsts ir arī uzticami pieaugušie – vecāki, skolotāji, treneri, skolas/pašvaldības psihologi un sociālie pedagogi.
Sabiedrības spogulis
Mobings nav jauna parādība. Un, kā redzams, atbalsts, kaut arī sadrumstalots, tomēr – ir pieejams.
Mobings atspoguļo sabiedrības iezīmes kopumā. Jā, bērni visbiežāk savstarpējās attiecībās atdarina to, kas notiek mājās, tomēr būtiski ir piebilst, ka viņi dzīvē izspēlē tādus scenārijus, kādus pieaugušie viņiem dara iespējamus – atļaujot, neiebilstot mirklī, kad redz neadekvātu uzvedību. Nepamācot, kā problēmsituācija jārisina. Un pieaugušie ir gan vecāki, gan pedagogi, gan nejauši garāmgājēji. Sabiedrība kopumā.

© Danuta Juste – Latvijas Televīzija; Elīna Kārkluvalka – LSM.lv; Dace Eglīte
Titullapas ilustrācija – no Unsplash.com

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt