8 brāļi un māsas

Četrus gadus vecais Maksis tik stingri ieķēries Volodimira Dubroveca kaklā, ka vīrietim nākas lūgt puiku atlaist rokas: "Tu nožņaugsi mani, Maksi, ja tā turpināsi apskaut. Tu gribi onkuli nožņaugt? Ar ko tu spēlēsies, ja nožņaugsi?"

Pirms gandrīz trīs mēnešiem, 7. decembrī, Maksis un viņa septiņi brāļi un māsas kļuva par bāreņiem. Viņu tētis Petro un mamma Marija gāja bojā, ģimenes automašīnai noslīdot no ceļa un uzsprāgstot uz mīnas.

Uzaudzināt visus astoņus bērnus tagad uzņēmies bojāgājušā tēva brālis Volodimirs. Viņš ir 24 gadus vecs karavīrs.

"Kā es nonācu līdz tam? Ļoti vienkārši – bērni mani izvēlējās, un es kļuvu par aizbildni. Un viss. Es pat nedomāju, vai tas būs grūti vai viegli. Kā būs, tā būs," pastāstīja Volodimirs.

Traģēdija ģimenē piespieda Volodimiru nolikt malā ieročus un pienākumus frontē, atgriezties dzimtajā ciemā un apgūt jaunas prasmes. "Es esmu mājstrādniece, auklīte, vientuļais tētis… Principā trīs darbi jau ir," smejas jaunais vīrietis, "es esmu arī dekrētā par Marijku un pieskatītājs Jurčikam – vecākajam. Četri, pieci darbi laikam, piecas profesijas."

Dubrovecu ģimene mīt gandrīz pie pašas Ukrainas–Baltkrievijas robežas, aptuveni 300 kilometru attālumā no galvaspilsētas Kijivas. Tā ir nomaļa vieta, uz kuru ved neliels celiņš cauri plašām mīnētām teritorijām un daudziem drošības kontrolposteņiem.

Baltkrievija tur ir, kā saka, ar roku sasniedzama, taču Volodimirs spriež, ka viņam ar bērniem tā šobrīd esot droša vieta: "Nu, tur būtu jābūt pilnīgam idiotam, lai iebruktu šeit. Tas nozīmētu pazaudēt visu – cilvēkus un tehniku. Nav nekādas jēgas. Te ir tikai viens ceļš, un viss ir nomīnēts."

Un viena no šīm mīnām kļuva liktenīga Petro un Marijai, par bāreņiem atstājot astoņus bērnus. Tikai laimīgas sagadīšanās dēļ todien vecāki nepaņēma līdzi nevienu no savām atvasēm.

Solomeja, Koļa, Jura, Petja, Marička, Maksims, Sofija – tā bērni stādās priekšā, sasēduši ap virtuves galdu garā lokā ap Volodimiru. Astotais bērns – puika – Latvijas Radio apmeklējuma laikā ir saslimis un ārstējas nošķirti pie tuviniekiem.

Palīdz visa saime

Bērniem ir lielā skaitā tantes un onkuļi, jo bojāgājušais Dubrovecu pāris paši nāk no kuplām ģimenēm. Visa saime dara visu iespējamo, lai palīdzētu bērniem pārvarēt šo smago periodu.

"Mēs esam ticīgi cilvēki un saprotam, ka nekas šajā dzīvē nenotiek bez Dieva gribas. To, ko Dievs pieļauj, mēs nevaram izmainīt un esam spiesti iet to ceļu, kuru Dievs mums licis," stāsta bojāgājušā ģimenes tēva Petro un Volodimira brālis Viktors.

Dubrovecu saime iekšēji izlēmusi, ka astoņu bāreņu audzināšana ir jāuzņemas tieši jaunākajam brālim Volodimiram, jo viņam bija izveidojies ļoti labs kontakts ar Petro bērniem. "Gan viņi viņu ļoti mīl, gan arī viņš cenšas… Bērni ir ļoti pieķērušies viņam. Tāpēc nolēmām, lai Volodimirs ir. Mēs, protams, palīdzam visi, cik vien varam no visām pusēm. Mēs esam daudz, tas ir labi," saka Viktors.

Ģimenes saime ir liela. Bojāgājušais Petro uzauga 11 bērnu ģimenē. Sievietes uz maiņām brauc uz šo māju gatavot ēst un tīrīt, vīri – palīdzēt saimniecībā vai aizvest bērnus līdz mūzikas skolai.

Stāsta bojāgājušā Petro un Volodimira brālis Viktors: "Ja mēs nepalīdzēsim viens otram, katrs būs pats par sevi, mēs neizdzīvosim. Es arī saviem bērniem mācu, man ir septiņi bērni, es viņiem mācu, vienmēr saku – ja jūs nebūsiet kopā, jūs neizdzīvosiet. Lai cik daudz jūs nebūtu – 10, 12, 15 vai 20  –, ja jūs būsiet katrs par sevi, jūs neizdzīvosiet. Tā arī šeit."

Frontei laika vairs nav

Kā tas ir nolikt gulēt astoņus bērnus, kā to praktiski var izdarīt? "Atņem telefonus, un viņi visi guļ. Viss ir vienkārši," smejas Volodimirs. Individuāla pasaku lasīšana gan nesanāk.

Taču viegli ir ar lielajiem bērniem, citas rūpes sagādā jaunākā meitiņa Marija, kas vēl ir zīdaiņa vecumā. Par viņu šobrīd rūpējas Marijas tantes.

"Toreiz bija divi mēneši, tagad ir ceturtais mēnesis," stāsta tēva māsa Tatjana, uz rokām auklējot mazo. "Notika tāda nelaime, un es domāju, ka es nevaru viņus pamest."

Pēdējā laikā gan mazā Marija arvien vairāk uzturas kopā ar brāļiem un māsām. Vecākais trīspadsmitgadnieks lepojas, ka jau vienu darbadienu spējis pats pieskatīt jaunāko māsiņu. Mācējis gan pabarot, gan pamperus nomainīt, gan arī nolikt gulēt.

Ģimene mācās sadzīvot ar jaunajiem apstākļiem. "Viņi to pieņēma, kā tas ir... Mamma ar tēti ir debesīs," saka Tatjana.

Kamēr Marija niķojas, Volodimirs stāsta: "No sākuma bija slikti. Raudāja, īpaši pa vakariem, naktīm." Tagad raudot mazāk. Viņam arī esot arī īpašs rīcības plāns tādām krīzes situācijām, bet par to viņš negrib publiski runāt.

Volodimirs ir izteikti nerunīgs vīrs. Runā īsiem, nepaplašinātiem teikumiem un tik bieži joko, ka grūti saprast, kad runā nopietni un kad ne.

Vai visā šajā steigā nav tā, ka gribas atpakaļ uz fronti? "Nē, nav bijis pat laika par to domāt," atbild Volodimirs, "nē, nu gribētos drusku pašaut pa krieviem un atgriezties. Nevis pastāvīgi tur būt, bet stundiņu pašaut."

Taču šaut viņam diez vai atliks laika. Krievijas iebrukums Ukrainā ir sagriezis kājām gaisā ne vien viņa, bet visas Dubrovecu ģimenes dzīvi un – līdzīgi kā miljoniem citu ģimeņu Ukrainā – atstājis neizdzēšamas rētas uz visu turpmāko mūžu.