1991. gada janvārī Astrai Zdanovskai bija 35, un viņa bija medmāsa Gaiļezera slimnīcas Fizioterapijas nodaļā. "Barikāžu nedēļā Gaiļezerā mūs, mediķus, aicināja brīvprātīgi pieteikties uz dežūrām. Tā kā es strādāju apmēram līdz diviem, pēc tam līdz rītam varēju [dežurēt]. Man arī nav ģimenes, kas turētu mājās. Un, protams, man arī bija liela vēlēšanās piedalīties. Pieteicos uz divām dežūrām," viņa stāsta.
Pirmā dežūra bija ātrās palīdzības mašīnā, kas atradās netālu no Telefona un telegrāfa centrāles Dzirnavu ielā – viena no stratēģiskajiem objektiem, ko apsargāja barikāžu dalībnieki. Čaka ielas malā stāvēja smagās mašīnas un arī "ātrie". Par laimi, mediķu palīdzību todien nevienam nevajadzēja.
"Sēdējām divatā ar dakteri. Pa ielu gāja ļaudis, nāca no Jaunatnes teātra, aktieri un aktrises mums garām, mēs viens otru sveicinājām. Viņi mums teica: turieties! Cienāja mūs ar maizītēm, tēju no termosiem. Cilvēki bija priecīgi, ka kaut kas labs notiek. Bija satraukums un prieks. Protams, no vienas puses, bija stress. Bet, no šodienas viedokļa skatoties, tas bija super! Neviens ļaunais spēks līdz mums neatbrauca," atminas Zdanovska.
Otrā dežūra bija Zaķusalā, kur medmāsa ar dakteri bija iekārtoti uz neliela kuģīša netālu no barikāžu sargiem. "Pa dienu klausījāmies radio, gaidījām, vai kaut kas notiks. Jo vīri pie ugunskuriem sargāja televīziju, un doma bija tāda – ja nāks uzbrukums, mēs varam sniegt pirmo palīdzību," viņa paskaidro. Taču arī Zaķusalā viss ritējis mierīgi, un mediķi naktī gribējuši mazliet nosnausties. Tas gan izrādījies neiespējami, jo kuģīša motors rūcis bezcerīgā skaļumā un kratījis mazo kuģīti. Bet, to izslēdzot, strauji kļuvis auksti.
Trauksmainākos brīžus viņa piedzīvoja trešajā dežūrā, uz kuru devās pati uz savu galvu. Tas bija liktenīgais 20. janvāris, un Astra izvēlējās būt Vecrīgā: "Saģērbos biezi, paņēmu no mājas savu aptieciņu un aizbraucu uz Doma laukumu. Tur dežūrēja un galvenie noteicēji bija Katastrofu medicīnas centra mediķi. Pieteicos pie viņiem kā brīvprātīgā, un viņi mani norīkoja pie ugunskura, kas atradās Smilšu ielā. Tur dežūrēja vīri, un es kā medmāsa biju pie viņiem."
Kas bija viņas aptieciņā? "Tur bija pārsienamie, vate, bindes, jods, briljantīns. Nekā jau tāda man nebija. Varbūt kādas tabletes. Bet tā bija mana personiskā mājas aptieciņa mazā somiņā. Doma laukumā bija ātrās palīdzības mašīnas pilnā ekipējumā – ja vajag reanimēt, šūt, pārsiet... Dakteri bija pilnā kaujas gatavībā."
Taču palīgā iet nesanāca – vienīgais apšaudes upuris, ko Astra Zdanovska redzēja savām acīm, skolnieks Edijs Riekstiņš, jau bija miris. "Viņu ar nestuvēm vilkšus pārnesa pāri smagajām mašīnām tieši tur, kur es dežūrēju, un nolika pie ugunskura. Paskatījos, bet neesmu dakteris, tāpēc mans uzdevums bija iet pie ārstiem un ziņot, kas ir vajadzīgs. Atnāca dakteris no katastrofu medicīnas brigādes un konstatēja, ka puisis ir miris," viņa atminas.
Kā medmāsa strādājusi arī traumās un reanimācijā, šādiem smagiem brīžiem viņa bija gatava. Taču pašai būt apšaudes vidū bija baisi. Kad sākās šaušana, Astra Zdanovska atradās Doma baznīcā – tur bija iekārtots medpunkts, barikāžu sargi varēja atvilkt elpu un kaut ko uzēst. "Tajā brīdī, kad sāka šaut, es baznīcā ēdu maizītes ar tēju. Un pēkšņi dzirdam tādu gaudojošu troksni – phiu, phiu, phiu! Es izskrēju Doma laukumā, un iedomājieties, kā ir šauts, ja tās lodes lidoja virs ēkām, virs Radio, burtiski debesīs. Trasējošas, viņas bija redzamas. Skats bija baismīgs," viņa atstāsta, "biju nobijusies kā diegs. Tas troksnis, riņķī šauj, un mēs neredzam, no kurienes. Varbūt pienākuši netālu? Nevar saprast. Tas ir tā, ka tu saproti: ir karš sācies. Šauj, un arī tevi var nošaut."
Vairāk barikāžu dalībnieku atmiņu stāstu lasiet LSM.lv vizuāli dokumentālā stāstā "No lodes līdz amerikāņu cimdiem – 10 unikālas barikāžu liecības"!
