Kārķēnieši: Barikāžu laiks māca saglabāt pašcieņu un mugurkaulu

Kā moto izraudzīts nosaukums "Brīvības vērtība ar zemessarga un zemnieka acīm". “Es zinu, ka tad bija ļoti, ļoti grūti.”  “Rīga kļuva neatkarīga. Latvija laikam arī,” - tā barikāžu laiku raksturo pagasta skolnieki. Protams, ka mazajiem Kārķu pagasta skolniekiem vēl jāapgūst zināšanas par šo vēstures posmu, un šī reize, kad skolas pagalmā deg ugunskurs, un ir tikšanās ar barikāžu dalībniekiem, jaunsargiem savā ziņā arī ir vēstures mācībstunda.

Septiņpadsmit gadus vecais kārķēnietis Dāvis Zirnis, kas darbojas jaunsargu kustībā, stāsta, ka daudz uzzinājis no tēva, kuram tolaik arī bija 17. Jautāts, vai mums šobrīd būtu jaunie cilvēki, kas ietu un aizstāvētu Latviju viņš zina atbildēt par sevi: “Es personīgi ietu un aizstāvētu savu valsti.”

Kārķu pagasts ir neliels, tikai 750 iedzīvotāju. Apzināts, ka no tiem 99 bija uz barikādēm, viņu vidū arī Milda Karole, kas uz pasākumu atnākusi tajā pašā mētelī, ar kuru savulaik devās uz Rīgu. Viņa saglabājusi arī cepuri un to visu nodos glabāšanai muzejam. Viņa stāsta, ka bailes toreiz bija, bet - ko citu varēja darīt. Tas bijis tā vērts, jo Latvija viņai dārga. Ja būtu barikādēs jābrauc atkal - brauktu.

Kārķos dzīvas ir ne tikai atmiņas par to, kā sargāta Rīga, bet, kā stāsta pagasta lauku attīstības speciāliste Sandra Pilskalne, ir savas gluži vai leģendas - gan par to, kā kāds kārķēnietis barikādēs Rīgā līgavu nolūkojis, gan kā pagastā kopīgi cepta un uz Rīgu vesta torte. “Todien bija līdzīgs laiks, kā tagad - sniegains, un ar ragaviņām torti kilometra attālumā veda uz skolu. Pēc tam šī torte tika nogādāta Anatolijam Gorbunovam. Protams, mēs līdz šim brīdim nezinām, vai viņš to torti apēda vai neapēda. Bet nu, līdz apsargiem tika un torte tika nodota. Tā bija liela tautas mīlestība, un tajā brīdī katrs centās dot to pašu labāko, ko nu vien katrs varēja, “ stāsta S.Pilskalne.

Jaunsargu vadītājs, reizē zemnieks un šķirnes kartupeļu audzētājs Ritvars Leitens vērtē, ka šodienas dzīvē barikāžu laiks vispirms māca saglabāt savu pašcieņu un mugurkaulu: “Eiropa mūs nekad negaidīja ar atvērtām rokām, to jau mēs tajā laikā varējām saprast. Cieņa ir jāizpelnās. Cieņa ir jāņem zināmā mērā pat ar varu.  Ja mēs tikai lūdzam, tad parasti neko nedod. Lauksaimnieki ir apdalīti ar visiem platību maksājumiem, bet par to ir jācīnās.”

Vēl pagastā kā labu zīmi nākotnei uzskata to, ka ir zināmi aizbraukuši jaunie cilvēki, kas drīzumā nolēmuši atgriezties savā dzimtajā pusē. “Rīga ir nosargāta, bet tagad ir svarīgi nosargāt laukus. Svarīgi ir saglabāt šeit dzīvību un sajūtu, ka šeit ir mūsu mājas. Šobrīd saimnieciski klājas grūti, bet, ja netiks ielikta sirdī sajūta, ka šī ir mūsu lieta, mēs nevaram sagaidīt, ka šeit nāks sveši ļaudis dzīvot. Mums ir jāgaida savējie atpakaļ un mājās.”