"Mēs šodien esam pie Mežaparka dižpriedes. Tai ir vairāk nekā 250 gadu un tās apkārtmērs ir 3,50 metri. Viena no būtiskākajām lietām, ko šis koks ir pieredzējis ir laiks, kad šis mežs pārtapa par parku," stāsta "Rīgas mežu" Mežaparka daļas vadītāja Elga Zēģele.
Doma pārveidot mežu par parku radās 19. un 20. gadsimtu mijā, kad Rīga bija viena no lielākajām Krievijas impērijas pilsētām ar apmēram 300 tūkstošiem iedzīvotāju. Gatavojoties pilsētas 700 gadu svinībām, 1901. gadā Rīgas dome parakstīja lēmumu toreizējā Ķeizarmežā veidot publisku parku.
"Viņiem uz galda stāvēja tā laika Rīgas dārzu galvenā dārznieka Georga Kūfalta projekts – kā, izcērtot daļu no meža, veidot celiņu tīklu ar ainaviskiem skatiem. Celiņi vijās līku loču gar Ķīšezera krastu un saglabājušies tādi paši līdz mūsdienām.
Vēlāk Kūfalts veidoja arī apstādījumus, taču to, kādi tie bija tolaik, mēs nezinām, jo šie plāni nav saglabājušies.
1901. gadā tika veidota arī Rīgas dārzu pilsēta, tolaik tādas bija modē, un Meža prospektam otrā pusē mēs redzam greznās villas. Skaistajās Mežaparka mājās dzīvoja arhitekti, inženieri, rūpnīcu īpašnieki, arī Kūfalts. Šie cilvēki nodibināja sporta biedrību – Ķeizarmežs. Tajā bija deviņas sekcijas – peldēšana, jāšana, riteņbraukšana, spēles brīvā dabā, kā arī dārzu ierīkošanas sekcija, kuru vadīja pats Kūfalts. Viņš aicināja šos cilvēkus mācīties, kā pareizi ierīkot dārzu, un vadīja nodarbības parka teritorijā, kas bija viņu praktisko darbu lauciņš," stāstīja Zēģele.
Viņa pastāstīja, ka Rīgas lepnums ir tieši priedes.
"Rīgas priede vienmēr ir izcēlusies ar ļoti taisnu stumbru un maz zariem. Tāpēc šīs priedes izmantoja Hercogs Jēkabs saviem kuģu mastiem, un šīs priedes tika pārdotas visā pasaulē jau no 15. gadsimta, kad visi kokrūpnieki zināja, kas ir Rīgas priede. Mežaparks ir viena no šīm vietām, kur aug tieši vissenākās Rīgas priedes," norādīja Zēģele.
Mežaparkā kopumā ir vairāk nekā 200 dižkoku. Un viss mežs atbilst Eiropas Savienības aizsargājamam biotopam – seni boreālie priežu meži. Otrs biotops ir mežainas piejūras kāpas.
"Tas ir sens un ļoti aizsargājams mežs, kuru šodien mums ir jānosargā no lapu koku invāzijas," stāstīja Zēģele.