Mūsu ķirsis ir miris?
Mazdārziņa saimnieces dienasgrāmata
Mani sauc Ieva Dravniece, un jau astoto gadu kopā ar ģimeni saimniekoju mazdārziņā Kazas sēklī Rīgā. Šovasar ar savām dārza uzvarām un sakāvēm dalīšos arī ar LSM.lv lasītājiem!
Rudens un pavasara vēji sanes straumēm Baltijas jūras ūdeni Daugavā, un no Mazās Daugavas liels ūdens daudzums tiek iepludināts kanālā, kas atdala Lucavsalu no Kazas sēkļa. Pāris stundu laikā kanāla līmenis ir tik augsts, ka visas sēkļa zemākās vietas ir zem ūdens. Šādus spēcīga vēja radītus uzplūdus piedzīvojam gan pavasarī, gan rudenī.
Mēs šajā ģimenes dārziņā saimniekojam jau astoto gadu un esam pieņēmuši, ka cīņa ar dabu ir bezjēdzīga. Lai pielāgotos apstākļiem, esmu vākusi un izzinājusi kaudzi informācijas par augiem, kas šeit izdzīvo jebkādos apstākļos.
Taču šogad tomēr ir viena sāpīga vilšanās.
Pirms pieciem gadiem no stādaudzētavas ar vieglo auto atvedām mūsu pirmo koku – saldo ķirsi, un lepni to iestādījām gandrīz dārza centrā. Katru gadu maijā tas karaliski ziedēja žilbinoši baltiem, kupliem ziediem, bet šogad notika kaut kas, ko es nespēju izskaidrot. Ķirsis uzziedēja, un pēc nedēļas visi ziedi un tikko izdzītās, nedaudz lipīgās lapiņas bija nokaltušas. Joprojām katru reizi, aizbraucot uz dārzu, aplūkoju katru pumpuru cerībā, ka tas atdzīvosies, un žēlīgi jautāju tam: "Tev nepatika rudens plūdi? Vai kāds tev apēda saknes? Tu jūties vientuļš? Tev bija auksti maija salnās?" Bet viņš nemostas un neatbild, tikai stāv kā statuja, kā koku zaru ēnas krēslas pielietā parkā.
Kas kait ķirsim?
Par iespējamiem iemesliem vaicāju dārzniecei un arboristei Ilzei Andersonei, un viņa skaidroja: "Ja ir bijuši plūdi, viens no variantiem ķirša bojāejai dārzā varētu būt tas, ka saknēm klāt tikušas ūdensžurkas. Otrkārt, pie vainas varētu būt kauleņkoku pelēkā puve, kurai patīk attīstīties mitrā vidē. Ar to cīnīties grūti, bet noteikti jāsāk ar slimo zaru ņemšanu ārā un sadedzināšanu. Tad jāvēro, kā kociņš uzvedas.
Kauleņkoku pelēkās puves simptomi: lapas, ziedi un jaunie dzinumi nobrūnē un sakalst, bet nenobirst. Pie vēlākas infekcijas savīst un sačokurojas jau aizmetušies augļi. Vietām izdalās sveķi. Līdzīgas pazīmes ziedēšanas laikā var parādīties sala nodarīto bojājumu dēļ.
Divi dārzi
Maijs ir arī tas brīdis, kad vismaz trīs nedēļu gājumā varu lielīgi teikt – man ir divi dārzi! Viens uz palodzes, otrs ārā. Un maija beigās, kad salnas garām, savus kopš februāra lolotos stādubērnus izvedu lielajā pasaulē – lielajā dārzā. Tad nu tur katrs cīnās par izdzīvošanu. Apdeg saulē vai, laikus neapliets, izkalst. Varbūt šad tad pat pārliets. Bet vairākumam tomēr izdodas pārkāpt adaptēšanās periodu.
Uz palodzes audzētās lobēlijas izrotā terasi un siltumnīcas ieeju, lauvmutītes, Dienvidamerikas verbenas, lefkojas, cinnijas un citas ziedētājas dodas uz savām vasaras dobēm. Tad sākas puķu modes skate. Katra pa kārtai sevi nes ar lielu spozmi. Un, kad piedzīvoju brīdi, kurā mūsu bērni Nora un Augusts ieskrien siltumnīcā un noplūc pirmos, no sēklas audzētos tomātus, sajūtos ļoti gandarīta. Ceļš no sēklas līdz ziedam ir unikāls. Un līdz pusdienu šķīvim vēl unikālāks.
Šīs sezonas obligāti veicamais darbs – siltumnīcas jaunais uzsvārcis
Pirms trim gadiem kaimiņi mums piedāvāja savu veco plēves siltumnīcu un mēs priecīgi pieņēmām. Tas, kā šī būve tika pārvietota no viena dārza uz otru, vien ir vesela stāsta vērts! Mazliet pārfrāzējot Jāni Peteru – es redzu, nāk seši vīri pelēkos vadmalas svārkos, dimd Rīga un pirmā siltumnīca mūsu dārzā ir ienesta. Saliktā veidā, protams.
Mums ar vīru Ralfu katram ir savs darāmo darbu saraksts, uzsākot sezonu. Un viens no šīs sezonas galvenajiem darbiem bija tieši siltumnīcas atjaunošana.
Atminos bērnību, kad vecāki dārzā vilka plēvi siltumnīcai. Vienmēr šo smalko padarīšanu pavadīja kliegšana, kaut kā pietrūka, kāds līstīti ne tā turēja, visi sastrīdējās un nosolījās dārzkopībai mest mieru. Un tā katru gadu no jauna.
Bet pavisam nesen, mūsu pašu siltumnīcas atjaunošanas gaitā, uzzināju, ka brīdī, kad tiek piestiprinātas līstes, rūpīgi no visām pusēm plēve jānostiepj, lai neveidotos neglītās krunciņas, to nepurinātu vējš un līdz ar to tā kalpotu ilgāk. Tāpat svarīga ir gaisa temperatūra seguma uzklāšanas dienā. Ja tā zemāka par 15 grādiem, gaisa temperatūrai strauji ceļoties, plēve izpletīsies un krunkas veidosies arī tādā gadījumā, ja tā būs iepriekš labi nostiepta. Tomēr esmu viegli pārsteigta, ka siltumnīcas atjaunošana mūsu pašu dārzā pārrāva bērnības atmiņu stereotipu un, paaicinot talkā fantastiskus kaimiņus, mēs to paveicām, mierpilni sadarbojoties.
Tagad, maijam aizejot, siltumnīcā simetriski sarindojušies tomātu stādi, un tie noteikti šogad būs daudz priecīgāki nekā citus gadus, jo vecais segums jau bija kļuvis gaismas necaurlaidīgs un pavisam morāli novecojis.
Te kopā draudzēsies arī pāris paprikas stādu un baziliks.
Ja rudenī nenoslinkosi, tad pavasarī sevi par to paslavēsi
Es pat nezinu, vai gadā ir vēl kāds mēnesis, kas mani tik ļoti spēj saviļņot. Ja oktobrī, kad ir mana dzimšanas diena, sajūtu dziļas skumjas, tad maijā tiešām jūtos atkal piedzimusi no jauna. Kopā ar kokiem, augiem, zemi. Tāpēc rudenī, dārza sezonu pavadot, stādu tulpes tieši savā dzimšanas dienā, jo zinu, ka prieks atnāks un tas būs īpašs laiks pavasarī.
Tulpes ir mani mīļākie ziedi, un tie dārzu izrotā visu mēnesi. Šos ziedus caurvij vienkāršība, trauslums, bet spēcīga stāja. Ēnā tās prot sasliet savas ziedlapas debesīs, bet saulē, it kā atplezdamas rokas, atver ziedus un pašas kļūst kā saules ar staru vēdeklīšiem.
Lai tulpju dobe mani priecētu, katru gadu ap Jāņiem, kad lapas kļuvušas dzeltenas, roku ārā visus sīpolus un līdz rudenim žāvēju tos telpā, kurā vējš skraida cauri. Ideālā vieta ir kāda nojume, lapene, kur klāt netiek mitrums, kas sīpolus sapūdētu. Izvēlos iegādāties dažādus vēsu toņu tulpju sīpolus līdzīgā krāsu gammā – gan gaišākus, gan tumšākus rozā, violetus arī baltus. Tad tos visus saberu vienā grozā un sajaucu kopā ar jau izraktajiem un nožāvētajiem sīpoliem.
Pēcāk stādu izklaidus starp ziemcietēm un ļaujos loterijai, nedomājot par to, kādas krāsas, auguma vai šķirnes tulpe uzplauks.
Un tad šī dobe mani aicina vērot nelielu, pludinātu ainavu, tulpju ziedu gleznotu. Manuprāt, ziemcietes un tulpes lieliski draudzējas vienā dobē, jo maijā, kad ziemciešu asniņi vēl salīdzinoši īsi, tulpes virs tām kā gulbji izslej savus slaidos kaklus, taču, kad tulpes noziedējušas un to lapas kļuvušas netīkami nošļukušas un dzeltenas, ziemcietes jau krietni sakuplojušas un aizsedz tulpju novecošanu.
Maijs, domājams, ir visu dārzkopju gaviļu mēnesis, arī mans! Es sāku saprast Ziedoņa vārdu kalendārā maija pirmajā dienā. Mans vectēvs Ziedonis bija kaislīgs dārznieks, un man šķiet, ka es, Ieva, ar Ziedoni satiekamies katru gadu maijā, ievziedu un tulpju laikā.
Vēl par mazdārziņiem
