Sadaļas Sadaļas

Pēc pazemojumiem un cietumiem ar cerību. Saruna ar Latvijā patvērumu radušo baltkrievu žurnālisti Zahareviču

Baltkrievu žurnālisti Anastasiju Zahareviču pērn divas reizes aizturēja policija saistībā ar darbu protestos. Kopš decembra jaunā žurnāliste ir Latvijā un šobrīd dzīvo patvēruma meklētāju centrā.

Zaharevičai ir 28 gadi, pirms pērnajām Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām viņa strādāja kā neatkarīga žurnāliste dažādos medijos. Veidoja reportāžas baltkrievu neatkarīgajam portālam tut.by, arī Spānijas ziņu aģentūrai EFE. Viņas tēmu lokā bija sociālās problēmas, sieviešu tiesības, urbānisms, ekoloģija, kā arī mediju ētika. Anastasijas dzimtā pilsēta ir Bresta Polijas pierobežā, bet pēdējā laikā viņa dzīvoja un strādāja Minskā. 

Saruna ar Baltkrievijas žurnālisti Anastasiju ZaharevičuSintija Ambote

"Tā bija parasta neatkarīga žurnālista dzīve. Reizēm diezgan aizraujoša – ceļojumi, teksti, tikšanās, draugi," pastāstīja Zahareviča. "Es īrēju nelielu, bet ļoti mājīgu dzīvokli Minskā. Viss bija labi."

Gluži kā liela daļa neatkarīgo žurnālistu, augustā viņa sāka ziņot vietējiem baltkrievu medijiem arī par iedzīvotāju protestiem pēc Aleksandra Lukašenko ievēlēšanas. Taču lielākoties par Minskā notiekošo Anastasija ziņoja kādai spāņu ziņu aģentūrai. Žurnāliste atminas, ka līdz ar protestiem daudziem ārvalstu žurnālistiem liedza iebraukšanu un vietējie sāka informēt par protestu norisi pasaules medijus. Viņu pirmo reizi apcietināja 5. septembrī protestu laikā it kā par videokameras zādzību.

"Viņiem neinteresēja fakts, ka es nepiedalos protestos, bet strādāju tur kā žurnāliste. Tam nebija nozīmes," teica Zahareviča. "Tur bija neliela cilvēku un policijas sadursme, kuras laikā vienam no policistiem kāds norāva videokameru. Tās viņiem ir piestiprinātas uz krūtīm, lai fiksētu notiekošo. Savukārt man bija telefona video nofilmēts viss šis kautiņš, un patiesībā tas galu galā mani izglāba, jo apliecināja, ka filmējot es pati nevarēju piedalīties šajā sadursmē. Rezultātā viņi pret mani neierosināja krimināllietu, bet es biju lieciniece, un viņi savāca manu telefonu divu mēnešu ekspertīzei, pēc kuras viņi teica, ka viss ir kārtībā un lai turpinu savu dzīvi kā iepriekš."

Žurnālisti gan aizveda arī uz aizturēšanas centru un apcietinājumā paturēja septiņas dienas. Viņa stāsta, ka,

ilgāku laiku strādājot nemitīgu protestu un vardarbīgu sadursmju vidē, katram žurnālistam Baltkrievijā attīstījies instinkts, kas signalizē par briesmu tuvošanos.

Pirmajā viņas aizturēšanā gan viņu iepriekš brīdinājusi kāda kolēģe.

"Pirmo reizi mani apcietināja valūtas maiņas punktā. Es tajā dienā ziņoju par sieviešu solidaritātes gājienu protestu laikā," par piedzīvoto pastāstīja Anastasija. "Bija gājiens pa lielu ielu, un man vajadzēja aiziet samainīt naudu. Kad aizgāju turpat līdz lielveikalam, es satiku savu kolēģi – žurnālisti no cita medija, un viņa man teica, ka pūlī ir tā policija bez formas, ko iedzīvotāji sauc par ‘’ķihar’’ jeb klusie policisti bez formām, kurus nevar atpazīt. Viņa man teica, ka es esmu briesmās, jo ir viens vīrietis pelēkā džemperī, kurš tieši man visu laiku seko. Es viņai lūdzu brīdi uzkavēties ar mani. Es samainīju naudu, tad apgriezos un aiz manis pāris metrus stāvēja kolēģe, aiz kuras jau stāvēja šis vīrietis, un viņa, stāvot ar muguru pret viņu, ar acīm man signalizēja, ka tas ir viņš. Un es sapratu, ka tās ir beigas. Man nav, kur skriet, un mani arestēs."

Anastasija turpina, ka vīrietis uzstāja, lai žurnāliste atdod policijas video kameru, bet viņa šo sadursmi protestos jau bija aizmirsusi un bija pārliecināta, ka viņš grib konfiscēt telefonu. Žurnāliste iedeva savu somu, lai vīrs bez formas to pārbauda, taču viņai lika kopīgi ieiet veikalā.

"Tad veikalā izcēlās strīds starp tiem, kas mani aizturēja un veikala apsardzes darbiniekiem, kas nesaprata, kas ir tie cilvēki, kas mani aizturējuši un kādēļ nelaiž vaļā. Tad šie vīrieši sāka bļaut uz veikala apsargu rupjas lietas un teica, lai parāda, kur ir veikala pagalma izeja, lai tur varētu piebraukt viņu auto," teica Zahareviča. "Tas bija vajadzīgs tāpēc, ka galvenā veikala ieeja ir uz lielas ielas, un tur bija daudz žurnālistu, un tas viss tiktu ierakstīts, ko tie aizturētāji, protams, negribēja. Taču veikala apsargs atteicās viņiem palīdzēt. Tad pie pašas veikala ieejas piebrauca minibuss bez numura zīmēm. Vedot mani uz šo busu, viņi

man draudēja un teica, lai es nedaru neko muļķīgu, jo tad bildes medijos būs ļoti sliktas.

Es viņiem teicu, ka sekoju visām viņu norādēm, pat nezinot, kas viņi ir. Viņi mani nolaupa un vēl draud. Un tad viņš teica ‘’es esmu policijas virsnieks un man ir tevi jāinformē par tavām tiesībām’’. Taču ejot ārā es ļoti gribēju dot kādu ziņu apkārtējiem, ka mani arestē, bet es zināju, ka tad, ja bļaušu vai skriešu, mani brutāli piekaus. Tāpēc, izejot no veikala, es pacēlu rokas, un viņi sāka uz mani bļaut, un es tās nolaidu."

Žurnālisti nogādāja policijas iecirknī, kur viņa pavadīja vairāk nekā 30 stundas. Sākumā pret Anastasiju gribēja ierosināt krimināllietu, bet, redzot, ka viņa notikušo ir filmējusi no malas, policija atzina, ka viņa nav neko zagusi. Tomēr aizturētāji paziņoja, ka par dalību protestā viņai jāsēž cietumā līdz tiesai. Visu šo laiku žurnālistes vecāki un darba devēji viņu meklēja un, tikai izsekojot telefona atrašanās vietu, redzēja, ka tas atrodas konkrētajā policijas iecirknī. Tuvinieki ieradās tajā, bet policijas darbinieki teikuši, ka žurnāliste iecirknī vairs nav. Vecāki meklēja Anastasiju oficiālās iestādēs un vairāk nekā diennakti par meitu neko nezināja, līdz viņas advokāts žurnālisti atrada tiesu sarakstos.

"Pirmo nakti, no svētdienas uz pirmdienu, es pavadīju metāla krātiņā, gluži kā zooloģiskajā dārzā," savus apcietinājuma apstākļus raksturoja žurnāliste. "Tas krātiņš ir iebūvēts telpā. Turpat notiek visu dokumentu noformēšana, tikai inspektori sēž normālos krēslos ārpusē un es kā pasaules bīstamākais noziedznieks sēdēju tajā metāla būrī. Tas būris ir pāris metru platībā, tur ir tikai viens sols, uz kā sēdēt, un neliela vieta kājām, savukārt aizmugurē ir balta metāla caurule, lai visu garo pratināšanas laiku tu ne mirkli nevarētu ērti atspiesties. Šādi es pavadīju aptuveni 20 stundas, kuru laikā ik pa laikam mani pratināja.

Tad viņi mani ievietoja izolatorā, kas bija aptuveni 3x3 metru liela telpa. Tur bija ļoti auksti, nebija logu un bija ļoti maz gaismas.

Tur bija arī sols, bet tas bija ļoti auksts, arī tur nebija iespējams pagulēt."

"Viņi visu laiku man teica, ka viss ir kārtībā, es drīz saņemšu savus dokumentus un pēc pāris dienām būs tiesa, un es tikšu mājās. Taču es negulēju, biju nogurusi, izsalkusi, dusmīga un nobijusies," piedzīvoto atceras Anastasija. "Man sākās panikas lēkmes tajā izolatorā. Vēlāk viņi mani nogādāja aizturēšanas centrā, un nākamajā dienā man bija tiesa. Tur es jau izgulējos, jo mani aizveda uz cietuma kameru, kur bija vēl 5 sievietes, kuras mani sasedza ar savām segām, jo es biju ļoti nosalusi. Tiesai es lūdzu, lai piespriež man kādu finansiālu sodu un ātrāk tieku pie ārsta, jo nosalu un jutos ļoti slikti, bet viņi man piesprieda 7 dienas apcietinājumā bez kādām medicīniskas palīdzības iespējām. Savukārt tad, kad es jau devos prom no cietuma, gaitenī gaidīju savus papīrus, viens no policijas darbiniekiem stāvēja aiz manis un ar dūri iekaustīja mani mugurā. Bez jebkāda iemesla, vienkārši tāpēc, ka viņš var. Un tas nav fiziski sāpīgi, bet tas ir tas, ko viņi dara, viņi tevi nostāda kā kaut ko necilvēcīgu un bezvērtīgu."

Pēc diviem mēnešiem 5. novembrī Anastasiju Zahareviču, ignorējot faktu, ka viņa ir žurnāliste, apcietināja vēlreiz par dalību protestā un policijas rīkojumu neievērošanu. Šoreiz viņu turēja ieslodzījumā 15 dienas. Otrā aizturēšana jau bijusi biedējošāka, jo šoreiz tie bija pieci īpašās vienības Baltkrievijas nemieru policijas pārstāvji formās.

"Jau protestu vietā es redzēju, ka šoreiz ir vairāk to minibusu, kas savāc cilvēkus, un es sapratu, ka man jādodas prom. Es ātri devos uz metro, es nobijos un jau zvanīju mammai, lai pateiktu vismaz, kurā pilsētas daļā es esmu, ja mani gadījumā savāks," pastāstīja Zahareviča. "Pa ceļam satiku kolēģi, ar kuru kopā turpinājām ceļu, līdz pie mums apstājās minibuss. Un tad tas notiek ļoti ātri – atvērās durvis un mēs pat neredzam sejas vai cilvēkus, bet tikai tādas melnā tērptas vīriešu rokas un uzreiz sapratām, ka jābēg. Ieskrējām tuvākajās atvērtajās durvīs. Tas bija puķu veikals, mēs skrējām un bļāvām, lai cilvēki mūs palaiž, draudzene atrāvās priekšā par pāris soļiem, bet mani sagrāba aiz pleciem. Tā bija tā biedējošā protestu policija. Viņi mani nogādāja aizturēšanas iecirknī. Es tur pavadīju dažas stundas, taču

redzēju, ka viņi neplāno man kaut ko vaicāt, bet gribēja ātrāk nogādāt cietumā.

Nākamajā dienā man bija tiesa, kurā man piesprieda 15 dienas. Tas bija ļoti grūti, jo šoreiz tas nebija tik maigi kā iepriekšējā apcietinājumā."

"Šoreiz cietuma kamerās pa dienu mums nebija atļauts sēdēt vai atpūsties gultās, bija jāstāv vai jāsēž pie galda. Nebija pilnīgi nekā, ko darīt, un mēs sākām dziedāt, un blakus vīriešu kamera atsaucās un arī sāka dziedāt. Taču tad cietuma sargs atnāca un aizveda mūs pie priekšnieka, kas mūs nolamāja un izlika cietuma pastaigu laukumā," par cietumā piedzīvoto teica žurnāliste. "Tas bija novembra vakars, mēs visas bijām bez virsjakām, un apsargs pateica, ka mēs tur pavadīsim visu nakti. Mēs ļoti nobijāmies. Mēs izveidojām nelielu apli, apskāvāmies – kāds teica lūgšanas, kāds raudāja, kāds skaļi elpoja un mēs visas ar rokām berzām muguras, lai sasildītu viena otru. Savukārt tie vīri blakus kamerā zināja, ka mūs savāca, un mēs dzirdējām, ka viņi vakarā turpināja dziedāt. Tas bija emocionāls solidaritātes mirklis. Par laimi, mēs nepavadījām tur visu nakti, bet tikai pāris stundas."

"Pēc pāris dienām mani pārvietoja uz citu cietumu. Tā vieta ir elle. Tur diennakti kamerā ir ieslēgta spilgta dienas gaisma, katrā kamerā ir vairāk cilvēku, nekā paredzēts," apstākļus ieslodzījuma vietā raksturoja Anastasija. "Es, piemēram,

gulēju uz zemes vairākas naktis, mēs arī tur nevarējām sēdēt gultās dienas laikā un tur skaļi skanēja radio no 6 rītā līdz 10 vakarā.

Pirmo dienu to visu var paciest, bet smadzenēm tas kļūst ļoti grūti. Blakus kamerā bija ieslodzīts kāds mūziķis, un ar viņu mēs taisījām muzikālās ‘’džema sesijas’’ caur sienu, lai parādītu atbalstu viens otram, lai nepadotos. Tam pašam mūziķim aptuveni pirms mēneša tiesa piesprieda 6 gadu cietumsodu par to, ka viņš ir muzicējis protestu gājienos."

Pēc atbrīvošanas no jau otrā ieslodzījuma baltkrievu žurnālistes darba devējs ieteica viņai izbraukt no valsts nelielā atpūtā. Ap to laiku Nastju atkal sāka meklēt policija, jau zvanot viņas vecākiem. Pēc apcietinājumā gūtajām psiholoģiskajām traumām žurnāliste apmeklēja psihologu, kas arī ieteica uz laiku pamest valsti. Rezultātā viņa savāca divas somas un paslēpās pie draudzenes līdz brīdim, kamēr Latvija izsniegs vīzu. Savukārt izkļūšana no Baltkrievijas bija laimes spēle.

"Man šķita, ka izkļūšana no Baltkrievijas būs vienkārša un nelegālā ceļā. Taču es apdomāju un nolēmu riskēt. Es izlēmu nepārkāpt likumu, nelegāli šķērsojot robežu," paskaidroja Zahareviča. "Es sapratu, ka viņi, iespējams, vēl nav sūtījuši oficiālus dokumentus un nav mēģinājuši ielauzties manās mājās. Es prātoju, pat ja viņi sāka krimināllietu, tā, iespējams, vēl nav nonākusi līdz robežsardzei. Tās bija stresa pilnas dienas. Uz robežas sargi ilgi pētīja mūsu pases, bet atgrieza tās un ielaida mūs Latvijā. Kad es vēl biju ceļā, es biju pārliecināta, ka pēc robežas es raudāšu un nāks ārā visas emocijas, bet es sastingu un nevarēju paraudāt vēl vismaz mēnesi pēc aizbraukšanas no Baltkrievijas.

Es jutos apmaldījusies un nesapratu, kas vispār notiek ar manu dzīvi, jo man ir tikai mugursoma, viens koferis un maisiņš. Tas viss. Tā ir tagad visa mana dzīve."

Anastasija Latvijā ir kopš decembra, sākumā viņa dzīvoja pie kādas brīvprātīgās mājā pie jūras un, kā pati saka, vienkārši beidzot izgulējās bez nemitīgas trauksmes sajūtas. Savukārt kopš janvāra baltkrievu žurnāliste dzīvo patvēruma meklētāju centrā Muceniekos. Braucot uz Latviju, Anastasija bija pārliecināta, ka šeit pavadīs tikai pāris nedēļas, ka nenāksies lūgt patvērumu un kārtot bēgļa statusu.

Sintija Ambote: Izjūtot visas šīs politiskās represijas uz savas ādas, kā jūs raugāties uz savu dzimto valsti tagad, vai jūs redzat galu šai situācijai?

Pēc mana psihologa rekomendācijām es tagad cenšos nelolot lielas cerības par Baltkrieviju. Man bija lielas cerības pirmajās nedēļās un, kad situācija tur neuzlabojās, tas bija ļoti sāpīgi un kārtējo reizi salauza manu sirdi. Protams, ka tam, manuprāt, pienāks gals, jo Lukašenko nav politiskas nākotnes Baltkrievijā, taču jautājums, cik ātri tas beigsies un cik daudz cilvēku vēl cietīs un nomirs. Jo simtiem cilvēku ir cietumos, viņi cieš, zaudē savu veselību un daļa arī dzīvību.

Tāpat cilvēkiem piespriež daudzu gadu ieslodzījumu par neko.

Vēl viena jauna pieredze šajā visā situācijā ir atklāsme, ka, kopš es esmu šeit un kārtoju patvēruma procedūras Latvijā, tikmēr Baltkrievijā notiek briesmīgas lietas ar maniem kolēģiem –  citiem žurnālistiem. Katru reizi es apzinos, ka tā ir elle, bet tā palīdz man ātrāk nokārtot dokumentus. Tā ir briesmīga sajūta. Tu redzi, ka kolēģi saņem cietumsodus tikai par sava darba darīšanu, bet tu saproti, ka dažādu valstu un institūciju attieksme pret bēgļiem kļūst citādāka brīžos, kad situācija pasliktinās Baltkrievijā.

Kad viņi arestēja opozīcijas medija ‘’Ņehta’’ galveno redaktoru Romānu Protaševiču, nosēdinot Minskā "Ryanair" reisa Atēnas–Viļņa lidmašīnu, vai jums tas bija pārsteidzošs solis no Lukašenko puses?

Jā, jo viss, ko viņš līdz šim darīja, bija prognozējams, bet, kad viņš sagrāba šo lidmašīnu, tad mēs sapratām, ka vairs nevar saprast, kas būs nākamais. Taču viņš ar šo gājienu iešāva sev kājā, jo pirms šī gājiena, kad viņa represijas noritēja tikai Baltkrievijas valsts robežās, tad, godīgi sakot, Eiropai tas īpaši neinteresēja. Jā, daļa politiķu nosodīja notiekošo, bet tie bija tikai vārdi, taču, ja viņš aiztiek Eiropas iedzīvotājus, tas jau ir pavisam cits līmenis.

Vai jums pašai ir skaidrojums, kā izdevās iznākt no ieslodzījuma un nesalūzt?

Es iznācu salauzta, bet kā žurnāliste es bieži tajos ieslodzījuma mirkļos centos uz to skatīties kā uz antropoloģisku pieredzi.

Kad tas bija nepanesami, es uz situāciju skatījos tā, it kā tas nenotiek ar mani.

Tā, it kā es būtu novērotājs. Es prātā rakstīju ziņas par notiekošo cietumā. Piemēram, kad mūs veda uz pastaigu laukumu, es skaitīju soļus, lai saprastu, cik liels ir pastaigu laukums. Es centos iegaumēt to vietu detaļas brīžos, kad tas bija nepanesami. Tāpat cilvēki ir ļoti atbalstoši tādā situācijā. Mēs esam 12 cilvēki nelielā cietuma kamerā un saprotam, ja kāds salūzīs, tad visi zaudēs kontroli pār sevi. Ja tu redzi, ka kādam kļūst sliktāk, tad visi bez ierunām cenšas par to vienu parūpēties. Piemēram, sākot rītu, mēs klauvējām kaimiņu kamerai pie sienas konkrētu signālu – ‘’Žive belarus’’. Tas ir tāds uzmundrinājums, lai nodotu ziņu viens otram, ka diena ir pārdzīvota un tu vienkārši meklē kaut kādu normalitāti tajā situācijā.

Vai jūs Baltkrieviju joprojām izjūtat kā savas mājas?

Šīs sajūtas ir ļoti sāpīgas. Tās ir manas mājas, un es mīlu Baltkrieviju, bet, no otras puses, es redzu, ka Lukašenko ar savu režīmu ir izpostījis visu, kas saistās ar mājām. Tā, šķiet, vairs nav valsts, bet gan okupēta teritorija. Es sapņoju par dienu, kad Baltkrievija kļūs brīva. Es diemžēl sevi tuvākajā laikā neredzu Baltkrievijā, es ceru, tas drīz beigsies, bet tā ir tikai cerība.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt