„Latvijā es jau dzīvoju no skolas vecuma, bet pirms tam es dzīvoju Tallinā. Tēvs ir latvietis un māte – igauniete. Pirms mana skolas vecuma iestāšanās nolēmām pārvākties uz dzīvi Latvijā, jo tajā brīdī te bija plašākas iespējas. Mana mamma ir iemācījusies latviešu valodu un te strādā. Tēvs izlēma, ka nemācīsies igauņu valodu."
Anna lielāko daļu savu gadu nodzīvojusi Latvijā, taču bērnībā kopa ar vecākiem dzīvojuši Tallinā. Lai gan pasē viņai ir rakstīts „igauniete”, sirdī Anna ir tikpat ļoti arī latviete. Latviešu valodu viņa pārvalda izcili, bet igauniski sanāk aprunāties vien dažreiz ar mammu un ar vectētiņu Igaunijā.
Latvijas Universitātē Anna pabeigusi Filoloģijas fakultāti igauņu un somu valodas studijās. Viņas darbs ir saistīts ar somu valodu. Pašlaik gan ikdiena paiet, audzinot mazo dēliņu.
„Esmu igauniete. Nav tā, ka es centos būt igauniete, bet es neesmu to mainījusi, jo nav bijušas nekādas grūtības ar to. Es oficiāli varu šeit dzīvot, man ir uzturēšanās atļauja. Tas nekad nav traucējis šeit mācīties, strādāt, dzīvot. Savā ziņā tas ir eksotiski, jo visi vienmēr grib apskatīties manu Igaunijas pasi.”
Anna var Latvijā vēlēt pašvaldību vēlēšanās. Notiekošajam politikā un kultūrā Anna vairāk seko līdzi Latvijā, ne Igaunijā, jo šeit nodzīvots ilgāk.
„Man sapnis ir piedalīties vai vismaz redzēt Igaunijas Dziesmu svētkus. Zinu, ka šogad bija, bet es nebiju tajā laikā Igaunijā. Būtu es laicīgāk zinājusi vai ieplānojusi, būtu aizbraukusi. Bet tā kā Latvijā man bijusi iespēja piedalīties gan kā skatītājai, gan dalībniecei, esmu pieredzējusi to burvību un vienotību. Es jūtos gandrīz tikpat piederīga arī šādam Igaunijas pasākumam. Tāpēc es labprāt gribētu to apmeklēt un būt.”
Lai būtu garīgi tuvāk savai tautai, Anna pēc vidusskolas absolvēšanas nolēma studēt igauņu un somu valodas: „Gāju uz turieni cerībā, ka satikšu vēl kādu kā es. Es biju ļoti bēdīgi pārsteigta, ka nebija tādu. Cerēju, ka tur būs vēl kādi igauņi vai somi. Tāds bija mans mērķis – dzīvojot šeit, Latvijā, uzzināt kaut ko vairāk par Igauniju. Es igauniete ar Igaunijas pasi un drusku runāju igauniski, tomēr vajadzēja uzzināt kaut ko vairāk par savu tautu. Tomēr daudz līdzīga vēstures ziņā. Tas padziļināja manas zināšanas par to, kas es esmu.”
Anna ir otrā ģimenes sieviete paaudzē, kas apprecējusi latvieti. Anna pārliecināta, ka starp mūsu tautām sadraudzība joprojām pastāv: „Toreiz tas bija citādāk. Tā mūsu mazo kaimiņu draudzība tomēr pastāv un ir svarīga cits citam. Ir sajūta, ka neesi viens te. Mēs trīs – Lietuva, Latvija, Igaunija – it kā sacenšamies savā starp, tai pašā laikā ir ļoti svarīgs atbalsts, ka ir vēl līdzīgi kā mēs.”
Lai gan igauņi bieži vien sevi asociē ar ziemeļu kaimiņiem, tomēr „mēs neesam tādi; mēs esam mazi, atsevišķi un drusku citādāk veidoti”.
Tai pašā laikā Anna uzsver, ka Baltijas valstis ir par maz vienotas: „Mēs esam pārāk daudz katrs par sevi. Es gan nezinu, ko varētu darīt, vai kopīgi pasākumi to varētu veicināt. Domāju, globālas lietas varētu mūs vienot. Tā ir mūsdienu problēma, ka mēs vēlamies katrs cīnīties pa savam.”
Anna nereti ikdienā dzird dažādus nostātus un stereotipus par igauņiem, bet viņa tiem nepiekrīt. „Igauņi ir atšķirīgi, viņi nav tādi kā latvieši. Daudz latviešu uzskata, ka igauņi ir lēnāki. Bet man vienmēr jautājums: vai tad viņi ir kaut ko nokavējuši? Domāju, ka nē.” Viņa gan vēlāk lepni piebilst, ka Igaunija domā tālredzīgāk un lēnāk nekā latvieši, tāpēc attīstības ziņā ir dažus soļus mums priekšā.
