Kā kļūt par leļļu meistaru
Pa gaišā kabineta lielajiem logiem redzama Leļļu teātra ieeja un daļa Barona ielas kņadas. Tomēr telpā ir kluss un starp grāmatām daudzajos plauktos guļ neskaitāmas lelles, marionetes un sejas maskas.
Mākslinieces Anitas Znutiņas-Šēves darba galds noklāts krāsainām skicēm. Tur redzami tēli no jaunās Leļļu teātra izrādes “Kazlēns, kas prata skaitīt līdz desmit”.
“Te ir galvenais varonis, pats kazlēns,” māksliniece rāda skici ar mazu baltu un ragainu radījumu, “izrādes darbība norit mākslinieka darbnīcā, tātad tādā vidē, kura man ir ļoti labi pazīstama. Visas lelles līdz ar to tapušas ar tādiem gleznieciskiem krāsu triepieniem”.
Skices jau ir atdzīvojušās – lelles ir izgatavotas. Šajā izrādē tās ir partera lelles – tādas kā vienkāršotas marionetes.
Anita Znutiņa-Šēve stāsta, ka leļļu teātra māksliniekam ir jābūt ļoti tehniskam: “Tu vari iztēloties visu ko, un idejas var lidot pa gaisu ļoti ilgi, bet māksliniekam ir jāsaprot, kā tava skice materializēsies, kā lelle reāli izskatīsies - aktierim tā būs jāpaceļ vai jānes, meistaram būs jāizskaidro, kā tieši to uztaisīt – daudz specifisku lietu, kuras jāņem vērā”.
Idejas var atnākt jebkurā brīdī, stāsta māksliniece, taču, protams, galvenais ir dramaturģiskais materiāls.
Pasaka vai dzeja, taču pirmā sajūta par topošo izrādi un leļļu aprisēm māksliniekam rodas pēc sarunas ar režisoru. Jāsaprot, kāda izrāde tā būs - uz lielās vai mazās skatuves, lelles darbosies atklāti un aktieris būs redzams, vai arī tā būs izrāde, kur lelles būs redzamas vienas un aktieri tās vadīs aiz širmja. Katrā gadījumā lellei ir cits mehānisms un citas detaļas, ar kurām jārēķinās, zīmējot skices un gatavojot lelles.
“Visgrūtāk ir izgatavot marionetes un trostu lelles, proti, tādas, kuras darbojas ar tādiem kā stienīšiem, pie kuriem piestiprinātas lelles rokas un kājas. Savukārt visvieglākie mehānismi ir vienkāršajām lellēm, kas gatavotas no porolona un apvilktas ar audumu. Tomēr katrā lellē ir kaut kas savs – skaists un īpašs,” saka Leļļu teātra galvenā māksliniece.
“Teātris ir tā laimīgā vieta, kur vari mācīties un attīstīties katru dienu,” smaidot saka Anita Znutiņa-Šēve. Viņa ilgus gadus nostrādājusi Nacionālajā teātrī par scenogrāfi un dekoratori, nu jau vairāk nekā 15 gadus ir piederīga Latvijas Leļļu teātrim.
Mācījusies scenogrāfiju Maskavā, taču pati saka, ka par leļļu mākslinieku var kļūt, tikai šo darbu darot.
“Mākslinieks scenogrāfs ir tas, kas iekārto skatuves vidi, esmu apguvusi arī kostīmu mākslu. Taču leļļu māksla ir kaut kas tāds, kas apvieno daudzas no šīm lietām kopā.
Pie mums Latvijā leļļu mākslu nav iespējams apgūt akadēmiski – kaut kādas skolas ir Igaunijā, tālāk Eiropā, taču principā – ja cilvēks vēlas kļūt par leļļu mākslinieku, viņam tas jāapgūst tikai praktiski,” stāsta māksliniece.
Leļļu teātrī nekas neatkārtojas, saka teātra galvenā māksliniece, jo katra izrāde ir kaut kas jauns, kad darbs tiek sākts kā no baltas papīra lapas – katru reizi lelles mehānisms būs citāds, skatuve izskatīsies citādi, materiāls un aktieru tērpi būs citi un mākslinieka pieredze gluži jauna.
“Ar katru izrādi iespējams iemācīties kaut ko jaunu un saprast par lellēm arvien jaunas nianses. Pat ja esi uztaisījis 50 un 60 izrādes, tas nenozīmē, ka par lellēm zini visu! Patiesībā jau tad īstais darbs un azarts tikai sākas!” atzīst māksliniece.
Reizēm mākslinieks savas kļūdas ierauga tikai tad, kad lelle jau gandrīz gatava un sācies mēģinājumu process, tas ir brīdis, kad lelle iegūst īsto dzīvību.
“Nāk pēdējais izrādes posms, aktieris saņem lelli no darbnīcas, un viņam lellē ir jāiedveš dzīvība. Un pēkšņi tu ļoti skaidri ieraugi savu kļūdu! Varbūt uz papīra viss izskatījās labi, taču aktiera rokās tā lelle nedzīvo... Tad mākslinieks ņem to lellīti, iet atpakaļ pie meistariem un mokās līdz pirmizrādei – pārtaisa acis, sejas vaibstus vai ķermeni, lai lelle kustētos citādi, pārtaisa visu, kamēr rezultāts apmierina un var redzēt, ka brīdī, kad aktieris lelli paņem rokās, tā sāk elpot un just... Un tikai tad mākslinieks var savam darbam pielikt punktu.”
Zelta rokas
Leļļu teātra vestibilā, pirms ieejas lielajā zālē stikla vitrīnās izliktas lelles. Te ir princese un karalis no pasakas “Princese uz zirņa”, te ir Runcis zābakos un rūķis Rumpumpelis. Tās ir lelles, kas tapušas pirms daudziem gadiem, spēlējušas izrādēs, iepriecinājušas skatītājus, nu atjaunotas, lai kļūtu par daļu no Leļļu teātra plašās vēstures un mantojuma. Vairāki cilvēki, kas tās veidojuši, joprojām strādā Leļļu teātrī.
Meistare Aija Krūma teātrim atdevusi 50 sava mūža gadus. Ar smaidu sejā, viņa zibina adatu iekšā un ārā no pelēka kažociņa. Tas ir kaķēns no kādas topošās izrādes vismazākajiem skatītājiem. Uz viņas galda ap šujmašīnu sagūlušas citas lelles. Te ir pūcīte ar spīdīgu asti un kāds cits kaķis, ar ļoti kustīgām, pat ļodzīgām kājelēm.
“Es ļoti mīlu savu darbu un visas lelles,” klusi saka meistare, “tomēr vismīļākās man laikam ir klasiskās, skaistās lelles.”
Teātrī esot bijis tāds skaisto leļļu periods, saka Anita Znutiņa-Šēve. Tās ir klasiskās trostu lelles, piemēram, Sniegbaltīte un Pelnrušķīte, kuras neaizmirstami skaistas pagājušā gadsimta 50.-60.gados padarīja Leļļu teātra skulptore Anna Nolendorfa.
“Šādas lelles kustības ir ļoti skaistas, ļoti plastiskas, šīs lelles ļoti, ļoti daudz var paust ar kustību - tās lielākoties nevar smaidīt, bet ar galvas, ķermeņa kustībām, šīs lelles var izteikt visu,” saka Anita Znutiņa-Šēve.
Daudzas no šīm senajām lellēm šobrīd guļ uz skulptores Kristas Ķipures galda. Viņas uzdevums būs tās ļoti uzmanīgi atjaunot, lai lelles iegūtu jaunu spožumu un varētu priecēt skatītājus gan kā muzeja eksponāti, gan kā jaunu izrāžu dalībnieces.
“Leļļu skulptora darbs ir ļoti īpašs,” saka teātra galvenā māksliniece Anita Znutiņa-Šēve, “skulptores Annas Nolendorfas mantojums to spilgti parāda - visas tās galviņas, ko viņa veidoja, bija tik filigrānas, kā porcelānā veidotas – skaistas un gleznainas, it kā no viņām nāktu gaisma. Tas ir īsts talants – saprast mākslinieka domu un lelli izveidot tādu, lai tiešām būtu sajūta, ka tā gandrīz elpo.”
Skulptore Krista Ķipure Leļļu teātrī gan strādā nesen, vēl tikai rit viņas pirmā sezona teātrī, tomēr viņas rokās jau atdzīvojušās vairākas lelles.
“Mans darbs ir fantastisks,” viņa viegli iesmejas, “tas ir gandrīz kā spēlēties visu dienu katru dienu... Tomēr atbildība arī ir milzīga. Ir jāsaprot, ka tas, ko es taisu, tas dzīvo uz skatuves!
Viens ir tas, ka tu sēdi telpā un griez porolonu, lai izveidotu lellei galvu, bet jau pēc brīža lelle ir uz skatuves, un ir svarīgi, kā tā izskatās no attāluma, skatuves gaismās, aktiera rokās un kā tas viss kopā strādā.”
Bet blakus telpā starp milzīgu dzērvi, kuras kakls saliecies 3 līkumos, lielu brūna lāča apveidu un vilku, kam kustas mute, sēž kungs un, pacēlis acis, pret gaismu, mēģina ievērt adatā diegu.
“Es teātrī ienācu, kad tika svinēta 15.gadu teātra dzimšanas diena, bet tagad svinam jau 75.jubileju. Pa vidu gan es nedaudz pavazājos pa pasauli,” kungs skaņi iesmejas, “tomēr Leļļu teātrim savus 35 vai 37 gadus esmu atdevis.”
Vilnis Jēkabsons ir mākslinieks butafors, viņa pārziņā ir lielās lelles un leļļu mehānismi.
Viņam jāizdomā, kā dzērve ar garo kaklu būs kustināma tā, lai aktieris jau pēc pirmajām 10 izrādes minūtēm bezspēkā nesaļimtu, un kā vilku, kas jātur uz diviem lieliem kātiem, būs iespējams noturēt tā, lai varētu pakustināt tam arī muti.
“Mūsu darbā nav garlaicīgi nekad – vienmēr ir, ko darīt, ko domāt, ko ķimerēties”.
Lelles ir dzīvas
Uz lelli var raudzīties ļoti dažādi, saka meistari. To var baudīt kā mākslas priekšmetu – kā Leļļu teātra muzejā, vērojot un pētot lelles uzbūvi un veidolu.
“Bet var arī apbrīnot un sajust lelli kā dzīvu būtni”, domā Anita Znutiņa-Šēve.
“Pati lelle nevar pakustēties un neizdod nevienu skaņu, taču brīdī, kad aktieris paņem to rokās, tā atdzīvosies. Aktieri kādreiz stāsta, ka sajutuši – nevis viņi vada lelli, bet gan lelle vada viņus. Tā ir tā leļļu teātra maģija. Katrai lellei ir savs raksturs un būtība. Ja tā būs radīta bez mīlestības un mākslinieki tajā nebūs ielikuši savu sirdi, tad nebūs arī rezultāta un lelle uz skatuves neiedzīvosies,” saka Znutiņa-Šēve.
Teātra galvenā māksliniece saka – lelle ir milzīgs enerģijas sakopojums. “Iedomājieties – es esmu šo lelli izsapņojusi un uzzīmējusi, esmu iztēlojusies, kāda tā būs, meistaru darbnīcās lelle paspēj būt aptuveni 10 cilvēku rokās, kamēr tiek šūta un veidota, tur klāt nāk arī režisora un aktieru enerģija, kad viņi lelli iedzīvina.
Nu kā viņa var nebūt dzīva! Mēs katrs taču tur ieliekam savu sirdi un dvēseli! Citādi šo darbu nemaz nevar darīt,” saka māksliniece.
